Pēc tam, paklanījies abiem draugiem ar vissirsnīgāko smaidu uz lūpām, viņš mierīgi aizgāja uz savu kabinetu, tā kā pēc Hondī aiziešanas pils pagalmā iestājās atkal klusums, it kā nekas nebūtu bijis.
V Draugus atceras nelaimē
Austrijas Anna zvērodama niknumā aizgāja uz savu lūgšanu istabiņu.
— Kā, — iesaucās viņa, lauzot savas daiļās rokas, — tauta skatījās, kā princi Kondē, pirmo asiņu princi, apcietināja mana vīramāte, Marija Mediči; lauta redzēja, kā mana vīramāte, tika padzīta ar kardināla palīdzību; tā redzēja, kā tika ieslodzīts cietoksni Vandomas hercogs, Anrī Ceturtā dēls; tauta klusēja, kad pazemoja, izsekoja, apcietināja tādus lielus cilvēkus… Un tagad kaut kāda Brusela dēļ… Dievs, kas notiek karaļvalstī?
Pati to neapzinoties, karaliene aizskāra ļoti vārīgu vietu. Tauta patiešām neteica savu vārdu prinču aizstāvībai, bet sacēlās Brusela aizstāvībai; tas notika tikai tāpēc, ka Brusels bija plebejs, tātad, nācis no tautas, un tautai likās, ka lā aizstāv sevi un savas intereses.
Mazarīni pa to laiku staigāja pa kabinetu, brīžiem uzmetot skatienu venēciešu spoguļa lauskām.
— Jā, — teica viņš, — cs zinu, tas ir ļoti bēdīgs fakts, bet citas izejas vienkārši nebija. Mums nācās piekāpties, bet nekas, mēs vēl atspēlēsimies. Jā, kas tas Brusels tāds ir? Tikai vārds, nekas vairāk.
Kaut ari Mazarini bija labs potiķis, viņš tomēr nespēja šoreiz, novērtēt pa īstam radušos situāciju.
Brusels bija personība, nevis tukša skaņa.
Īstenībā, kad nākošā rītā Brusels, sēdēdams lielā karietē kopā ar Luvjēru, un aizmugurē sēdošo Friki, iebrauca Parīzē, tad visa tauta, vēl nenolikusi ieročus, metās viņiem pretī.
Atskanēja saucieni: „Lai dzīvo Brusels!" „Lai dzīvo mūsu tēvs!" — tie skanēja no visām pusēm un satricināja visu Parīzes ielu gaisu.
Mazarīni dzirdēja šajos izsaucienos savu nāves sopriedumu. Kardināla un karalienes spiegi nesa nepatīkamas ziņas, kuras kardināls uzklausīja ar milzīgu satrauku, bet karaliene dziļā vienaldzībā. Likās karalienei ir savs noslēpums, kuru viņa negribēja nevienam izpaust, bet, kas dziļi satrauca kardinālu. Viņš labi pazina neatkarīgo un lepno Austrijas Annu, kura varēja viņiem visiem iznest liktenīgu spriedumu, neapspriežot to ne ar vienu. Sekas tiešām varēja būt liktenigas visiem.
Prelāts tagad ieguva tik lielu varu un ietekmi senātā, kā karalis un karaliene kopā ņemot. Pēc viņa ieteikuma tika izdots parlameta edikts, kurā tauta tika aicināta nolikt ieročus; viņš tagad labi zināja, ka pietiek
vienas slundas, lai tauta apbruņotos, un pietiek vienas nakts, lai uzceltu barikades.
Planšē atgriezās savā bodītē, jau nebaidoties, ka tiks pakārts. Uzvarētājus netiesā, un viņš bija pārliecināts, ka pie pirmā mēģinājuma viņu apcietināt, tauta viņu aizstāvēs tāpat, kā aizstāvēja Bruselu.
