Tikai viens cilvēks, Bcrnuīn.^ zināja mazliet vairāk, nekā pārējie. Nogaidījis savu kungu līdz pusnaktij, un redzēdams ka viņš neatgriežas, viņš nolēma aiziet uz oranžēriju. Par cik pirmās durvis, kuras bija aizbarikadētas, nevērās vaļā, viņam radās pirmās aizdomas, kuras viņš sākumā nevienam neizpauda. Viņš, uzmanīgi izlīdis cauri aizbarikadēto mēbeļu krāvumam, aizgāja līdz gaitenim, kurā visas durvis bija atvērtas vaļā. Atslēgtas bija Atosa Istabas durvis un durvis, kuras veda uz parku. Tur viņš gāja pa sniegā atstātajām pēdām. Viņš ieraudzīja, ka pēdas izbeidzas pie mūra žoga, taču žoga otrajā pusē pēdas turpinājās. Tad viņš ieraudzīja daudzu zirgu pakavu nospiedumus, bet ejot vēl tālāk, viņš redzēja, ka šeit ir bijis vesels jātnieku bataljons, kura pēdas aizgāja Engijenas virzienā. Tagad viņam viss kļuva skaidrs, un viņš vairs nešaubījās par to, ka kardinālu ir nolaupījuši trīs gūstekņi, kuri ari bija nozuduši vienlaikus ar Mazarini. Viņš uzreiz steidzās uz. Sen-Zermenu paziņot par visu notikušot karalienei.
Austrijas Anna lika viņam klusēt, un Bernuins pakļāvās tās pavēlei; karaliene par visu izstāstija vienīgi princim Kondē un viņš nosūtīja piecsimt vai sešsimt kareivju, pārmeklēt visu apkaimi, un izdodams pavēli, aizturēt visas jātnieku grupas, kuras liekas aizdomīgas vai dodas projām no Ruijilas. Bet, tā kā d'Artanjans nebija ar grupu, bet jāja viens, un tā kā viņš devās, nevis projām no Ruijilas, bet gan brauca uz Sen-Zermenu, tad viņam pal nepievērsa nekādu uzmanību, lāpēc viņa ceļojums noritēja bez. aizķeršanās. Kad viņš iejāja vecās pils pagalmā, Bernuinam nācās izberzēt acis, lai noticētu tam, ko viņš ieraudzīja. Bet d'Artanjans viņam draudzīgi pamāja ar galvu, nokāpa no zirga, un iemetis pavadu kāda sulaiņa rokās, smaidīdams pienāca pie kambarsulaiņa.
— D'Artanjana kungs! — tas iesaucās, kā cilvēks, kurš runā miegā, murgaina sapņa iespaidā.
— Viņš pats, Bernuīn!
— Kāpēc jūs šeit ieradāties?
— Es atvedu vēstis no Mazarīni, piedevām vissvaigākās.
— Kas ar viņu noticis?
— Vesels, kā es un jūs.
— Tātad ar viņu nekas slikts nav noticis?
— Pilnīgi nekas. Viņš likai sajuta nepieciešamību pavizināties pa Il-de-Frans ceļu un lūdza mūs, grālu de La Fēru, di Vallona kungu un mani, pavadīt viņu šajā braucienā. Mēs esam pārāk uzticīgi kalpi, lāpēc nespējām viņam atteikt šādu lūgumu. Mēs izbraucām vakar vakarā, un, lūk, es esmu ieradies šurp, lai jums to pavēstītu.
— Jūs esat šeit!
— Jā, jo viņa eminence vēlējās paziņot viņas augstībai kaut ko ļoti slepenu. Un šādus uzdevumus var uzticēt tikai ļoti uzticamam un pārbaudītam cilvēkam, lāpēc viņš arī mani atsūtīja uz Sen-Zermenu. Tādēļ, lūdzu, Bernuīn, ja jūs vēlaties savam kungam sagādāt prieku, brīdiniet viņas augstību, ka esmu ieradies, un paskaidrojiet kādā lietā.
