Visu nakti pilsētā juta dzīvu rosību, bet uz rīta, pusi no jauna parādījās melni un pelēki tērpti stāvi krastmalā, bruņotas patruļas, apbruņojušies tirgoņi un skrandaiņu bari.
Karaliene pavadīja visu nakti ar princi Kondē savā lūgšanu istabiņā; viņu ieveda pie karalienes pusnakti, no kurienes viņš izgāja likai piecos no rīla.
Pulkstens piecos karaliene ienāca kardināla kabinetā; viņa vēl nebija likusies gulēt, bet viņš bija jau piecēlies.
Viņš rakstīja Kromvelam, tā kā bija jau pagājušas sešas no desmit dienām, noteiktas Mordauntam.
„Nekas, — domāja viņš, — es likšu viņam mazliet pagaidīt. Kromvela kungs taču ļoti labi zina, ko nozīmē revolūcija un piedos man".
Un tā, ar baudu pārlasīdams savas vēstules pirmos paragrāfus, viņš sadzirdēja klusus klauvējienus pie durvīm, kas savienoja kardināla kabinetu ar karalienes apartamentiem.
Šīs durvis bija slepeni ierīkotas; pa tām karalienei bija iespēja ienākt pie kardināla jebkurā laikā, kad viņa to vēlējās.
Kardināls piecēlās, lai ielaistu klauvētāju.
— Kas noticis, jūsu augstība, — mazliet uztraucies jautāja Mazarīni, — jums ir tads svinīgs un apmierināts izskats?
— Jā, Džulio, — atbildēja viņa, — cs varu būt apmierināta, tā kā esmu atradusi līdzekli, kā varu atriebties par savu pazemojumu, atmaksājot tiem rāpuļiem.
— Jūs esat izcila politiķe, jūsu augstība, — atbildēja Mazarīni. — Kāds tad būtu tas līdzeklis?
Viņš paslēpa savu vēstuli, ieliekot to starp citiem papīriem uz galda.
— Viņi grib man atņemt karali, vai jūs par to zinājāt? — teica karaliene.
— Diemžēl, jā. Bet mani pakārt. '
— Viņi nedabūs karali.
— Tātad, arī mani nepakārs, benone.*
— Klausieties, es vēlos aizbraukt ar jums un aizvest sev līdzi karali. Un es vēlos, lai šis nolikumu, kurš krasi izmainīs mūsu stāvokli, liktu saglabāts pilnīgā slepenībā; lai par to zinātu tikai trīs cilvēki: jūs, es un trešā persona.
— Kas lad būs šī trešā persona?
— Princis Kondē.
— Tātad, viņš ir atbraucis? Man teiea taisnību!
— Jā. Vakar vakarā.
— Un jūs ar viņu jau redzējāties?
— Mēs tik tikko izšķīrāmies.
— Viņš piedalās visā šajā lietā?
— Viņš deva man šo padomu.
— Bet Parīze?
— Princis piespiedīs pilsētu padoties, mērdējot pilsētniekus badā.
— Jūsu plāns ir lielisks. Bet es redzu vienu šķērsli. • - Kādu?
— Šī plāna reālizēšanu īstenībā.
— Tukši vārdi. Nav nekā neiespējama.
— Jā, sapņos.
— Nē, īstenībā. Vai jums ir nauda?
— Jā, mazliet, — teica Mazarīni, baidoties, ka Austrijas Anna liks atvērt viņam maku.
— Jums ir armija?
— Pieci vai seši tūkstoši cilvēku.
— Vai jums pietiks vīrišķības?
— Bez šaubām.
— Tātad, lieta nav sarežģīta. O, vai jūs to saprotat, Džulio? Parīze, šī nīstā Parīze, kas pēkšņi kādu rītu pamostoties, būs karaļa un karalienes pamesta; kas pēkšņi ieraudzīs, ka viņa ir pārspēta viltībā, redzot, ka viņai draud aplenkums un bads, ka viņai nav cita patvēruma un aizsardzības, kā vien viņu muļķīgais parlaments un kārnais, līkkājainais prelāts!
— Lieliski, lieliski,— noteica Mazarīni, — es saprotu, kādu tas atstās iespaidu, bet neredzu līdzekli ar kuru to visu mēs spētu sasniegt īstenībā.
— Es atradīšu līdzekli.
Teicami (itāl.).
— Jūs zināt, ko tas nozīmē? Valstu iekšējie kari ir ļoti cietsirdīgi un nežēlīgi.
— Jā, jā, karš, — teica Anna, — un es gribu šo dumpīgo pilsētu pārvērst pelnos; šeit būs asiņu jūra; es vēlos, lai tas būtu šausminošs piemērs visiem, kas liks mūžīgi atcerēties šo noziegumu un sodu. O, kā es neieredzu Parīzi!
— Nomierinieties Anna, kas lā par izteiktu cietsirdību! Esiel uzmanīga; Malalcsla un Kastručēo Kastrakani laiki ir pagājuši. Jūs panāksit likai to, ka jūsu galva ripos, daiļā karaliene, bet tas būtu ļoti bēdīgi.
— Jūs smejaties par mani?
— Nemaz nesmejos. Karš ar veselu tautu ir ļoti bīstams. Atcerieties savu brāli Čārlzu Pirmo; viņam nācās pārciest grūtas dienas, ļoti grūtas.
— Jā, bet mēs atrodamies Francijā un es esmu spāniete.
— Jo sliktāk, velns parāvis, es dotu priekšroku, lai jūs būtu francūziete, un cs francūzis: tad mūs tik ļoti neieredzētu.
— Visādā gadījumā, jūs atbalstat manu plānu?
— Jā, ja tikai būs iespēja to realizēt.
— Noteikti būs iespēja. Brīdinu jūs: sāciet gatavoties ceļam!
— Nu, es vienmērs esmu gatavs aizceļošanai, bet man nekad nebija iespējas aizbraukt… un šoreiz es arī šaubos vai būs.
— Bet, ja es braukšu projām, vai jūs brauksit ar mani kopā?
— Pacentīšos.
— Jūs mani dzenat kapā ar savu gļēvulību, Džulio. Ko jūs baidāties?
— Daudz ko.
— Piemēram?
Visu laiku Mazarīni seja bija smīkņājoša, bet tagad apmācās.
— Anna, — viņš teica, — jūs esat sieviete un varat atļauties aizvainot vīrieti, nebaidoties tikt par to sodīta. Jūs mani apvainojat gļēvulībā, bet cs neesmu tāds gļēvulis kā jūs, jo nevēlos tādā veidā padoties un mukt. Pret ko tad sacēlās tauta? Pret jums vai pret mani? Kuru tad viņi grib pakārt? Jūs vai mani? Bet cs nenoliecu galvu vētras priekšā, kaut arī jūs mani saucat par gļēvuli. Jā, cs neesmu straujas dabas, las nav manā gaumē, bet es esmu stingrs un stiprs. Ņemiet piemēru no mani: mazāk trokšņu, bet vairāk darbu. Jūs skaļi kliedzat, — tātad, neko nepanāksit. Jūs vēlaties bēgt…