Pēc dažiem mirkļiem, bija dzirdama vieglu soļu un drēbju švīkstoņa; d'Artanjans nodrebēja, ieraudzīdams, ka pašķiras portrejas, un tāpat kā daudz daudz gadu atpakaļ, viņš ieraudzīja baltu skaistu roku. Pēc rokas formas, baltuma un skaistuma viņš pazina šo roku, kuru viņam vienreiz atļāva pat noskūpstīt.
— Lūgšanu istabiņā ienāca karaliene.
— Tas esat jūs, d'Artanjana kungs, — teica viņa, maigi un tajā pašā laikā skumīgi lūkodamās uz d'Artanajanu. — Jā, tas esat jūs, es jūs pazinu. Palūkojaties jūs arī uz mani, es esmu karaliene. Vai jūs pazināt mani?
— Nē, jūsu augstība, — atbildēja d'Artanjans.
— Vai tad jūs esat piemirsis, — teica Austrijas Anna apburoši maigi samtainā balsī, kādā viņa mācēja runāt, kad kaut ko ļoti vēlējās, — kā kādreiz, vienai karalienei bija ievajadzējies drosmīgu un uzticīgu muižieku? Šis drosmīgajais muižnieks, kuru, jūs domājāt aizmirsušu, viņa saglabāja savā sirdī šos daudzos gadus. Vai jūs to zinājāt?
— Nē, jūsu augstība, es to nezināju, — atbildēja d'Artanjans.
— Jo sliktāk, kungs, — leica Austrijas Anna, — es gribēju teikt — karalienei, tā kā viņai atkal ir ievajadzējies ļoti uzticams un drosmīgs kalps.
— Vai tiešām, — iebilda d'Artanjans, — karalienei, kurai apkārt ir tik izcili un dižciltīgi galminieki, tādi gudri padomnieki, ar ļoti augstu stāvokli un nopelniem, pēkšņi nolēma pievērst savu uzmanību tik necilam muižniekam un nabadzīgam karavīram?
Anna saprata pārmetumu, kas viņu samulsināja, bet viņa nekļuva par to dusmīga.
Sī gaskoniešu muižnieka lielā pašaizliedzība, uzticība un drosme daudza reizes lika karalienei izjust sirdsapziņas pārmetumus; viņš bija pārspējis viņu savā cildenumā.
— Viss tas, ko jūs sakāt man, par man apkārt esošajiem cilvēkiem, varbūt arī ir taisnība, — teica viņa, — bet uzticēties es varu, diemžēl, tikai jums, d'Artanjana kungs. Es zinu, ka jūs kalpojat kardināla kungam, bet izdariet arī man kādu pakalpojumu, un es par jums parūpēšos. Sakiet, vai jūs nebūtu ar mieru izdarīt to pašu, ko ļoti sen izdarījāt kādai karalienei, jums pavisam nepazīstamai?
— Es izdarīšu visu, ķo tikai lūgs jūsu augstība, — atbildēja d'Artanjans.
Karaliene minūti padomāja; musketiera atbildē viņa saklausīja ļoti
uzmanīgu un piesardzīgu noti.
— Varbūt jūs dodat priekšroku mieram un labklājībai? — apjautājās viņa.
— Es nesaprotu par ko jūs runājat, es nekad neesmu dzīvojis mierā un labklājībā, jūsu augstība.
— Vai jums ir draugi?
— Kādreiz man bija trīs: divi jau sen kā pameta Parīzi, un es nezinu, kur viņi ir pašlaik. Ar mani kopā ir palicis tikai viens draugs, bet šis cilvēks, liekas, ir viens no tiem, ko pazina kā muižnieku, par kuru jūsu augstībai jau teica.
— Lieliski! — atbildēja karaliene. — Jūs divatā ar jušu draugu esat veselas armijas vērti.
— Kas man būtu darāms, jūsu augstība?
— Nāciet vēlreiz, pulkstens piecos, un es jums visu pateikšu; bet jūs nedrīkstat par šo tikšanos, kuru cs jums pašlaik nozīmēju, teikt nevienam ne pusplēsta vārda.
— Paklausu, jūsu augstība.
— Zvēriet pie krusta.
— Jūsu augstība, es vēl nekad neesmu lauzis savu doto vārdu. Kā es teicu, tā arī būs.
Karaliene, kas nebija radusi pie tādas valodas un toņa, kas nekad netika atskanējusi no viņas apkārtējiem galminiekiem, izdarīja secinājumu, ka d'Artanjans liks lietā visus savus spēkus šī uzdevuma izpildīšanā, un palika ar lo visu ļoti apmierināta.
Īstenībā tā bija viena no gaskonieša viltībām, lai aizsedzoties ar kareivja rupjo dzīvesveidu, ar savu vērīgumu izprast lietas nopietnību.
— Jūsu augstība pašlaik man neko nepavēlēs darīt? — jautāja gaskonietis.
— Nē, - atbildēja Austrijas Anna, - līdz pulkstens pieciem jūs varat būt brīvs. Tagad jūs varat iet.
Paklanījies, d'Artanjans izgāja no lūgšanu istabiņas.
„Velns parāvis, — viņš nodomāja, — es patiešām viņiem esmu ļoti ievajadzējies".
Tā kā bija jau pagājusi pusstunda, d'Artanjans pa iekšējiem koridoriem, ejām un gaiteņiem nonāca galerijā, kur piegājis pie durvīm, pieklauvēja.
Bernuīns viņu ielaida.
— Esmu jūsu rīcībā, jūsu eminence, — noteica d'Artanjans, ieejot kardināla kabinetā.
Pēc sava paraduma, viņš vērīgi visu aplūkojis, ieraudzīja uz Mazarīni galda aizzīmogotu aploksni. Konverts bija nolikts tā, ka adresāts nebija redzams.
— Jūs no karalienes? — jautāja Mazarīni, ieskatoties savā musketierī.
— Es, monsinjor? Kas jums to varēja pateikt?
— Neviens, es vienkārši to zinu
— Man ļoti žēl, monsinjor, bet man jums jāsaka, ka jūs kļūdāties, — bezkaunīgi acīs skatīdamies teica d'Artanjans, atcerēdamies doto solījumu Austrijas Annai.
— Es pats redzēju, kā jūs nācāt no galerijas puses.
— Tas notika tikai tāpēc, ka mani izvadīja pa slepenām kāpnēm.
— Kāpēc?
— Nezinu; varbūt šeit ir kāds pārpratums.
Mazarini jau no pieredzes zināja, ka d'Artanjanu ļoti grūti piespiest pateikt to, ko viņš nevēlas teikt; tāpēc viņš nolēma uz. laiku atlikt šo izprašņāšanu.
— Parunāsim par manām lietām, — teica kardināls, — ja jau par savām jūs tik noteikti nevēlaties runāt.
D'Arlanjans klusējot paklanījās.
— Vai jūs mīlat ceļot? — apjautājās Mazarīni.
— Es visu dzīvi esmu ceļā.
— Vai jūs nekas neaiztur Parīzē?
— Mani nekas nevar aizturēt, kā likai jūsu pavēle.
— Labi. Lūk, vēstule, kuru jūs nogādāsit pēc adreses.
— Pēc adreses, monsinjor? Bet es nekur neredzu adresi.
Patiešām, uz aploksnes nekas nebija rakstīts.