— Sīkumi! — d'Artanjans teica. — Es visu iekārtošu tā, ka par manu ierašanos visi būs priecīgi; man ir drošs līdzeklis.
— Kāds?
— Es aizvedīšu viņas augstībai vēstuli, kurā jūs ziņojat par finansiālo krahu.
— Bet pēc tam?
— Bet, kad es ieraudzīšu, ka viņas augstība ir apjukusi par šo ziņu, es pavadīšu viņu uz Ruijilu, aizvedot viņu uz oranžēriju, kur parādīšu kādu mehānismu, ar kura palīdzību var atbrīvot ieeju pazemes ejā.
— Pietiks, — kardināls nomurmināja, - pietiks. Kur ir līgums?
— Lūk! — Aramiss teica.
— Redzat, cik mēs esam augstsirdīgi, — d'Artanjans noteica. — Mēs daudz ko varētu izdarīt, zinādami šo noslēpumu.
— Tagad, parakstiet, - Aramiss teica, sniegdams kardinālam spalvu.
Mazarīni piecēlās, un drīzāk domīgs, nekā nospiests, vairākas reizes
nogāja pa istabu turp un atpakaļ, tad teica:
— Bet, kad es parakstīšu, kādu garantiju jūs man dosit?
— Manu godavārdu, — Atoss teica.
Mazarīni nodrebēja, pagriezās pret grāfa de La Fēra godīgo un cēlo seju, paņēma spalvu un teica:
— Tas man ir patīkami, grāf.
Viņš parakstījās.
— Bet tagad, d'Artanjana kungs, — viņš piebilda, — sagatavojaties braukt uz Sen-Zcrmcnu. aizvedot no manis karalienei vēstuli.
XLVIII
Spalva un draudi reizēm nozīmē vairāk, nekā zobens un uzticība
D'Artanjanam bija sava mitoloģija; viņš ticēja, ka gadījumam un veiksmei mēdz būt tikai viena izdevība, kad tām var pieķerties un d'Artanjans nebija tas cilvēks, kurš aizlaidīs garām šo izdevību. Viņš
nodrošināja sev ātru un drošu ceļojumu, izsūtīdams sev pa priekšu maiņas zirgus, lai varētu ērti, tos nomainot ceļā vienu pret otru, tikt līdz Parīzei piecās vai sešās dienās.
«Patiešām, — viņš nodomāja, gatavodamies kāpt zirgā, lai dotos ceļā, — Atoss ar savu augstsirdību — īsts romāna varonis. Portoss lielisks cilvēks, bet viegli pakļaujas citu cilvēku ieteikmei, Aramisa mīklainajā sejā neko nevar izlasīt. Kā rīkosies katrs no šiem raksturiem, kad manis nebūs, lai vienotu viņus visus kopā, kas var notikt — varbūt, kardināla atbrīvošana?.. Bet, ja tas notiks, tad kardināla atbrīvošana sagraus visas mūsu cerības, pagaidām vienīgo balvu par divdesmit gadu darbu, salīdzinājumā ar kuriem Herakla varoņdarbi ir pigmeja darbs".
Un viņš devās pie Aramisa.
— Mans dārgais ševaljē d'Erblē, — viņš teica, — jūs esat pilnīgi nodevies Frondai. Neuzticieties Atosam, kurš nevēlas kārtot nevienu personīgu lietu, pat savas nē. Vēl vairāk neuzticaties Portosam, jo, censdamics izdabāt grāfam, uz kuru viņš skatās, kā uz zemes Dievu, viņš vēl var palīdzēt Atosam sarīkot Mazarīni bēgšanu, kurš pēkšņi var attapties un sākt žēloties un liet asaras vai arī tēlot bruņinieku.
Aramiss pasmaidīja savu kautrīgo, bet tajā pašā laikā ļoti noteikto smaidu.
— Nebaidieties, — viņš teica, — noteikumos ir arī mani punkti. Es strādāju ne sevis dēļ, bet citu cilvēku labā, un tā ir manas patmīlības lieta, lai uzvarētu šie citi.