Rošfors atdeva savus piecdesmit rekrūšus ševaljē d'Umēram; tiesa, divu kareivju gan pietrūka, bet ševaljē savā sirdī bija frondērs, tāpēc neko negribēja dzirdēt par atalgojumu.
Ubags atgriezās pie Svētā Eistāfija baznīcas kāpnēm, kur pasniedza Svēto ūdeni un lūdza žēlastības. Un nevienam nenāca pat prātā, ka šīs pašas rokas, tikko kā izvilka šķautnainu akmens plāksni no monarhijas stingrajiem pamatiem.
Luvjērs bija lepns un pašapmierināts. Viņš atriebās nīstajam Mazarini un atbrīvoja savu tēvu no cietums; viņa vārdu ar bailēm izrunāja Pale-Rojāla pilī, un viņš, smejoties, teica savam tēvam, kurš atkal bija atgriezies savā ģimenes un draugu lokā:
— Kā jūs domājat, tēvs, ja es tagad lūgtu karalienei rotas komandiera vietu, vai viņa izpildītu manu lūgumu?
D'Artans izmantoja iestājušos klusuma brīdi, lai aizsūtītu Raulu dienēt atpakaļ uz kara daļu; viņu tikai ar milzīgām grūtībām varēja noturēt mājās sacelšanās laikā, jo viņš noteikti vēlējās piedalīties kādā no barikāžu pusēm. Sākumā Rauls nepiekrita atgriezties, bet pieminot grāfa de La Fēra vārdu, RauLs bija ar mieru apciemot grāfieni dc Ševrēzi, un atgriezties atpakaļ armijā.
Vienīgi Rošfors nebija apmierināts ar visu atrisinājumu. Viņš. rakstiski bija aicinājis hercogu Beforu atbraukt uz Parīzi, un viņš varēja kuru katru mirkli atbraukt, bet - vai. vai! — Parīzē bija iestājies pilnīgs klusums.
Rošfors devās pie prelāta kunga, lai aprunātos ar viņu, vai neaizrakstīt vēlreiz hercogam, lai viņš aizkavētos kaut kur ceļā.
Mazliet padomājis, Hondī atbildēja:
-r Lai princis brauc.
— Tātad ne viss vēl ir beidzies? — jautāja Rošfors.
— Mēs tikai sākam, dārgais grāf.
' — Kāpēc jūs tā domājat?
— Tāpēs ka cs pazīstu karalieni: viņa nekad neatzīs savu sakāvi.
— Tātad viņai kaut kas ir padomā?
Ceru.
— Jūs zināt kaut ko. tuvāk?
— Es zinu, ka viņa ai/rakstīja princim Kondē, lūdzot viņu nekavējoties pamest armiju un atgriezties Parīzē.
— Ahā! — noteica Rošfors. — Lai tad hercogs Befors pasteidzas.
Tās pašas dienas vakarā, kad notika ši saruna, paklīda baumas, ka princis Kondē jau ir Parīzē.
Pašā atbraukšanas iemeslā nebija nekā sevišķa, taču tas sacēla zināmu troksni. Notika tas tāpēc, ka hercogiene de Longvila būdams ļoti pļāpīga no dabas, uzzināja, ka kaut kas tiek nodots no prinča Kondē, kuru turēja aizdomās par pārāk sirsnīgu pieķeršanos savai māsai hercogienei.
Tādā veidā, atklājās, ka karaliene vērpj kaut kādas intrigas.
Prinča Kondē iebraukšanas vakarā visi vairāk vai mazāk ieinteresētie eševani un kvartālu vecākie, gāja pie saviem paziņām un draugiem, čukstēdamies:
— Kāpēc gan mums karali nepārviclot pilsētas rātē? Veltīgi mēs dodam iespēju viņu audzināt mūsu ienaidniekiem, kuri slikti ietekmē uz. viņu. Ja viņš, piemēram, tiktu audzināts prelāta kungs uzraudzībā, tad viņam tiktu iemācīts daudz nacionālu principu, un viņš daudz vairāk mīlētu un saprastu savu tautu.