Nožans-Botens, sava veida mājās āksts, skaļi uzsauca, ka karaliene ir ļoti laimīga šajā minūtē just reliģijas atbalstu.
Visi sāka skaļi smieties.
Grāfs Vilruā teica, ka nesaprotot, no kā vairs tagad varētu bīties, ja pēc prelāta kunga viena paša rokas mājiena galma apsargāšanai pret parlamentu un tautu ieradīsies vesela armija mācītāju, baznīcas šveicaru un sargu.
Maršals de La Mcljērs izteica nožēlu, ka, ja gadījumā iznāktu kautiņš, tad prelāta kungu nevarēšot atšķirt pēc sarkanās cepures, piemēram, kā izcēlās Anrī IV pēc baltās spalvas pie Ivrī kaujas.
Hondī mierīgi, bet ar stingru skatienu pacieta visus apsmieklus, kas īstenībā varēja būt liktenīgi pašiem smējējiem.
Karaliene vaicāja, vai viņam vairs nekas nav piebilstams pie savas izmeklētās runas.
— Jā, jūsu augstība, — atbildēja prelāta kungs, - es vēlētos, lai jūs labi apdomātos, pirms uzsākat pilsoņu karu savā karalistē.
Karaliene pagriezās pret viņu ar muguru, un smiekli zālē atjaunojās.
Prelāts paklanījas karalienei un izgāja, uzmetot skatienu kardinālam, kurš nenovērsa no viņa acis. Tas bija viens no tiem skatieniem, kurus tik labi saprot tikai nāvīgi ienaidnieki. Šis skatiens caururba Mazarīni; viņš juta, ka tas ir kara pieteikums,
Tāpēc Mazarīni pieskārās d'Artanjana rokai un nočukstēja:
— Vajadzības gadījumā jūs, protams, pazīsit šo cilvēku, kas tikko izgāja pa durvīm, vai ne?
— Jā, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans.
Pēc tam, savukārt, d'Artanjans pagriezās pret Portosu.
— Velns parāvis, — teica viņš, — lietas sarežģās. Neciešu ķildas starp garīdzniecības sāniem.
Hondī pa to laiku gāja cauri visām pils zālēm, dodot visiem svētību, un, jūtot ļaunu gandarījumu par to, ka visi ienaidnieku kalpi viņa priekšā krīt ceļos.
— O, — viņš nočukstēja, pārkāpjot pils slieksni, — nepateicīgie un gļēvulīgie galminieki! Rīt jūs man pavisam savādāk smiesiet.
Atgriezies mājās, prelāts uzzināja no kalpiem, ka viņu gaidot kāds jauns cilvēks. Viņš pajautāja, kā sauc šo jaunekli, un pēkšņi iekliedzās no prieka, izdzirdot vārdu Luvjērs.
.Steidzīgi ienākot savā kabinetā, viņš tiešām tur sastapa Brusela dēlu, kurš pēc kaujas ar grenadieriem bija viss vienās asinīs un vēl līdz pat šim laikam nevarēja nomierināt savu niknumu. Vienīgais, kur viņš piekāpās, ejot uz arhibīskapa māju, ka spēja atstāt savu ieroci kāda drauga mājās.
Prelāts piegāja pie viņa un sniedza savu roku. Jaunais cilvēks skatījās uz viņu tā, it kā vēlētos ielūkoties viņa dvēseles dziļumos.
— Dārgais Luvjēra kungs, — teica prelāts, — ticiet, ka es tiešām jūtu līdzi jūsu nelaimē.
— Tas ir tiesa? Jūs runājat nopietni? — jautāja Luvjērs.
— No tīras sirds, — atbildēja Hondī.
— Tādā gadījumā, jūsu ekselence, laiks pāriet no vārdiem pie darbiem; jūsu ekselence, ja jūs tikai vēlēsities, tad pēc trīs dienām mans tēvs tiks atbrīvots no cietuma, bet jūs pēc pusgada tiksit par kardinālu.
Prelāts saspringa.
— Runāsim tiešu valodu, — turpināja Luvjērs, — un atvērsim mūsu kārtis. No vienas vien kristiešu žēlsirdības nevar izdalīt žēlastības dāvanas trīsdesmit tūkstošu ekiju vērtībā, kā to izdarījāt jūs: tas bija pārāk augstsirdīgi no jūsu puses. Jūs esat godkārīgs, un tas ir saprotams: jūs esat izcils cilvēks un zināt savu vērtību. Kas attiecas uz mani, tad es neieredzu galmu un gribu tikai vienu — atriebties. Jūs vediet aiz sevis garīdzniekus un tautu, kas ir jūsu spēkos, bet es sacelšu parlamentu un buržuāziju. Ar šiem četriem stihijas spēkiem mēs nedējas laikā iekarosim Parīzi, un tad, ticiet man, prelāta kungs, galms aiz bailēm izdarīs visu to, ko tagad negribēja darīt pēc labas gribas.
Prelāts, savukārt, cieši vērās Luvjērā.
— Bet, Luvjēra kungs, tas nozīmē, ka jūs man piedāvājat vienkārši uzsākt pilsoņu karu?
— Jūs jau sen tam gatavojāties, jūsu ekselence, un šis gadījums ir tikai pēdējai piliens.
— Labi, — teica prelāts, bet jūs taču saprotat, ka viss vēl lati jāpārdomā?
— Cik stundas jums ir vajadzīgas?
— Divpadsmit stundas, kungs. Tas nav pārāk daudz.
— Pašlaik pusdienas laiks; pusnaktī es būšu pie jums.
— Gadījumā, ja manis vēl nebūs mājās, uzgaidiet.
— Lieliski. Līdz pusnaktij, jūsu gaišība.
— Līdz pusnaktij, dārgais Luvjēra kungs.
Palicis viens, Hondī izsauca pie sevis mācītāju, kuru personīgi pazina.
Pēc divām stundām pie viņa sapulcējās trīsdesmit mācītāji no visvairāk apmeklētākajām baznīcām un katedrālēm Parīzē. Hondī izstāstīja par izsmieklu, ko viņam nācās piedzīvot Pale-Rojāla pilī un atstāstīja visas zobgalības, kuras atļāvās izteikt Botēns, grāfs de Vilruā un maršals de La Meljērs.
Mācītāji jautāja, kas viņiem tagad būtu darāms.
— Tas ir vienkārši, — teica prelāta kungs. — Jūs, kā garīgie tēvi, varat iespaidot savu draudzi. Izskaujiet no viņiem bailes un bijību karalienes neaprobežotai varai; pierādiet jūsu baznīcas ganiem, ka karaliene — tirāns, un atkārtojiet to līdz tam laikam, kamēr jūs viņus nepārliecināsit, ka visas nelaimes Francijā notiek Mazarini, viņas pavedēja un mīlnieka dēļ. Sāciet to jau šodien, tūlīt un pēc trīs dienām man ziņojiet par rezultātiem. Starp citu, ja kāds man var dot prātīgu padomu, es viņu labprāt uzklausīšu.
Palika Svētā Eistāfija, Scn-Merī, Svētā Sulficija draudzes mācītāji. Pārējie aizgāja.
— Tātad jūs domājat man sniegt lielāku palīdzību vai padomu, nekā pārējie jūsu brāļi? — Hondī jautāja palikušajiem.