Выбрать главу

Mazarīni paņēma karalienes roku un pieveda viņu pie loga.

—   Skatieties, — viņš teica.

—   Uz ko? — jautāja karaliene, spītīgi ieņēmusi savu domu galvā.

—           Ko jūs redzat no šī loga? Ja mani acis nemāna, tad pilsētnieki atkal ir bruņojušies, staigā bruņucepurēs ar musketēm pie sāniem, kā kādreiz Līgas laikā; un viņi lūkojas uz mūsu logiem tik vērīgi, ka pat, ja jūs tikai piepacelsiet aizkara maliņu, viņi to pamanīs. Tagad skatieties citā logā.

Ko jūs atkal redzat? Bruņotu ar alebardiem tautu, kura apsargā visa ieejas un izejas. Viss tiek apsargāts, gan vārti, gan durvis, pal pagrabi, un, lūk, ko es jums teikšu, kā leiea man kādreiz La Romē par Beforu: „Ja jūs neīisul ne putns un ne pele, jūs no šejienes neiziesit".

—   Jā, bet Befors taču izbēga!

— Vai jūs vēlaties arī tādā veidā bēgt?

—   Tātad, es esmu gūstekne?

—      Protams! — iesaucās Mazarīni. — Es jau veselu stundu to cenšos jums iestāstīt.

Ar šiem vārdiem kardināls aizgāja un apsēdās pie sava galda, paņēmis spalvu un vēstuli Kromvelam, viņš sāka rakstīt tālāk.

Anna, dusmās tvīkdama un nosarkusi, izgāja no kabineta, stipri aizcērtot durvis.

Mazarīni pat nepagrieza galvu uz aizejošās karalienes pusi.

Atgriezusies savās istabās, karaliene iekrita krēslā un sāka ska|i raudāt. Pēkšņi viņa uzlēca kājās ar domu, ka ir glābta.

—     Es esmu glābta! — iesaucās viņa, staigājot pa istabu. — (), jā, es zinu cilvēku, kurš varēs izvest mani no Parīzes; es pārāk ilgi viņu biju aizmirsusi. Jā, — turpināja viņa domīgi, kaut kādā uzbudinātā stāvoklī,

cik es biju nepateicīga pret viņu. Es divdesmit gadus atstāju šo cilvēku aizmirstībā, kad īstenībā viņam vajadzēja būt par Francija maršalu. Mana vīramāte, apbēra ar zeltu Končīni, kurš viņu beigās pazudināja; karalis iecēla Vitrī par maršalu par slepkavību; bet es pat neatcerējos savu glābēju un atstāju viņa pilnīgā nabadzībā, šo drosminieku d'Artanjanu, kurš manis dēl ne vienreiz vien bija riskējis ar savu dzīvību.

Viņa piegāja pie rakstāmgalda un steidzīgi uzmeta pāris vārdu uz papīra.

VI

Satikšanās

D'Artanjans šo nakti gulēja Portosa istabā, kā arī visas iepriekšējās, kopš sacelšanās sākuma. Zobenus viņi lika gultas galvgalī, bet pistoles uz galda lā, lai tās būtu vienmēr pa tvērienam.

Rīta pusē, d'Artans sapņoja, kā visa debess pārklājās ar zeltainu mākoni, no kura sāka līt zelta lietus, un viņš nolika savu cepuri zem šīs lietus gāzes.

Portoss redzēja sapni, ka viņa karietes durvis ir par mazām, lai varētu pilnībā uzlikt savu barona ģērboni.

Pulkstens septiņos no rila viņus uzmodināja kalps. Viņš nebija ģērbies livrejā. Kalps atnesa d'Artanjanam vēstuli.

—   No kā? — jautāia gaskonietis.

—   No karalienes, — atbildēja kalps.

—   Oho! — iesaucās Portoss, pieceļoties no gultas. — Nu, kas lur ir?

