— Tad sakiet uzreiz, ko jūs no manis gribai, lai es zinālu, vai šis nolīgums ir iespējams. Runājiet, grāf de La Fēr.
— Monsinjor, man neko nevajag no jums, bet es varētu daudz ko lūgt Francijai. Tāpēc es dodu vārdu ševaljē d'Erblē.
Atoss paklanījās, un, pagājis malā, atspiedās pret kamīna malu, lai paliktu par vienkāršu šīs sapulces skatītāju.
— Nu, tad sakiet jūs, ševaljē d'Erblē, — kardināls teica. — Ko jūs vēlaties? Sakiet tieši un bez aplinkiem.
— Es jums atklāšu savas kārtis, — Aramiss teica.
— Es jūs klausos, — Mazarīni teica.
— Man kabatā atrodas noteikumu programma, ko vakar Sen-2ermenā jums piedāvāja mūsu partijas d^putācija, kurā es arī piedalījos.
— Mēs jau gandrīz vienojāmies par visiem punktiem, — Mazarīni teica. — Pāriesim pie jūsu personīgajiem noteikumiem.
— Jūs domājat, ka man tie ir? — ar smaidu jautāja Aramiss.
— Es domāju, ka visi nav tik nesavtīgi, kā grāfs de La Fērs, — Mazarīni teica, paklanīdamies grāfam.
— Ak, monsinjor, tur jums ir taisnība, — Aramiss teica, — un es esmu laimīgs, ka jūs pienācīgi novērtējāt grāfu. Grāfs de La Fērs ir ļoti cildens cilvēks, viņš stāv pāri vispārējam līmenim, pāri visādām zemiskām vēlmēm un cilvēciskām kaislībām: viņam ir lepna stingra rūdījuma dvēsele.
— Beidziet, Aramis, smieties par mani, — Atoss noteica.
— Nē, dārgais grāf, es saku to, ko domāju, un to, ko domā visi, kuri jūs pazīst. Bet jums taisnība, pašlaik runa neiet par jums, bet par monsinjoru un viņa necienīgo kalpu, ševaljē d'Erblē.
— Un tā, ko tad jūs vēl vēlaties, bez visiem tiem noteikumiem, pie kuriem mēs vēl atgriezīsimies?
— Es vēlos, monsinjor, lai de Longvila kundzei liktu nodota Normandija pilnā un neaprobežotā pārvadīšanā, un, vēl, bez visa tā, piecsimts tūkstoši livru. Es vēlos, lai viņa majestāte karalis, izrādīdams viņai godu, kļūtu par viņas bērna krusttēvu; tad vēl, lai jūs, monsinjor, pēc kristībām, kurās jūs piedalīsities, dotos paklanīties viņa gaišībai pāvestam.
— Citiem vārdiem sakot, jūsu vēlaties, lai es atsakos no ministra amata un pametu Franciju? Lai es pats sevi izsūtu?
— Es vēlos, lai monsinjors kļūtu par pāvestu, tiklīdz rastos vakantā vieta, un es esmu nodomājis lūgt pilnu indulgenci sev un saviem draugiem.
— Bet jūs, kungs? — viņš jautāja d'Artanjanam.
— Es, monsinjor, — viņš atbildēja, — piekrītu ševaljē d'Erblē lūgumam, izņemot pēdējo punktu. Es pavisam nevēlos, lai monsinjors pamestu Franciju, bet gluži otrādi, es gribu, lai viņš dzīvo Parīzē. Es vēlos, nevis, lai viņš kļūtu par pāvesiu, bet lai paliek par pirmo ministru, jo monsinjors ir izcils politiķis. Es pat centīšos, cik vien tas būs no manis atkarīgs, lai viņš uzvarētu Frondu, bet ar noteikumu, ka viņš dažreiz atcerēsies karaļa uzticamos kalpus un iecels par kapteini pirmajā musketieru pulkā to, kuru es jums nosaukšu. Bet jūs, di Vallon?
