— Jūsu augstība, mēs zinām savu vērtību, bet nepārspīlējam savu nozīmi. Mēs nolēmām, ka mūsu vārdi nevar atrasties līdzās tik dižciltīgiem vārdiem.
— Bet jūs, cs domāju, neesat atteicies no domas izteikt vārdos savu vēlēšanos?
— Es uzskatu jūs, jūsu augstība, par izcilu un varenu karalieni, kurai liksies viņas necienīgi neatalgot pēc nopelniem tos, kuri atgriezīs viņa eminenci Sen-Zermcnā.
— Protams, - karaliene teica. — Runājiet.
— Tas, kurš izplānoja visu šo pasākumu, piedodiet, jūsu augstība, ka cs iesāku ar sevi, bet man iznāca nākt jūsu priekšā, ja ne pēc paša gribas, tad pēc visu mūsu kopējās gribas, vēlētos, lai jūsu karaliskā pateicība būtu jūsu karaliskās devības augstumos, tad jādomā, ka es būšu nozīmēts par kādas gvardes daļas komandieri, — piemēram, par musketieru kapteini.
— Jūs man lūdzat de Trcvila kunga vietu!
— Sī vieta ir vakanta; nu jau gads, kopš de Trevils to ir atstājis, bet līdz pat šim laikam to neviens nav aizņēmis.
— Bet tas ir viens augstākajiem armijas amatiem karaļa galmā!
— De Trevils bija vienkāršs Gaskonijas kadets, tāpat, kā es, jūsu augstība, bet viņš bija šajā amatā divdesmit gadus.
— Jums uz visu ir atbilde, — Austrijas Anna teica.
Un paņēmusi no galda patema blanku, viņa lo aizpildīja un parakstīja.
— Tā, protams, bija brīnišķīga un devīga balva, jūsu augstība, — d'Artanjans leica, paklanīdamies un paņemot- dokumentu rokās. — Bet šajā pasaulē viss ir nedrošs, un cilvēks, kurš ir krilis savas priekšniecības nežēlastībā, jau rīt pat var šo vielu zaudēt.
— Ko lad jūs vēl vēlalies? — karaliene jautāja, sarkdama no tā, ka šis cilvēks bija viņu labi sapratis un bija tikpat vērīgs, kā viņa.
— Simts tūkstošus livru, kurus izmaksātu šim nabadzīgajam kapleinim lajā dienā, kad jūsu augstībai kļus netīkams viņa dienests.
Anna svārstījās.
— Bcl parīzieši ir apsolījuši, pēc parlamenta lēmuma, sešsimls tūkstošus livru tam, kurš izdos viņiem kardinālu dzīvu vai mirušu, — d'Artanjans piezīmēja. — Dzīvu, — lai viņu pakārtu, mirušu, — lai vilktu viņa līķi pa ielām.
— Jūs esat ļoli pieticīgs, - atbildēja Auslrijas Anna, — jūs lūdzat karalienei likai seslo daļu no lā, ko jums piedāvātu parlaments.
Un viņa parakstīja parādzīmi par simts tūkstošiem livru.
— Tālāk?
— Jūsu augstība, mans draugs di Vallona kungs ir bagāls, tāpēc nauda viņam nav vajadzīga. Bel es atceros, ka viņš teica Mazarīni par barona titula piešķiršanu. Atceros arī, ka tas viņam tika apsolīts.
— Cilvēks bez dzimtrakstiem! — Austrijas Anna tcica. — Par viņu visi smiesies.
— Lai smejas, — d'Arlanjans atbildēja. — Bet esmu pārliecināts, ka tas kurš kaut reizi par viņu pasmiesies, otrreiz par viņu vairs nesmiesies.
— Iedosim viņam barona lilulu, — Aulrijas Anna atbildēja.
Un viņa parakstījās.
— Vēl paliek ševaljē, vai abats d'Erblē, kā jūsu augstībai labāk patīk.
— Un viņš vēlās kļūt par bīskapu?