«Lieliski, — d'Artanjans nodomāja, — šeit es varu būt mierīgs".
Viņš, paspiedis Aramisam roku, devās pie Portosa.
— Mans draugs, — viņš teica, — jūs tik daudz darījāt kopā ar mani mūsu labklājības dēļ, ka no jūsu puses būtu ļoti liela muļķība atteikties no mūsu darba augļiem, pakļaujoties Aramisa iespaidam, kura viltība (starp mums runājot, ne vienmēr nesavtīga) jums ir labi zināma, vai Atosa iespaidam, kurš ir augstsirdīgs un nesavtīgs, bet pret visu vienaldzīgs: viņš neko nevēlas sev un tāpēc nesaprot, ka citi var kaut ko vēlēties. Ko jūs teiksit, ja viens vai otrs jums piedāvās atbrīvot Mazarīni?
— Es viņiem teikšu, ka man pārāk lielas pūles prasīja viņu sagūstīt, lai es tik viegli viņu atlaistu vaļā.
— Bravo, Portos! Jums taisnība, mans draugs, tāpēc ka viņu atbrīvodami, jūs zaudēsit savu barona titulu, nemaz jau nerunājot par to, ka ticis brīvībā Mazarīni liks jūs pakārt.
— Jūs tā domājat?
— Esmu par to pārliecināts.
— Tādā gadījumā cs drīzāk visu sagraušu, nekā ļaušu viņam aizmukt.
— Pareizi! Jūs saprotat, ka kārtojot visas mūsu lietas, mēs vismazāk domājām par frondēru lietām.
— Neuztraucieties, dārgais draugs, — Portoss teica, — es noskatīšos, kā jūs uzkāpjat zirgā, un skatīšos jums pakaļ, kamēr jūs nepazudīsit no redzesloka, bet pēc tam es ieņemšu savu sargposteni pie kardināla durvīm, tas ir, pie tām stikla durvīm, kurām var redzēt visu cauri. Es viņu novērošu un pie vismazākajām aizdomām es viņu nogalināšu.
„Bravo! — d'Artanjans pie sevis nodomāja. — Liekas, ka ari no šīs puses kardināls būs labi pieskatīts".
Paspiedis Pjerfonas īpašniekam roku, viņš gāja pie Atosa.
— Mans dārgais Atos,— viņš teica, — es braucu projām. Uz. atvadām gribu jums pateikt tikai vienu: jūs labi pazīstat Austrijas Annu, tāpēc tikai Mazarīni gūsts nodrošina manu dzīvību. Ja jūs viņu palaidīsit brīvibā, es būšu pagalam.
— Tikai šādi apsvērumi, — Aloss teica, — var mani pārvērst modrā cietumsargā. Es dodu jums savu vārdu, ka Mazarīni jūs atradīsit šeit, kad atgriezīsities:
„Lūk, tas ir jau drošāk par visiem karaliskajiem parakstiem, — d'Artanjans nodomāja. — Tagad, kad man ir Atosa dotais vārds, es mierīgu varu doties projām".
Un viņš aizgāja, viens, bez apsardzes, vienīgi ar zobenu pie sāniem un Mazarīni rakstīto depešu, kurai bija jākalpo par caurlaidi pie karalienes.
Pēc sešām stundām viņš jau bija Sen-Žermenā. Par Mazarīni nozušanu vēl nevienam pilī nekas nebija zināms; vienīgi Austrijas Anna zināja par viņa nozušanu, bet viņa cītīgi slēpa savu nemieru no pārējiem galminiekiem. Istabā, kurā bija ieslodzīti d'Artanjans un Portoss, tika atrasti divi kareivji, kuri bija stingri sasieti. Viņus uzreiz atbrīvoja, bet viņi nespēja neko sakarīgu pastāstīt, izņemot vienigi to, ka viņus sagrāba, sasēja un izģērba. Bet ko izdarija Portoss un d'Artanjans izgājuši no savas ieslodzījuma vietas, par to zināja tikai daži cilvēki; pils iemītniekiem tas nebija zināms.