— Jā, tagad jūsu kārta, di Vallona kungs, — Mazarīni teica. — Runājiet.
— Es, — Portoss teica, — vēlos, lai kardināla kungs pagodinot namu, kurš viņam izrādīja viesmīlību, ieceltu šī nama samnieku barona kārtā, kā arī, lai viņš apbalvotu ar ordeni vienu no maniem draugiem.
— Vai jums ir zināms, ka, lai saņemtu ordeni, ir ar kaut ko jāizceļās?
— Mans draugs to izdarīs. Bet tomēr, ja būs nepieciešams, monsinjors, norādīs, kā to apiet.
Mazarīni iekoda lūpā. Mājiens bija nepārprotams, tāpēc viņš sausi noteica:
— Tas viss slikti saskaņojas, kungi? Apmierinot viena prasības, tiks aizskartas otra. Ja es palikšu Parīzē, es nevarēšu būt Romā, ja es kļūšu par pāvestu, es nevarēšu palikt par ministru; ja es nebūšu ministrs, es nevarēšu iecelt d'Artanjana kungu par kapteini un di Vallona kungu par baronu.
— Tā ir taisnība, — Aramiss teica. — Tāpēc, es atsaucu savu priekšlikumu.
— Tātad es palieku ministrs? — Mazarīni jautāja.
— Jā, jūs paliekat ministrs, monsinjor, — d'Artanjans teica.
— Es atsakos no saviem noteikumiem, — Aramiss teica. — Viņa eminence paliek ministrs un pat viņas augstības favorīts, ja viņš piekritīs izdarīt to, ko mēs lūdzam sev un Francijai.
— Rūpējaties tikai par sevi, bet Francijai atļaujiet pašai vienoties ar mani.
— Nē, nē, —' Aramiss teica, — Frondai vajadzīgs rakstisks nolīgums; lai monsinjors ir tik laipns un to sastāda, kā arī paraksta mūsu klātbūtnē. Galīgajā teksta variantā jums jāapņemas izlūgties karalienes akceptēšanu visiem šiem noteikumiem.
— Es varu atbildēt tikai par sevi, — Mazarīni teica, — tāpēc nevaru galvot par karalieni. Ko es darīšu, ja viņas augstība atteiksies?
— O, — d'Artanjans teica, — karaliene monsinjoram neko neatsaka.
— Lūk, monsinjor, — Aramiss teica, — projekts, ko sastādīja Frondas dcputācija, mēģiniet to uzmanīgi izlasīt.
— Es to zinu, — Mazarīni teica.
— Tad parakstiet.
— Padomājiet, kungi, par to, ka paraksts, kurš ir dots šādos apstākļos, var tikt atzīts par vardarbīgu.
— Jūs pateiksit, ka devāt to labprātīgi.
— Bet, ja es atteikšos to parakstīt?
— Tad jūsu eminencei par atteikuma sekām nāksies vainot tikai sevi.
— Jūs uzdrošināsities pacelt roku pret kardinālu?
— Jūs pacēlāt roku, monsinjor, pret viņa augstības musketieriem!
— Karaliene par mani atriebsies!
— Nedomāju, kaut gan šāda vēlēšanās viņai, domājams, būs. Bet mēs brauksim uz Parīzi kopā ar jums, un parīzieši nostāsies mūsu pusē.
— Kāds satraukums tagad valda Ruijilā un Sen-Zermenā! — Aramiss teica. — Visi viens otram prasa: kur ir kardināls? Kas ir noticis ar ministru?
— Tas viss ir šausmīgi! — Mazarīni nočukstēja.
— Tad parakstiet nolīgumu, monsinjor, — Aramiss teica.
— Bet, ja es parakstīšu, bet karaliene to neakceptēs?
— Es apņemos doties pie viņas augstības, — d'Artanjans teica, — un saņemt viņas parakstu.
— Sargieties, — Mazarīni teica, — jūs varat tikt uzņemts Sen-Zermenā pavisam citādi, nekā jūs domājat.