— Ko gan viņš apsolīs mums, — klusi teica d'Artanjans, — tad, kad viņa dzīvība karāsies mata galā? Velns parāvis! Ja viņš tik vienkārši izdala kardināla cepures, tad jābūt ļoti uzmanīgam, Portos, un rīt pat palūgsim sev pa kara divīzijai. Ja karš ilgs vēl vismaz, gadu, es sev pasūtīšu konnctabla zobenu ar apzeltītu galu.
— Bet es? — jautāja Portoss.
— Tu, lu pieprasīsi sev de La Meljēra maršala zizli, kurš tagad, liekas, nav favorītos.
— Tātad, — teica karaliene, — jūs visā nopietnībā baida šī taulas sacelšanās?
— Pavisam nopietni, jūsu augstība, — atbildēja Hondī, izbrīnījies, ka viņi tik ilgi vēl neko nav izlēmuši. — Vētra ir salauzusi dambi, un es baidos, ka tikai tā neizdara vēl lielākus postījumus.
— Bet es domāju, — iebilda karaliene, — ka tādā gadījumā mums vajag uzbūvēt vēl lielāku un stiprāku dambi, nekā līdz šim. Labi, es padomāšu.
Hondī dīvaini paskatījās uz Mazarīni, kurš piegāja pie karalienes, lai aprunātos ar viņu divatā. Šajā mirkli izcēlās liels troksnis Pale-Rojāla laukumā.
Hondī pasmaidīja. Karalienes acis niknumā atkal iegailējās. Mazarīni stipri nobālēja.
— Kas tad atkal? — iekliedzās viņš.
Šajā mirklī ieskrēja Komenžs.
— Atvainojiet, jūsu augstība, bet tauta pašreiz ir piespiedusi pie sienas pils apsardzes kareivjus un lauž vārtus. Ko pavēlēsit darīt?
— Vai jūs dzirdat, jūsu augstība? - noteica Hondī.
Ne vulkāna izvirdums, ne viesuļvētras tuvums vai pērkona dārdi nespētu līdzināties tam, kas pašreiz nolika uz laukuma.
— Ko es pavēlēšu? — izdvesa karaliene.
— Jā, laiks ir Joti dārgs. v
— Cik mums ir apmēram cilvēku Pale-Rojāla pilī?
— Seši simti.
— Nolieciet apmēram simls cilvēku karaļa apsargāšanai, bet ar pārējiem izdzenājiet šos salašņas.
— Jūsu augstība,- iesaucās Mazarīni, — ko jūs darāt?
— Ejiet un izpildiet? — noteica karaliene.
Komenžs, kas bija pieradis paklausīt u/ vārda kā kareivis, pagriezās un izgāja, lai izpildītu pavēli neapspriežot.
Šajā mirklī varēja sadzirdēt šaušalīgu troksni krakšķu veidā; vienus vārtus jau sāka uzlauzt.
— Jūsu augstība, — atkal iesaucās Mazarīni, — jūs pazudināsit karali, sevi un mani!
Dzirdot šo neprāta baiļu kliedzienu, kas izlauzās no gļēvās kardināla dvēselītes, Austrijas Anna ari pārbijās. Viņa lika atsaukt atpakaļ Komenžu.
— Pārāk vēlu, — noteica Mazarīni, apķerot rokām galvu, — pārāk vēlu. Šajā mirklī vārti neizturēja pūļa spiedienu un padevās, un pils pagalma varēja dzirdēt priecīgu cilvēku balsis.
D'Artanjans paķēra rokās zobenu un lika lo pašu darīt arī Porlosam.
— Glābiet karalieni! — iekliedzas kardināls, metoties prelālam pie kājām. Hondī piegāja pie loga un atvēra to. Pagalmā bija salasījies jau milzīgs
pūlis ar Luvjēru priekšgalā.
— Ne soli tālāk, — iekliedzās prelāts, — karaliene paraksta pavēli!
— Ko jūs runājat? - iesaucās karaliene.
— Patiesību, - izdvesa kardināls, dodot karalienei papifu un spalvu. — Tā vajag.
Pēc tam klusi piebilda:
— Rakstiet Anna, cs jūs lūdzu, es pieprasu. Karaliene atkrita krēslā un paņēma spalvu…
Luvjēra apstādinātais ļaužu pūlis, nemierīgi un naidīgi dūca pils pagalmā. Karaliene rakstīja: „Senr2ermēna cietuma priekšniekam. Pavēle. Atbrīvot padomnieku Bruselu". Paraksts.
Prelāts, sekodams katram karalienes spalvas vilcienam, burtiski izķēra papīru no viņas rokām, un pieejot pie loga, sāka vicināt ar to gaisā.
— Lūk, pavēle! — kliedza viņš.
Likās, visa Parīze izkliedza dārdošu prieka saucienu.
Tad atskanēja saucieni: „Lai dzīvo Brusels!" „Lai dzīvo prelāts!"
„Lai sveicināta karaliene!" — iekliedzās prelāts.
Dažas balsis gan uzķēra šo saukli, bet diemžēl to nebija daudz.
Varbūt prelāts tīšām izkliedza šo saukli, lai parādītu viņai - Austrijas Annai visu viņas vājuma izpausmes triumfu.
— Tagad, kad jūs esat panācis lo, ko vēlējāties, — leica viņa, - jūs varat iet, Hondī kungs.
— Ja c;. jums būšu vajadzīgs, tad, ziniet, ka esmu vienmēr jūsu rīcībā, — noteica prelāts paklanoties.
Karaliene pamāja ar galvu, un prelāts izgāja.
— Ak, tu, nolādētais mācītāj! - iesaucās Austrijas Anna, skatoties uz aizvērtajām durvīm. - Es tev atmaksāšu par šo pazemojumu!
Mazarīni gribēja pieiet pie viņas.
— Lieciet mani mierā! — iesaucās viņa. — Jūs neesat vīrietis.
Ar šiem vārdiem viņa izgāja.
— Tieši jūs neesat sieviete, — nomurmināja pie sevis kardināls.
Pēc tam, pēc minūtes pārdomām, viņš atcerējās, ka blakus istabā atrodas d'Artanjans un Portoss un, tātad, attiecīgi viņi visu ir dzirdējuši. Mazarini savilka uzacis un sadrūma. Viņš piegāja pie portrejām, bet kad tās piepacēla, tad ieraudzīja, ka blakus istabā neviena nav.
Pie pēdējiem karalienes Annas vārdiem d'Artanjans saķēra Portosa roku un aizvilka viņu galerijas dziļumā.
Mazarīni arī iznāca galerijā un ieraudzīja tur divus draugus, kuri mierīgi pastaigājās.
— Kāpēc jūs izgājāt ārā no kabineta, d'Artanjan? — jautāja Mazarini.
— Tikai tāpēc, ka karaliene visiem pavēlēja aiziet, - atbildēja d'Artanjans, — un es nolēmu, ka ši pavēle attiecas uz mums ne mazākā mērā, kā uz citiem.
— Tātad, jūs šeit jau esat…
— Apmēram minūtes piecpadsmit, - steidzīgi atbildēja d'Artanjans, padodot slepenu zīmi Portosam, lai viņš neizpļāpātos.
Mazarīni pamanīja šo zīmi un saprata, ka d'Artanjans visu ir dzirdējis, bet sirdī bija viņam pateicīgs par šie meliem.
— Lieliski, d'Artanjan, - teica viņš, - jūs esat tas cilvēks, kas man ir vajadzīgs, un kuru es tik ilgi meklēju, un jūs varat cerēt uz manu pateicību, tāpat arī jūsu draugs.