— Vēstule ir divās aploksnēs, — teica Mazarīni.
— Saprotu. Man ir jāuzplēš pirmā aploksne, kad būšu nokļuvis noteiktajā vietā.
— Pilnīgi pareizi. Jums ir draugs di Vallona kungs, kuru es arī ļoti cienu. Ņemiet viņu līdzi.
„Velns parāvis, — nodomāja d'Artanjans, — viņš zina, ka mēs vakar bijām noklausījušies visu sarunu, un tagad grib no mums tikt vaļā, aizsūtot mūs projām no Parīzes".
— Jūs par kaut ko šaubāties? — jautāja Mazarini.
— Nē, monsinjor, es tūlīt pat došos ceļā. Tikai man jālūdz jums viens liels pakalpojums.
— Kāds? Runājiet.
— Lūdzu aizejiet pie karalienes, jūsu eminence.
— Kad?
— Tagad.
— Kāpēc?
— Lai viņai pat"il !u šādus vārdus: „Es aizsūtu d'Artanjanu vienā svarīgā lietā, un viņam uzreiz ir jādodas ceļā".
— Redziet nu, jūs tomēr bijāt pie karalienes! — teica Mazarīni.
— Man jau bija tas gods informēt jūsu eminenci, ka šeit, iespējams, būs noticis kaut kāds pārpratums.
— Ko tas viss nozīmē? — jautāja kardināls.
— Vai es varu atkārtot savu lūgumu jūsu eminencei?
— Labi, es eju. Pagaidiet mani šeit.
Mazarīni rūpīgi apskatījās visapkārt; viņš pārliecinājās, vai nav aizmirsis kādu atslēgu atvilknē un vai viss ir labi noslēgts; tad atstāja istabu.
Pagāja desmit minūtes, kuras laikā d'Artanjans ļoti cītīgi gribēja izlasīt uzrakstīto adresi uz iekšējā konverta.
Kardināls atgriezās bāls un norūpējies, redzams, saruna bijusi nepatīkama. Viņš apsēdās pie sava rakstāmgalda un, neskatīdamies uz d'Artanjanu, ieslīga dziļās pārdomās.
D'Artanjans uzma.ūgi sekoja visām kardināla kustībām, mēģinot iedziļāties viņa domu gājienā un kaut vai daudzmaz nojaust viņa garastāvokļa maiņas cēloņus. Bet viņa domas bija tikpat neizprotamas un neizdibināmas, kā uzrakstītais adresāts uz. iekšējā konverta.
„Ehē! — nodomāja d'Artanjans. — Viņš, liekas, ir ļoti dusmīgs. Vai likai ne uz mani? Viņš visu pārdomā. Vai likai viņš negrib mani nosūtīt uz Bastīliju? Tikai uzmanieties, monsinjor, pie pirmajiem vārdiem, kurus jūs man pateiksiet, ja tie būs vērsti pret mani, cs jūs nožņaugšu un palikšu par frondēru. Mani vedīs ar triumfu, tāpat kā Bruselu, un Atoss mani nosauks par franču Bruto. Tas nemaz, nebūs tik slikti".
Viņa dzīvās iztēles spējas darbojās ļoti ātri, un viņš jau redzēja sevi iedomājamies kā varoni. Bet viņš kļūdījās.
Mazarīni sāka ar viņu runāt ļoti maigā un laipnā tonī. Daudz laipnākā, nekā pirms tam. 14*
— Jums ir taisnība, jūs nekur nevarat braukt, dārgo d'Artanjan, — teica viņš, bet pēc tam piebilda — jūs vēl nekur nevarat braukt.
„Ahā", — nodomāja d'Artanjans.
— Atdodiet man šo vēstuli, lūdzu.
D'Artanjans pasniedza vēstuli.
— Jūs man būsit vajadzīgs šodien vakarā, — teica Mazarīni. — Tāpēc atnāciet pēc divām stundām.
— Pēc divām stundām, monsinjor, — iebilda d'Artanjans, — man ir ļoli svarīga satikšanās, kuru cs nevaru palaist garām.
— Neuztraucieties, — teica Mazarīni, - tas viss būs tajā pašā sakarībā.
„Lieliski, — nodomāja d'Artanjans, — es jau tā ari domāju".
— Tātad, atgriežaties pulkstens piecos un atvediet sev līdzi jūsu draugu di Vallona kungu, tikai atstājiet viņu priekšistabā, jo mums vispirms būs jāaprunājas ar jums vienatnē.
D'Artanjans viegli palocījās, pie sevis domādams:
„Viņi abi dod vienas un tāš pašas pavēles, abi divi nosaka vienu tikšanās laiku, viņi abi atrodas Pala-Rojāla pilī. Saprotu. Lūk, noslēpums, par kuru Hondī kungs samaksātu tūkstots livru."
— Jūs kļuvāt domīgs? — jautāja Mazarīni ar bažām.
— Jā, cs domāju par to, vai mums ir jābūt apbruņotiem vai nē.
— Līdz zobiem apruņotiem, d'Artanjana kungs.
— Labi, monsinjor, viss tiks izpildītš.
D'Artanjans paklanījās, izgāja un steidzīgi devās uz mājām, lai nodotu tās glaimojošās piezīmes, kuras kardināls adresēja viņa draugam.
Portoss bija sajūsmā.
VII
Bēgšana
Neskatoties uz satraukumiem un saspringumu, kas valdīja pilsētā, d'Artanjans, ierodoties pulkstens piecos Pale-Rojāla pilī, redzēja vispārējo nepiespicstību un jautrību visā krāšņumā.
Nebija nekāds brīnums: ja jau karaliene atbrīvoja Bruselu un Blanminclu, tad tautas vēlmes tika izpildītas un tai nebija vairs nekādu prasību pret karalieni; tāpēc viņa lagad atkal varēja rīkoties pēc savas gribas un ieskatiem. Šis satraukums, kas vēl valdīja pilsētā, bija tikai atskaņas no tiem notikumiem, kas bija vēlušies pāri pilsētai. Bija jādod laiks, lai pilsētā viss atkal nomierinātos, tāpat kā pēc lielas vētras, bija jāpaiet laikam, lai jūra nomierinātos.
Tika sarīkotas lielas svinības par godu prinča Kondē atbraukšanai. Ielūgtas tika princeses un prinči: jau no pusdienas laika pagalms sāka piepildīties ar iebraucošajām karietēm.
Pēc pusdienām karalienei bija jāpiedalās spēlē.
Austrijas Anna visus apbūras ar savu grāciju, izteikto asprātību un žilbinošo skaistumu; nekad vēl viņa nebija redzēta tik jautra un bezrūpīga. Atriebības kāre viņas acīm deva to īpašo mirdzumu un spīvi.
Kad visi bija piecēlušies no galda. Mazarīni klusām nozuda.
D'Arlanjans jau bija savā noliktajā vietā. Viņš gaidīja kardinālu priekšistabā.
Kardināls paņēma viņu zem rokas un smaidīdams ieveda savā kabinetā.
— Mans dārgais, d'Artanjana kungs, — teica ministrs, sēžoties savā mīkstajā krēslā, — es jums tūlīt uzticēšu vislielāko noslēpumu, kādu vien var uzticēt ministrs savam virsniekam.
D'Arlanjans paklanījās.
— Es ceru, — viņš leica, — ka ministrs to izteiks bez kaut kādām aizmugures peripētijām un, ka es patiešām esmu tas cilvēks, kam ministrs var un grib uzticēt šo noslēpumu.