Un, paklanījies karalienei, viņš izgāja. Pa ceļam viņš satika Bernuīnu, kurš viņam paziņoja, ka viņu vēlās redzēt kardināls svarīgā lietā.
Viņš uzreiz devās pie kardināla.
— Runā, — kardināls iesāka, — ka Parīzē ir nemieri. Es būšu pa kreisi no karaļa, un tā kā es baidos no uzbrukuma, tad brauciet ekipāžas kreisajā pusē.
— Jūsu eminence var būt mierīgs, — d'Artanjans teica. — Neviens nepieskarsies pat nevienam jūsu matiņam uz galvas.
„Velns lai parauj, — viņš nodomāja aiziedams, — kā man rīkoties? Nevaru taču es atrasties vienlaicīgi karietes abās pusēs. Lūk, ko: es sargāšu karali, bet Portoss sargās kardinālu".
Šāds lēmums apmierināja visus, kas ne visai bieži dzīvē gadās. Karaliene pilnīgi uzticējās d'Artanjana spēkam un vīrišķībai, kuru tagad labi zināja, bet kardināls - Portosam, kura spēku bija pats izbaudījis.
Procesija sāka kustēties uz priekšu pēc iepriekš noteiktās kārtības. Hito un Komenžs brauca gvardes priekšgalā; tad sekoja karaļa ekipāža, kuras labajā pusē brauca d'Artanjans, bet kreisajā Portoss; aiz viņiem sekoja musketieri — vecie d'Artanjana draugi, kuriem viņš bija labs biedrs divdesmit divus gadus, bet letnants — divdesmit gadus; bet kopš vakardienas — kapteinis.
Kad korteža tuvojās pilsētas vārtiem, to sagaidīja ar sajūsmas saucieniem: „Lai dzīvo karalis!", „Lai dzīvo karaliene!" Kāds iesaucās: „Lai dzīvo Mazarīni!", bet šis sauciens tūlīt ari apklusa.
Procesija virzījās uz Parīzes Dievmātes katedrāli, kur vajadzēja notikt mesai.
Visi Parīzes iedzīvotāji iznāca uz ielām. Šveicieši tika izlikti sardzē visā ceļa garumā no Scn-Žermenas līdz Parīzei. Bet ceļš bija garš, šveicieši stāvēja viens no otra sešu vai astoņu soļu attālumā, tā kā šī aizsardzība nebija pārāk droša, tāpēc šo aizsarķēdi bieži vien pārrāva cilvēku pūļi.
Katru reizi, kad pūlis pārrva šo aizsarķēdi ar vislabaākajiem nodomiem, galvenais, lai redzētu karali un karalieni, kurus parīzieši nebija redzējuši veselu gadu, Austrijas Anna ar bažām skatījās uz d'Artanjanu, bet viņš tikai mierīgi smaidīja.
Mazarīni ari ar bažām skatījās uz. Portosu, bet viņa gigantiskais miesassargs tikai basā norūca: „Esict mierīgs, monsinjor", un Mazarīni nekas cits neatlika, kā nomierināties.
Pie Pale-Rojāla pils pūlis kļuva vēl lielāks. Tur sanāca pūlis no visām mazajām ieliņām, un visa lauta, kura tiecās pie karaļa karietes, izskatījās pēc straujas mutuļojušas upes, kura trokšņaini tecēja pa Sent-Onorē ielu.
Kad korteža parādījās uz laukuma, tā lika sagaidīta ar saucieniem: „Lai dzīvo viņa majestāte!" Mazarīni palūkojās pa karietes logu; divas vai tris balstiņas iesaucās: „Lai dzīvo kardināls!", bet viņus uzreiz apklusināja kliedzieni un svilpieni, kuri atskanēja no visām pusēm.
— Nelieši! — Portoss norūca.
D'Artanjans neteica neko, bet tikai sagrieza savas ūsas vēl sparīgāk, kas nozīmēja, ka viņa labais gaskonieša noskaņojums, sāk to pamest.
Austrijas Anna nolicās pie karaļa un teica:
— Pasakiet dažus labus vārdus d'Artanjana kungam, mans dēls.
Jaunais karalis paskatījās ārā pa logu.
— Es ar jums šodien vēl neesmu apsveicinājies, — viņš leica, — bet es jūs pazinu. Jūs stāvējāt manas gultas galvgalī, kad parīzieši vēlējās paskatīties, kā es guļu.
— Un, ja man jūsu majestāte atļaus, es vienmēr būšu jūsu klātbūtnē, kad jums draudēs kādas briesmas.
— Baron, — Mazarini teica Portosam, — ko jūs darīsit, ja pūlis metīsies mums virsū?
— Es apsitīšu visus, monsinjor.
— H'm!— nomurmināja Mazarini. — Pie visas jūsu drošsirdības un lielā spēka jūs nespēsit viņus visus apsist.
— Tā ir taisnība, — Portoss teica, — viņu ir pārāk daudz.
— Tas cits, domājams, būtu bijis daudz labāks, — Mazarini noteica pie sevis. Un viņš atmetās uz karietes sēdekļa atzveltnes.
Karaliene un viņas ministrs, visādā gadījuma pēdējais noteikti, izjuta pamatotas baiļu trīsas. Pūlis, kurš kaut ari juta cieņu pret karali un viņa māti, tomēr sāka viļņoties; tajā varēja saklausīt kaut kādu kurnēšanu, kura, viļņodamās, vēstīja par negaisu, kurš dzima pūlī, — sašutums un neapmierinātība.
D'Artanjans atskatījās uz musketieriem un pamāja viņiem ciešāk sakļauties apkārt karietei. Pūlī atskanēja viegla šalkoņa.
Pie Seržantu cietokšņa procesijai nācās apstāties. Komenžs, kurš bija procesijas priekšgalā, piebrauca pie karaliskās karietes. Karaliene jautājoši paskatījās uz d'Artanjanu. D'Artanjans viņai tieši tāpat atbildēja ar skatienu.
— Brauciet tālāk, — karaliene teica.
Komenžs atkal ieņēma savu vietu procesijas priekšgalā. Pūlis, kurš bija procesijas priekšgalā, pāšķīrās.
Pūlī varēja saklausīt neapmierinātību ne tikai ar kardinālu, bet ari ar karali.
— Uz. priekšu! — d'Artanjans iesaucās pilnā balsī.
— Uz priekšu! — Portoss atkārtoja.
Pūlis it kā gaidīja šo saucienu un saviļņojās vēl vairāk; naidīgums, kurš līdz šim tika apslēpts, izlauzās uz. āru, atskanēja kliedzieni: „Nāve kardinālam!" „Nost Mazarīni!" Jauns cilvēku pūlis metās virsū karietei, šoreiz skardams arī Portosu un d'Artanjanu. Šis vilnis bija daudz bīstamāks
par iepriekšējiem, par cik sastāvēja no apbruņotiem cilvēkiem. Varēja redzēt, ka tas nebija negadījums, bet kaut kādu cilvēku labi organizēts pasākums. Katrai šai cilvēku grupai bija savs barvedis. Viens no viņiem, varēja redzēt, nebija vis no tautas, bet piederēja pie cienījamās ubagu korporācijas; otrs, neskatoties uz visām savām pūlēm izskatīties pēc vienkārša pilsētnieka, bija īsts augstmanis, ko nevarēja nekādi noliegt. Bet, likās, ka abi rīkojās vienu domu mudināti. Pūļa spiediens bija tik stiprs, ka to juta pat karietē sēdošie; tad atskanēja kliedzieni, kuri pārvērtās par vienu lielu rēkoņu, kā arī atskanēja šāvieni.