— Pie mani, musketieri! — d'Artanjans iesaucās.
Konvojs nostājās divās rindās, viena labajā, otra kreisajā pusē karietei.
Notika cīņa, jo briesmīgāka tāpēc, ka tā bija bezmērķīga, jo neviens nesaprata, par ko cīnās.
LI
Dažreiz karaļiem ir grūtāk iebraukt galvaspilsētā, nekā izbraukt no tās (turpinājums)
Kā jebkurš pūļa spiediens, arī sis bija drausmīgs. Mazskaitliskais musketieru pulks nespēja vadīt kā pienākās savus zirgus. D'Artanjans gribēja nolaist karietes aizkarus, bet jaunais karalis izstiepa roku ar vārdiem:
— Nē, d'Artanjana kungs, es vēlos visu redzēt.
— Ja jūsu majestāte vēlās, lai skatās, - d'Artanjans atbildēja.
Un, pagriezies 'pret pūli ar niknumu, kurš viņu darīja bīstamu, viņš metās virsū vienam no barvežiem, kurš ar zobenu vienā rokā, bet pistoli otrajā rokā, lauza sev ceļu uz karieti, cīnīdamies ar diviem musketieriem.
— Ceļu, velns parāvis, ceļu! — d'Artanjans kliedza.
Dzirdot šo balsi, barvedis paskatījās uz d'Artanjana pusi, bet bija jau par vēlu: d'Artanjana zobens caurdūra viņa krūtis.
— Ak, velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās, mēģinādams aizturēt savu dūrienu. — Kāpēc jūsu esat šeit, grāf?
— Vajadzēja ļaut Likteniai iet savu ceļu, — Rošfors atbildēja, krītot zemē. — Es trīs reizes izdziedinājos no jūsu zobena dūrieniem, bet ceturtajā — vairs necelšos.
— Grāf, — d'Artanjans saviļņots iesaucās, — es neredzēju, ka tas esat jūs. Man būs ļoti smagi ap sirdi, ja jūs nomirsit nolādēdams mani.
Rošfors sniedza d'Artanjanam roku.
D'Artanjans to saņēma. Grāfs gribēja vēl kaut ko pateikt, bet no ievainojuma izšļācās asinis, un visu ķermeni sāka kratīt drudzis. Viņš nomira.
— Atpakaļ, salašņas! — d'Artanjans iesaucās. — Jūsu barvedis ir miris. Jums vairs nav ko šeit darīt.
Patiešām, visa šī saniknotā bara dvēsele bija grāfs de Rošfors; pūlis, ieraudzīdams viņu mirušu, nodrebēja un metās nekārtīgā un haotiskā bēgšanā.
Labā karietes puse tika attīrīta no šī naidīgā cilvēku pūļa. D'Artanjans devās palīgā Portosam, lai vajadzības gadījumā, spētu viņam palīdzēt.
Bet Portoss tikpat labi viens spēja tikt galā ar šo uzdevumu, attīrīdams karietes kreiso pusi no dumpiniekiem, kuri uzbruka karietei. Mazarīni, būdams mazāk ieinteresēts noskatīties notikumos, nekā karalis, nolaida priekšā logam aizkaru.
Portoss bija domīgs un pat skumjš.
— Jums ir savāds izskats cilvēkam, kurš tikko kā guvis uzvaru, - d'Artanjans viņam teica.
— Jā, un jūs, arī man liekaties ar kaut ko satraukti, — Portoss viņam atbildēja.
— Man ir par ko: es tikko kā nogalināju savu veco draugu.
— Patiešām! — Portoss teica. — Ko tad?
— Nabaga grāfu de Rošforu.
— Man arī nācās nogalināt cilvēku, kurš man par nelaimi izlikās pazīstams. Par lielu nožēlošanu, trieciens pa galvu iznāca tik stiprs, ka asinis uzreiz izplūda pa viņa seju.
— Un viņš jums neko nepateica?
— Nē, viņš pateica: „Oh!"
— Saprotu, — d'Artanjans teica, nespēdams aizturēt smieklus. — Ja viņš vairāk neko nepaspēja pateikt, tad jūs uzzinājāt pārāk maz.
— Nu kā? — karaliene jautāja.
— Jūsu augstība, — d'Artanjans teica, — ceļš ir brīvs. Ja jūs vēlaties, mēs varam turpināt ceļu tālāk.
Patiešām, korteža mierīgi turpināja savu ceļu līdz Dievmātes katedrālei, kur viņus sagaidīja garīgie tēvi, ar prelāta kungu priekšgalā, kuri sveicināja karali, karalieni un ministru, ar laimīgu atgriešanos, kam par godu viņi visi kalpoja šodienas mesai.
Mesas laikā, gandrīz pie pašām beigām, katedrālē ieskrēja aizelsies puisēns; viņš ātri iegāja cellē un pārģērbās dziedātāja svētku drēbēs un, izgrūdies cauri visam lielajam ļaužu pūlim, piegāja pie Bazēna, kurš gaišzilā tērpā un ar sveci rokās, cēli stāvēja pretī galvenajai ieejai, kur atradās koristi.
Sajutis, ka viņu kāds rausta aiz piedurknes, Bazēns nolaida savu skatienu, kurš dievbijīgi bija vērsts uz debesim, un pazina Friki.
— Kas tad tas? Kā tu iedrošinies traucēt mani, kad cs izpildu savus pienākumus? — Bazēns jautāja puisēnam.
— Maijārs, Svētā ūdens padevējs no Svētā Eistāfija baznīcas…
— Kas ar viņu notika?
— …ielas sadursmē saņēma triecienu pa galvu, — Frike atbildēja. — Viņam iesita tas gigants, kurš stāv, lūk, tur, redzat, zeltā izšūtās drēbēs.
— Jā? Nu, tādā gadījumā viņam nav paveicies, — Bazēns teica.
— Viņš mirst, tāpēc viņš gribētu pirms nāves izsūdzēt grēkus prelāta kungam, kurš, kā runā, varot atlaist vissmagākos grēkus.
— Un viņš iedomājas, ka prelāta kungs sevi apgrūtinās šajā brīdī ar viņa grēksūdzi?
— Jā, jo prelāta kungs viņam lo bija apsolījis.
— Kas tev to teica?
— Pats Maijārs.
— Tu viņu redzēji?
— Protams, es atrados tur, kur viņš nokrita.
— Bet ko lu tur darīji?
— Es kliedzu: „Nost Mazarini! Nāve kardinālam!" Jūs taču pats man mācījāt šos saukļus.
— Aizveries, mērkaķi! — Bazēns tcica, salraukti skatīdamies uz visām pusēm.
— Nabaga Maijārs man teica: „Skrien pakaļ prelāta kungam, Frike, un, ja tu viņu man atvedīsi, es tevi atstāšu par savu mantinieku". Padomājiet likai, Bazēna kungs, Maijāra mantinieks, Svētā ūdens padevējs pie Svētā Eistāfija! Tagad mana nākotne ir nodrošināta! Bet es esmu ar mieru izdarīt šo pakalpojumu arī par velti. Ko jūs teiksit? — Iešu un pateikšu prelāta kungam par notikušo, — Bazēns tcica.
Un mierīgi un goddevīgi pienācis pie prelāta, viņš klusi iečukstēja viņam ausī dažus vārdus, uz kuriem viņš pamāja ar galvu.