— Nē, jūsu augstība, viņa vēlēšanās ir pieticīgāka.
— Ko tad viņš vēlas?
— Lai karalis piekristu būt par de Longvila kundzes dēla krusttēvu.
Karaliene pasmaidīja.
— Hercogs de Longvils ir no karaliskas dzimtas.
— Jā, — karaliene teica, — bet viņa dēls?
— Viņa dēls… laikam, arī, ja reiz viņa mālēs dzīslās arī tek karaliskas asinis.
— Un jūsu draugs vairāk neko neprasa de Longvila kundzei?
— Nē, jūsu augstība, jo viņš cer, ka viņa majestāte, būdams šī bērna krusttēvs, uzdāvinās viņa mātei ne mazāk kā piecsimts tūkstošus livru, piešķirot, protams, viņa tēvam Normandijas pārvaldes tiesības.
— Kas atliecas uz Normandijas pārvaldīšanu, tad tam cs varētu piekrist; bet attiecībā par piecsimt tūkstošiem livru es nevaru atbildēt, — jo kardināls nepārtraukti man atkārto, ka mūsu kase ir izsmelta.
— Ar jūsu augstības atļauju, mēs kopā pameklēsim šo naudu un atradīsim to.
— Tālāk?
— Tālāk, jūsu augstība?
— Vai tad jums nav ceturtā biedra?
— Ir, jūsu augstība: grāfs de La Fērs.
— Un ko viņš pieprasa?
— Neko.
— Neko?
— Neko.
— Vai tiešām uz zemes vēl ir tādi cilvēki, kuri neko neprasa?
— Es runāju par grāfu de La Fēru, bet viņš nav vienkāršs cilvēks.
— Kas tad viņš ir?
— Grāfs de La Fērs ir pusdievs.
— Vai viņam nav dēls, jauns radinieks, krusttdēls? Es atceros, Komenžs man stāstīja par drosmīgu jaunekli, kurš kopā ar Šatiljonu atveda trofeju karogus, kurus ieguva pie Lansē.
— Jums taisnība, jūsu augstība, viņam ir audzēknis, kuru sauc par vikontu de Braželonu.
— Ja šim jaunajam cilvēkam cilvēkam tiktu piešķirts pulks, ko viņš teiktu?
— Viņš, varbūt, tam piekristu.
— Tikai varbūt?
— Jā, ja viņa augstība viņam to palūgs.
— Tas tiešām ir dīvains cilvēks! Nu ko, mēs par to padomāsim un, varbūt, viņu palūgsim. Vai tagad jūs esat apmierināts?
— Jā, jūsu augstība, bet jūs vēl neparakstījāt…
— Ko?
— Pašu galveno: līgumu.
— Kur steigties? Es to parakstīšu rīt.
— Es atļaušos jūsu augstībai pateikt, ja jūs šo līgumu neparakstīsit šodien, tad vēlāk, man šķiet, jūs vairs neatradīsiet priekš tā laiku. Es lūdzu jūsu augstību uzrakstīt ar savu roku: „Es piekrītu parazīšu līgumam, kurš tika iesniegts izskatīšanai".
Anna bija pārsteigta pilnīgi nesagatavota. Bet šeit aizvainotais karalienes lepnums tika aizskarts un viņa sāka raudāt, kā sieviete.
— Jūsu augstība, — viņš leica, nostājoties uz ceļiem, — palūkojieties uz nelaimīgo, kurš ir pie jūsu kājām; viņš lūdz jums ticēt, ka pieliek viena jūsu rokas mājiena, lai viņš izdarītu jums visu iespējamo. Viņš tic sev, saviem draugiem, grib ticēt savai karalienei, un to pierādot, viņš ar mieru atgriezt jūsu augstībai Mazarīni bez jebkādiem noteikumiem. Pieņemiet atpakaļ jūsu parakstītos dokumentus; ja jūs uzskatīsit par savu pienākumu tos man atdot, jūs pati to izdarīsit. Bet no šī mirkļa tie jūs vairs nesaista.