— Jūs esat vienīgais cilvēks, kuram es pilnīgi uzticos, citādi es pie jums nebūtu griezies.
— Tādā gadījumā, — teica d'Artanjans, — monsinjor, es jau ļoti sen gaidu šādu gadījumu, lai varēlu jums pakalpot. Sakiet man to ātrāk, ko jūs vēlētos man uzticēt.
— Šodien vakarā, cienījamais d'Artanjana kungs, — turpināja Mazarīni, — visas valsts liktenis būs vienīgi un likai jūsu rokās.
Viņš apklusa.
— Paskaidrojiet, monsinjor, konkrētāk.
— Karaliēne ir nolēmusi izbraukt kopā ar karali uz Scn-Zermenu.
— Ahā, — noteica d'Artanjans, — tātad karaliene vēlas atstāt Parīzi.
— Jūs taču saprotat, ka tās ir sieviešu kaprīzes…
— Jā, es ļoti saprotu, — atbildēja d'Artanjans.
— Tāpēc viņa šorīt arī izsauca jūs, likdama vēlreiz jums ierasties pulkstens piecos.
— Un tāpēc vien, viņa lika man zvērēt, lai es nevienam par to neizpļāpātos, - čukstēja d'Artanjaas. — C), sievietes! Pat būdamas karalienes, jūs vienalga paliekat tikai sievietes!
— Varbūt jūs neatbalsta! un iebilstai pret šo mazo ceļojumu, dārgais d'Artanjana kungs? — jautāja Mazarīni ar izteiktām bažām.
— Es, monsinjor? - teiea d'Artanjans. — Bel kāpēc gan, lai es iebilstu?
— Jūs noraustījāt plecus.
— Tas man tāds ieradums, kad sarunājos pats ar sevi, monsinjor.
— Tātad, jūs atbalstat?
— Es neatbalstu, bet arī nenosodu, monsinjor; cs tikai gaidu jūsu pavēli.
— Labi. Un tātad, savu izvēli cs izdarīju jums par labu. Es jums uzticu izvest no Parīzes karali ar karalieni uz Sen-ŽErmenu.
„īsls viltnieks!" — nodomāja d'Artanjans.
— Jūs redzat, — turpināja Mazarīni, redzot d'Artanjana bezkaislīgo seju, — kā es jau tiku jums leicis, jūsu rokās būs visas valsts liktenis.
— Jā, monsinjor, es izprotu šā uzdevuma nopietnību un saprotu savu milzīgo atbildību.
— Tātad, tomēr jūs to pieņemat?
— Es esmu ar mieru darīt visu iespējamo.
— Jūs domājat, ka tas ir iespējams?
— Viss ir iespējams.
— Bet jums var uzbrukt pa ceļam?
— Pilnīgi iespējams.
— Kā tad jūs rīkosities tādā gadījumā?
— Es vienkārši izsitīšos cauri uzbrucēju rindām.
— Bel ja nespēsiet to izdarīt?
— Tādā gadījuma — viņiem būs daudz sliktāk: es pāriešu pāri līķiem.
— Un jūs apņematies nogādāt karali un karalieni līdz Sen-Zermenai dzīvus, sveikus un veselus?
— Jā.
— Jūs galvojat ar savu dzīvību?
— Galvoju.
— Jūs esat īsts varoni.., mans dārgais! — teica Mazarīni, ar sajūsmu skatoties uz musketieri.
D'Artanjans pasmaidīja.
— Bet es? — jautāja Mazarīni pēc minūtes ilgas klusēšanas, un cieši lūkojoties uz d'Artanjanu.
— Kas, monsinjor?
— Ja es arī gribēšu aizbraukt?
— Tas būs daudz grūtāk.
— Kāpēc tā?
— Jūsu eminenci var viegli pazīt.
— Pat šajā tērpā? — jautāja Mazarini.
Un viņš norāva pārvalku, kurš bija pārklāts pāri jātnieku drēbēm: tās bija gaiši pelēkas ar sarkanu apdari, tin viss izšūts ar sudrabu.
— Ja jūsu eminence pārģērbsies, tad būs daudz, vieglāk.
— Ā! — nomurmināja Mazarini, uzelpojot daudz vieglāk.
— Bet jums nāksies izdarīt to, ko jūs vēl nesen mums teicāt, ka jūs gan to būtu izdarījis.
— Ko tad?
— Kliegt: „Nost Mazarīni!"
— Es kliegšu.
— Franciski, monsinjor. Uzmanieties ar izrunu. Slikta izruna jums var ļoti kaitēt. Sicilijā nogalināja sešus tūkstošus anžujiešu likai par to, ka viņi slikti runāja itāliski. Skatieties, lai francūži jums neatmaksā par visu.
— Es pacentīšos.
— Uz ielām ir daudz bruņotu cilvēku, - turpināja d'Artanjans, - vai jūs esat pārliecināts, ka it neviens nezina par karalienes nodomiem?
Mazarīni domāja.
— Jūsu priekšlikums, ja jūs lo uzticētu nodevējam, būtu bijis viņam ārkārtīgi izdevīgs; visu varētu iztulkot tikai kā nejaušu uzbrukumu.
Mazarīni nodrebēja; bet viņš ātri aptvēra, ka cilvēks, kurš viņu brīdina par nodevību, nevarētu pats būt nodevējs.
— Tāpēc, - dzīvi atbildēja viņš, - es arī uzticēju šo lietu nevis pirmajam pretimnācējam, bet tieši jums, un tikai jums uzticu viņus pavadīt.
— Tad jūs tagad nebrauksit kopā ar karalieni?
— Nē, — atbildēja Mazarīni.
— Tātad, vēlāk.
— Nē, — no jauna skanēja Mazarini atbilde.
— Ā! — teica d'Artanjans, sākdams domāt.
' — Jā, man ir pilnīgi savi plāni: braucot kopā ar karalieni, es tikai varu apdraudēt viņas un karaļa drošību; ja cs braukšu pēc karalienes un karaļa, tad viņi vēl vairāk apdraudēs manu drošibu. Pie visa tā piebilstot, kad karaliskā ģimene būs pilnīgā drošībā, tad viņi par inani var vienkārši aizmirst: šīs pasaules visvarenie — ir nepateicīgi.
— Tas tiesa, — teica d'Artanjans, nejauši skatīdamies un karalienes dimantu kardināla pirkstā.
Mazarīni redzēja šo skatienu, un slepus no d'Artanjana pagrieza gredzenu ar dimantu uz leju.
— Bet cs vēlos, — piebilda Mazarīni ar mazu smīniņu, — likt viņiem atcerēties mani; vienkārši, lai viņiem nerastos izdevība aizmirst mani.
— Kristiešu žēlsirdības likums, - teica d'Artanjans, — saka: neieved savu tuvāko kārdinājumā.
— Luk, tieši tāpēc es arī vēlos aizbraukt pirms viņiem, — piebilda Mazarīni.
D'Arlanjans pasmaidīja: viņš pārāk labi pazina itāliešu viltības.
Mazarīni pamanīja šo smaidu un izmantoja momentu.
— Un, tātad, jūs sāksit ar to, ka palīdzēsit vispirms man likt ārā no pilsētas, vai es pareizi izsakos, dārgo d'Artanjan?
— Ļoti grūts uzdevums, monsinjor! — teica d'Artanjans, pieņemot atkal nopietnu izskatu.
— Bet, — teica Mazarīni, uzmanīgi sekojot d'Artanjana sejas izteiksmei, — jūs necēlāt nekādus iebildumus, kad runa gāja par karali un karalieni.