Vai nu d'Arlanjans runāja nopietni, vai arī jokoja, bet viņš, acīmredzot, pašlaik bija vienīgais cilvēks, kurš spēja nomierināt Austrijas Annu, lāpēc Bernuīns uzreiz devās pie karalienes, lai viņai paziņotu par šo dīvaino sūtni. Kā viņš jau bija paredzējis, karaliene lika uzreiz ievest pie viņas d'Artanjanu.
D'Artanjans, izrādīdams visdziļāko cieņu, piegāja pie karalienes. Apmēram trīs soļu attālumā no viņas augstības d'Artanjans nometās uz viena ceļa un sniedza kardināla depešu.
Tā bija, kā mēs jau teicām, kaut kas līdzīgs rekomendācijas vēstulei vai aizsargrakstam. Karaliene ātri ar acīm pārskrēja uzrakstītajām rindiņām, pazīdama kardināla rokrakstu, šoreiz gan nedaudz drebošu, un tā kā vēstulē nekas nebija teikts par to, kas bija nolicis, viņa sāka izjaulāt d'Artanjanu.
Kamēr viņš stāstīja, karaliene skatījās uz viņu arvien vairāk izbrīnījusies. Viņa nesaprata, kā viens cilvēks varēja izplānot šādu pasākumu, bet īpaši — kā viņam pielika drosmes iz.slāslit par visu notikušo viņai, kura, protams, vēlējās un pat bija spiesta viņu par to visu sodīt.
— Kā, kungs! — dusmās piesarkusi karaliene iesaucās, kad d'Artanjans bija beidzis savu stāstījumu. — Jūs iedrošinājāties man atzīties savā noziegumā un jūsu nodevībā?
— Piedodiet, bet, man liekas, es vai nu slikti izskaidroju, vai arī jūsu augstība nepareizi mani saprata; šeit nav ne nozieguma, ne nodevības. Mazarīni kungs mani apcietināja kopā ar di Vallona kungu, tikai par lo, ka mēs nekādi nevarējām noticēt, ka viņš mūs bija sūtījis uz Angliju tikai tāpēc, lai mēs mierīgu noskatītos uz lo, kā nocērt galvu karalim Čarzam, jūsu nelaiķa dzīvesbiedra znotam, karalienes'Henrietlas vīram, kura ir jūsu māsa un viešņa; mēs, protams, darījām visu, kas bija mūsu spēkos, lai glābtu ši nelaimīgā karaļa dzīvību. Tāpēc mēs, tas ir, es un mans draugs, bijām pārliecināti, ka ir noticis kāds dziļš pārpratums, par kura upuriem mēs bijām kļuvuši, tāpēc mēs gribējām izrunāties ar viņa eminenci. Un šī izskaidrošanās dotu vēlamos rezultātus, ja saruna notiktu bez citu cilvēku klātbūtnes. Lūk, kāpēc mēs aizvedām kardināla kungu uz mana drauga pili, kur mēs spējām visu mierīgi pārrunāt. Un, lūk, jūsu augstība, kā mēs bijām domājuši, tā arī bija nolicis — tas bija tikai pārpratums. Mazarīni kungs bija iedomājies, ka mēs kalpojām ģenerālim Kromvclam, tajā vielā, lai pakalpotu karalim Čārzam Pirmajam, tā būtu bijusi ļoti necienīga rīcība, ja mēs tā būlu rīkojušies, kura meslu ēnu uz viņu un uz jūsu augstību, kā ari aptraipītu jūsu dēla valdīšanu. Mēs pierādījām kardinālam, ka viņš bija kļūdījies, un šos pierādījumus esmu gatavs sniegi arī jūsu augstībai, atsaucoties uz karalicnes-atraitnes liecību, kura pašlaik apraud savu laulāto draugu Luvrā, kur jums labpatika viņu izvietot. Tāpēc kardināls, apmierināts ar mūsu pierādījumiem, atsūtīja mani pie jūsu augstības pārrunāt ar jums par atalgojumu, kādu pelnījuši cilvēki, ko līdz. šim nenovērtēja un netaisni vajāja.