— Es klausos un tīksminos, - Austrijas Anna tcica. — Patiešām, man reti ir gadījies sastapt šādu nekaunību.
— Kā redzams, jūs, jūsu augstība, tāpat neizprotat mūsu nodomus, kā tas bija sākumā ar Mazarini kungu, — d'Artanjans teica.
— Jūs kļūdāties, - karaliene teica, — un, lai pierādītu, cik labi es jūs saprotu, cs tūlīt pat likšu jūs apcietināt, bet pēc stundas armijas priekšgalā došos atbrīvot savu ministru.
— Esmu pārliecināts, ka jūsu augstība, nerīkosies tik neuzmanīgi, — tcica d'Arlanjans, — pirmkārt tāpēc, ka tas būtu ļoli nelietderīgi un varēlu visu novest pie ļoti smagām sekām. Vēl pirms jūs paspēļu viņu atbrīvot, kardināla kungs paspēs nomirt, par ko viņš ir stingri pārliecināts, tāpēc viņš mani lūdza, ja es redzēšu šādus jūsu augstības nodomus, darīt visu iespējamo, lai novērstu šo nevajadzīgo pārpratumu.
— Labi! Es aprobežošos ar to, ka likšu jūs apcietināt.
— Arī to jūs . nedrīkstat darīt, jūsu augstība, jo mana apcietināšana ari ir paredzēta tāpat, kā kardināla atbrīvošanas mēģinājums. Ja rīt noliktajā laikā es ncatgriezīšos, parīt no rīla kardināls tika atvests uz. Parīzi.
— Redzams, ka jūs dzīvojat tālu no cilvēkiem un notikumiem. Citādi jūs zinātu, ka kardināls piecas vai sešas reizes ir bijis Parīzē pēc tā, kad mēs no tās aizbraucām, un, ka viņš likās ar de Befora kungu, hercogu Bulonu, prelāla kungu un d'Elbefa kungu. Nevienam no viņiem pat neienāca prātā apcietināt Mazarīni kungu.
— Piedodiet, jūsu augstība, tas viss man ir zināms. Tāpēc arī mani draugi nevedīs kardinālu pie šiem kungiem: katram no tiem šajā karā ir īpašas izntereses, un kardināls, nokļūdams pie viņiem, viegli tiks cauri. Nē, viņi to nogādās parlamentā. Tiesa, šī parlamenta locekļus var pa vienam uzpirkt, bet, pat Mazarīni kungs nav lik bagāts, lai uzpirktu visus parlamenta locekļus uzreiz.
— Man liekas, — teica Austrijas Anna, uzmezdama d'Artanjanm skatienu, kuru parastai sievietei piedēvē, kā nicīgu, bet karalienei — par draudīgu, — man likās, ka jūs man draudat, man, jūsu Francijas karaļa mātei!
— Jūsu augstība, — d'Arlanjans teica, — cs draudu, jo esmu spiests to darīt. Es atļaujos vairāk, nekā pienākas, lāpēc ka man jābūt visu notikumu un personu augstumos. Bet ticiet, jūsu augstība, tikpat patiesi ir arī las, ka man krūtīs ir — sirds, kura pukst jums, — jūs bijāt mūsu elks, un — mans Dievs, vai tad jūs to visu nezināt? — mēs divdesmit reizes riskējām par jūsu dzīvību. Vai tiešām jūs neapžēlosities par jūsu uzticīgajiem kalpiem, kuri divdesmit gadus palika ēnā, kuri nekad ne ar vārdu, ne ar nopūlu neizpauda to lielo, svēto noslēpumu, ko viņiem bija lemts glabāt kopā ar jums? Paskatieties uz mani, — uz mani, kurš runā ar jums, — uz mani, kuru jūs apsūdzat par to, ka esmu pacēlis balsi un runāju ar jums draudīgā tonī. Kas es esmu?.. Nabaga virsnieks bez līdzekļiem, bez pajumtes, bez nākotnes, un, ja karalienes skatiens, kuru es tik ilgi biju gaidījis, tagad neapstāsies pie manis pat uz mirkli. Paskatieties uz grāfu de La Fēru, viscēlāko sirdi, bruņniecības ziedu: viņš sacēlās pret karalieni, — pareizāk pret viņas ministru, un viņš, cik man zināms, neko sev neprasa. Paskatieties uz. di Vallona kungu: viņš veselus divdesmit gadus gaidīja no jums vienu vārdu, — vārdu, kurš dotu viņam ģērboni, ko viņš sen jau bija nopelnījis. Palūkojaties, beidzot, uz jūsu tautu, kurai taču būtu kaut kam jānozīmē jūsu dzīvē, uz lautu, kura jūs mīl un kura tajā pašā laikā ir nelaimīga, kuru mīlat jūs un kura cieš badu, kura neko citu nevēlas, kā vien jūs svētīt, un kura reizēm… Nē, man nav taisnība: nekad jūsu tauta nenolādēs jūs, jūsu augstība. Tātad, sakiet vienu vārdu — un visam pienāks gals, miers nāks kara vielā, asaras dos vielu priekam, bēdas — laimei.
Austrijas Anna ar izbrīnu ieraudzīja d'Artanjana skarbajā sejā dīvaini maigu izteiksmi.
— Kāpēc jūs man to visu neteicāt, pirms sākāt rīkoties? — viņa leica.
— Tāpēc ka vispirms mums vajadzēja pierādīt jūsu augstībai to, par ko jūs, liekas, šaubījāties; ka mēs visi tomēr esam kaut ko vērti un līdz ar to esam pelnījuši zināmu uzmanību.
— Un, kā es redzu, jūs esat gatavs to pierādīt jebkādiem līdzekļiem, nekur neapstājoties? — Austrijas Anna leica.
— Arī agrāk mēs nekad neapstājāmies, — kāpēc mums tagad būtu bijis jāmainās?
— Un jūs jādomā, esat spējīgi, ja es jums atteiktu, turpināt cīņu, nolaupot pal mani no pils un atdodot Frondai, tāpat kā tagad gribat izdot manu ministru?
— Mēs nekad neesam tā domājuši, jūsu augstība, — d'Artanjans teica ar savu bērnišķīgo gaskonieša dedzību. — Bet, ja mēs visi čelri lo izlemtu, tad noteikli to izpildītu.
— Man vajadzēja to zināt, — Austrijas Anna čukstēja. — Viņi ir kā no dzelzs.
— Diemžēl, — d'Artanjans nopūtās, — jūsu augstība tikai tagad sāk spriest par mums pareizi.
— Bet, ja es lagad jūs patiešām novērtētu?
— Tad jūsu augstība, beidzot, sāktu apieties ar mums taisnīgi. Jūs redzētu, ka jūsu priekšā ir īsts sūtnis, kurš cienīgs ir aizstāvēt augstas intereses, kuras man bija tas gods ar jums apspriest.
— Kur līgums?
— Lūk.
XLIX
Spalva un draudi reizēm nozīmē vairāk, nekā zobens un uzticība (turpinājums)
Austrijas Anna ātri izlasīja līgumu, ko d'Arlanjans bija viņai pasniedzis.
— Es šeit redzu tikai kopējus noteikumus: de Kontī, hercogs Bulons, d'Elbcfs un prelāts. Kur tad ir jūsu?