D'Arlanjans palūdza kalpu ieiet blakus istabā un, tiklīdz aizvērās durvis,

steidzīgi izlēca no gultas un izlasīja vēstulīti.

Portoss skatījās uz viņu izvalbītām acīm, bet neuzsāka sarunu pirmais.

—             Dārgais draugs, — teica beidzot d'Artanjans, sniedzot viņam vēstulīti, — lūk, beidzot tavs barona tituls un mana kapteiņa pakāpe. Lasi un spried pats.

Portoss pastiepa roku, paņēma vēstulīti, un drebošā balsī izlasīja:

„Karaliene lūdz uz pārrunām d'Artanjana kungu un lūdz sekot viņu šīs vēstules devējam".

—   Nu ko, — noteica Portoss, — es neredzu šeit neko sevišķu.

—            Bet es redzu šeit ļoti daudz, un visu, — iebilda d'Artanjans. — Ja mani sauc, tas nozīmē, ka lietas ir sarežģījušās. Padomā pats, kam gan vajadzētu notikt, lai pēc divdesmit gadiem karaliene atcerētos mani!

—   Taisnība, — piekrita Portoss.

—            Uzasini savu zobenu, b;irona kungs, uzlādē pistoles un iedod zirgiem auzas. Galvoju, ka jau šodien mēs būsim nodarbināti; bel galvenais — nevienam ne vārda.

—            Vai tik mums negatavo lamatas, lai no mums atbrīvotos, — jautāja Portoss, pāliecināts, ka jau tagad daudziem kremt viņa nākamais barona tituls.

—            Ja^ tās ir lamatas, — iebilda d'Artanjans, — tad es tās atminēšu vai ieraudzīšu; ja Mazarīni ir itālietis, tad es esmu gaskonietis.

D'Artanjans vienā mirklī saģērbās, bet Portoss viņam palīdzēja gan sapogāties, gan arī sasēja viņa apmetni uz pleciem.

Tajā pašā mirklī pie durvīm atkal pieklauvēja.

Ienāca cits kalps.

—    No viņa eminence kardināla Mazarīni, — noteica viņš.

—   D'Artanjans palūkojās uz Portosu.

—    Lieta sarežģās, • viņš teica. — Ar ko lai iesāk?

—            Nekā traģiska, — atbildēja d'Artanjans, izlasījis zīmīti, — viss liks jauki izkārtots — viņa gaišība nozīmē man tikšanos tikai pēc pusstundas.

—   A, lad jau nu gan.

—            Mans draugs, — teica d'Artanjans, griezdamies pie kalpa, — lūdzu nododiet viņa gaišībai manu atbildi, ka pēc pusstundas es būšu viņa rīcībā.-

Kalps paklanījās un aizgāja.

—   Labi, ka šis kalps noredzēja to, — piezīmēja d'Artanjans.

—            Tātad, tu domā, ka runa būs par vienu un to pašu, ja jau abi atsūtīja pēc tevis kalpus tik agrā rīta stundā.

—   Nedomāju, bet pārliecināts es neesmu.

—           Tomēr, pasteidzies d'Artanjan, jo tevi gaida vispirms karaliene, pēc tam — kardināls, bet pēc tam es.

D'Artanjans pasauca karalienes kalpu.

—   Esmu gatavs, mīļais draugs, — viņš leica, — pavadi mani.

Kalps viņu veda pa mazām ieliņām, apkārtceļiem, un pēc dažiem

mirkļiem viņi jau atradās pils dārzā, kur iegāja cauri maziem vārtiņiem; pa mazām durtiņām, pa slepenām mazām trepītēm uzkāpa un nonāca karalienes lūgšanu istabiņā.

Musketieru leitnants kļuva iekšēji nemierīgs un satraukts; viņā nebija vairs jaunekļa draiskulību, bet gūtā sūrajā dzīvē lielā pieredze, pašsavaldīšanās un rakstura stingrība, lika viņam saprast, ka lieta būs nopietna.