Un d'Artanjans, stāvēdams uz ceļiem, ar skatienu, kurā atspoguļojās drosme un cēlsirdība, pasniedza Austrijas Annai visus viņas parakstītos dokumentus, ko viņš bija ieguvis ar tādām grūtībām.
Mēdz. gadīties (jo uz pasaules ne viss ir slikts, bet arī kaut kas labs), kad viscietākajās un nejūtīgākajās sirdīs mostas, pēc tikko kā pārdzīvota saviļņojuma, cēla augstsirdība, kuru vairs nespēj apslāpēt aprēķins vai aizvainots lepnums, ja to no paša sākuma neuzveic citas, naidīgas jūtas. Anna pašreiz pārdzīvoja šo mirkli. D'Arlanjans, pakļāvies savam saviļņojumam, kurš sakrita ar karalienes dvēseles pārdzīvojumiem, izdarīja to, ko pats neapzināti sauca par diplomātisku gājienu. Un viņš tūlīt pat par savu nesavtību tika atalgots — skatoties, ko lasītājs vērtē augstāk d'Artan- janā: prātu vai labo sirdi.
— Jums taisnība, - Austrijas Anna teica, — es jūs slikti pazinu. Lūk, mani parakstītie papīri, es jums tos atdodu labprātīgi. Ejiet un atvediet kardinālu.
— Jūsu augstība, — d'Artanjans teica, — pirms divdesmit gadiem (man ir laba atmiņa) rātsnamā, aiz Šādas pašas portjeras, man bija tas gods noskūpstīt jūsu augstības vienu roku.
— Lūk, otra, — karaliene teica, — un, lai kreisā būtu ne mazāk devīga, kā labā, — pie šiem vārdiem viņa noņēma "no pirksta gredzenu ar lielu briljantu), — ņemiet šo gredzenu un nēsājiet to par piemiņu no manis.
— Jūsu augstība, — d'Artanjans teica pieceļoties, — man pašlaik ir tikai viena vēlēšanās: lai jūsu pirmā pavēle būtu atdot savu dzīvību jūsu augstības labā.
Un tajā vieglajā gaitā, kura viņam ir tik ļoti raksturīga, d'Artanjans izgāja no karalienes kabineta.
„Es nesapratu šos cilvēkus, — Austrijas Anna pie sevis noteica, ar skatienu pavadīdama d'Artanjanu, — bet tagad jau ir par vēlu izmantot viņa pakalpojumus: pēc gada karalis kļūs pilngadīgs".
Pēc piecpadsmit stundām d'Artanjans un Portoss atveda Mazarīni pie karalienes, viens saņemdams savu patentu uz musketieru kapteiņa pakāpi, otrs, — savu barona titulu.
— Vai jūs esat apmierināts? — Austrijas Anna jautāja.
D'Artanjans paklanījās, bet Portoss, skatīdamies uz Mazarīni, šaubīdamies grozīja rokās savus papīrus.
— Ko jums vēl vajag? - ministrs jautāja.
— Monsinjor, vēl trūkst ordenis.;.
— Bet, — Mazarīni teica, - jūs taču zināt, ka, lai saņemtu ordeni, ir vajadzīgi īpaši nopelni.
— O, — Porloss teica, — es ne sev, monsinjor, lūdzu zilo lentu.
— Bet kam tad? — Mazarīni jautāja.
— Manam draugam, grāfam de La Fēram.
— O, tā ir cita liela, - karaliene teica, — viņš to ir godam nopelnījis.
— Tātad viņš to saņems?
— Viņš to jau ir saņēmis.
Tajā pašā dienā tika parakastīts līgums ar parīziešiem: stāstīja, ka kardināls trīs dienas nosēdēja, neizejot ārā no pils, lai to kārtīgi apspriestu.
Lūk, ko saņēma katrs:
Kontī saņēma Danviljē un, ar darbiem pierādījis savas militārās spējas, guva iespēju palikt karaspēkā, nekļūstot kardināls. Bez tam, klīda baumas par viņa laulībām ar vienu no Mazarīni radiniecēm; šīs baumas princis, kuram bija vienalga ar ko precēties, ka tikai ar kādu varētu apprecēties, uzņēma labvēlīgi.
Hercogs dc Befors atgriezās galmā, saņemdams kompensāciju par nodarītajām pārestībām un visus pagodinājumus, kuri viņam pienācās pēc ranga. Protams, tika piedots visiem, kuri palīdzēja bēgt hercogam no Vensenes cietokšņa. Bez visa tā, hercogs saņēma admirāļa pakāpi, ko mantoja no sava tēva, Vandomas hercoga, un naudas kompensāciju par savām mājām un pilīm, kuras tika nojauktas pēc Bretaņas parlamenta lēmuma.
Hercogs Bulons saņēma muižas, tikpat vērtīgas, kā viņa Sedanas kņaziste, astoņu gadu kompensāciju un prinča titulu sev un saviem pēcnācējiem.
Herogam de Longvilam tika piedāvāta Pon-de-l'Aršas gubernatora vieta, piecsimts tūkstoši livru — viņa sievai, kā arī tika apsolīts, ka viņu dēlu kristīs karalis un jaunā Anglijas Henrietta.
Pie tam, Aramiss izteicās, ka ceremonijā piedalīsies Bazēns, bel konfektes piegādās Planšē.
Hercogs d'Elbefs panāca, ka tika samaksāta summa, kuru bija parādā viņa sievai, simts tūkstoš livru viņa vecākajam dēlam un vēl pa divdesmit pieciem tūkstošiem pārējiem ģimenes locekļiem.
Tikai prelāta kungs neko nesaņēma; viņam gan tika pateikts, ka aizliks kādu vārdu pāvestam, lai viņam tiktu piešķirta kardināla sarkanā cepure,
bet viņš labi zināja kardināla un karalienes solījumu vērtību. Pretēji de Kontī kungam, viņš, kuiam nebija iespējas pašam kļūt par kardinālu, bija spiests palikt par militāru personu.
Tāpēc, lajā laikā, kad visa Parīze līksmoja par karaļa atgriešanos, kura bija nozīmēta uz parītdienu, tikai Hondī, vispārējās jautrības vidū bija ļoti sliktā garastāvoklī, tāpēc viņš lika aizsūtīt pēc diviem cilvēkiem, kurus parasti aicināja, kad viņam bija drūms noskaņojums.
Tie bija mums jau pazīstamie : grāfs de Rošfors un ubags no Svētā Eistāfija baznīcas lieveņa.
L
Dažreiz karaļiem ir grūtāk iebraukt galvaspilsētā, nekā izbraukt no tās
Kamēr d'Artanjans un Portoss veda kardinālu uz Sen-Zermcnu, Atoss un Aramiss, izšķīrušies ar viņiem pie Sen-Denī, atgriezās Parīzē. Katram no viņiem vajadzēja aiziet steidzīgā vizītē. Nepaspējis lāgā novilkt putekļainos zābakus, Aramiss aizskrēja uz rātsnamu pie de Longvilas kundzes.