Dzirdēdama, ka ir noslēgts miers, skaistā hercogiene iesaucās: karš viņu bija padarījis par karalieni, miers viņai atņems šo titulu. Viņa paziņoja, ka nekad neparakstīs šo miera līgumu un no savas puses vēlās tikai mūžīgu karu. Bet, kad Aramiss viņai iztēloja šo mieru īstajā gaismā, ar vsiem viņai labvēlīgajiem ieguvumiem, kad viņš piedāvāja strīdīgo un nestabilo Parīzes karalienes vietu nomainīt pret Pon-de-l'Aršē vicckaralicnes vietu, tas ir, varu pār visu Normandiju, un, kad hercogiene izdzirdēja par piecsimts tūkstošiem livru, kurus viņai solīja kardināls, un par to godu, kuru viņai parādīs jaunais karalis, apsolīdams kļūt par viņas bērna krusttēvu, — de Longvila kundze tikai skata pēc, pēc visu skaistu sieviešu ieraduma, turpināja iebilst, ka ne visai labprātīgi padodas. Aramiss neizrādīja, ka netie vairs viņas naidam un turpināja viņu pārliecināt, lai neatteiktu sev to patīkamo sajūtu, it kā viņš būtu viņu pārliecinājis.
— Hercogiene, - viņš teica, — jūs vēlējāties gūt uzvaru pār savu brāli, pār princi, — par slavenāko mūsu laiku karavadoni, bet kad izcila sieviete kaut ko ļoti vēlēsies, viņa vienmēr savu panāks. Jūs uzvarējāt princi de Kondē: viņam ir jāpārtrauc karš. Tagad mēģiniet viņu pārliecināt par labu mūsu partijai, kā arī pamazām pārlieciniet viņu nebūt tik uzticīgam karalienei, kuru viņš nemīl, un Mazarīni, kuru viņš nicina. Fronda — komēdija, kurā mēs nospēlējām tikai pirmo cēlienu. Paskatīsimies, kāds būs Mazarini pie visa šī atrisinājuma, tas ir, kad princis, pateicoties jums, vērsīsies pret galmu.
De Longvila kundze bija uzvarēta. Skaistā fronderiskā hercogiene bija tik ļoti pārliecināta par savu ietekmi, ka nemaz nešaubījās par savu varu pār princi Kondē; un tā laika skandālā hronika mums ziņo, ka šis uzdevums viņai ir bijis pa spēkam.
Atoss, izšķīries ar Aramisu Karaliskajā laukumā, devās pie de Ševrēzas kundzes. Arī šo frondērisko personu vajadzēja pārliecināt; bet viņu pierunāt bija daudz grūtāk, nekā viņas jauno sāncensi. Viņas līgumā nebija nekādu īpašumu pārvaldīšanas, un pat, ja karaliene piekristu kļūt par krustmāti, tad vienīgi viņas mazbērniem.
Tāpēc pie pirmajiem vārdiem par mieru, de Ševrēzas kundze savilka uzacis un, neskatoties un loģiskajiem Atosa paskaidrojumiem, ka tālākais karš nav iespējams, viņa turpināja iegalvot pretējo.
— Mans lieliskais draugs, - Atoss teica, - atļaujiet man jums pateikt, ka visi ir noguruši no šī kara, un atskaitot jūs un prelāta kungu, visi, es tā domāju, vēlās mieru. Jūs varat tikai atkal panākt izsūtīšanu, kā tas bija Ludviķa Trīspadsmitā laikā. Ticiet man, jums veiksmīgo intrigu laiks ir beidzies, un jūsu skaistajām acīm nevajadzēs apdzist, apraudot Parīzi, kurā, kamēr vien jūs dzīvosit, jūs vienmēr būsit karaliene.
— O! — iesaucās hercogiene. — Es nevaru viena karot, bet es varu atriebties nepateicīgajai karalienei un viņas varaskārajam favorītam, un… es zvēru, ka atriebšos.
— Hercogiene, — Atoss teica, — es jūs lūdzu, nesabojājiet de Braželona nākotni. Pašlaik viņa karjera ir lieliska; princis Kondē ir ļoti ar viņu apmierināts, viņš ir jauns, - dosim viņam iespēju parādīt sevi jaunajam karalim! Piedodiet man, par vājumu, kuru es jums izrādīju, bet katra cilvēka mūžā pienāk dienas, kad viņš sāk dzīvot savu bērnu labā.
Hercogiene iesmējās.
— Grāf, — viņa teica, — es domāj, ka jūs esat kļuvis par galma aizstāvi. Vai jums gadījumā nav gaiši zilā lenta?
— Jā, hercogiene, man ir lenta ar visu ordeni, kuru man dāvāja karalis Čārlzs Pirmais dažas dienas pirms savas nāves.
Grāfs teica taisnību: viņš neko nezināja par Portosa lūgumu, kurš bija izlūdzies viņam otru šādu lentu.
— Tātad jākļūst par veceni, — hercogiene domīgi noteica.
Atoss noskūpstīja viņas roku. Viņa nopūtās, skatīdamās uz grāfu.
— Grāf, — viņa tcica, — Braželona, jādomā, ir skaists īpašums. Jūs esat cilvēks ar gaumi; tātad, tur jābūt mežiem, upei, ziediem.
Viņa no jauna nopūtās.
— Hercogiene, ko jūs runājat? Jūs nekad neesat izskatījusies tik jauna un pievilcīga, kā tagad.
Viņa pakratīja savu skaisto galviņu.
— Vai vikonts de Braželons paliek Parīzē?
— Vai jūs par viņu domājat?
— Atstājiet viņu man.
— Neparko. Es nevēlos, lai viņš iemīlētos savā mātē.
— Patiešām, jūs esat ļoti mīļš, grāf, — viņa teica pēc mirkļa klusēšanas, — es ar prieku paciemotos kādu mēnesi Braželonā.
— Vai jūs nebaida tas, ka man būs ļoti daudz skauģu? — Atoss laipni atbildēja.
— Nē, es turp došos inkognito, zem Marī Mišonas vārda.
— Jūs esat burvīga.
— Bet neturiet Raulu tikai pie sevis.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka viņš ir iemīlējies.
— Viņš vēl ir bērns!
— Viņš arī mīl bērnu.
Atoss kļuva domīgs.
— Jums taisnība, hercogiene, šī ir ļoti savāda mīlestība, kura ar laiku var kļūt nelaimīga. Priekšā ir karš ar Flandriju: viņš brauks uz turieni.
— Bet, kad viņš atgriezīsies, jūs viņu atsūtīsit pie manis; es viņam iedošu mīlestības pretlīdzekli.
— Diemžēl, kundze, — Atoss tcica, — mīlestībā ir tāpat kā karā, visi pretlīdzekļi ir veltīgi.
Šajā mirklī ienāca Rauls. Viņš atnāca paziņot, ka, pēc sava drauga dc Hiša vārdiem, karalis, karaliene un pirmais ministrs, domājams, jau rīt iebrauks Parīzē.
Nākošajā rītā patiešām galms sāka gatavoties pārbraukšanai uz Parīzi.
Karaliene vēl iepriekšējā vakarā izsauca pie sevis d'Artanjanu.
— Man stāsta, - viņa iesāka, — ka Parīzē nav mierīgi. Es baidos par jauno karali; brauciet manas ekipāžas labajā pusē.
— Jūsu augstība, esiet mierīga. Es sargāšu karali.