— Karalis un karaliene ir mani pavēlnieki, monsinjor, — atbildēja musketieris. — Mana dzīvība viscaur pieder tikai viņiem. Ja viņi to pieprasa, es nevaru iebilst.
„Tā ir taisnība, — nomurmināja Mazarīni. — Tava dzīvība man nepieder, un man nākās to nopirkt, vai ne tā?"
Un ar dziļu nopūtu viņš pagrieza gredzenu atpakaļ. D'Artanjans uzsmaidīja. Šiem abiem cilvēkiem bija viena kopīga īpašība — viltība.
Ja viņiem būtu kopīga arī otra īpašība — vīrišķība, tad viens otra vadībā viņi veiktu daudz labu un izcilu darbu.
— Jūs, protams, saprotat, — teica Mazarīni, - ka, ja es prasu jūs uzņemties šo atbildību, lad vēlos arī par to pateikties.
— Tikai vēlaties, jūsu eminence? — jautāja d'Artanjans.
— Skatieties, godājamais d'Artanjana kungs, — leica Mazarini, noņemot no pirksta gredzenu ar dimanlu, lūk, dimanls, kas kādreiz bija piederējis jums. Taisnības labā man ir jāatdod šis gredzens jums: pieņemiet to, es jūs lūdzu.
D'Artanjans nevēlējās, lai Mazarīni lūgtos, tāpēc ātri vien piekrita pieņemt šo dāvanu; viņš paņēma gredzenu, apskatīja akmeni, pārliecinājās par viņa dzidrumu un vērtību, uzlika lo sev pirkstā ar izteiktu gandarījuma un pašamierinātības izjūlu.
— Es ļoti augsti to vērtēju, — teica Mazarīni, pavadīdams skaisto akmeni, ar ilgu pilnu un nožēlas skatienu, — bel vienalga, es atdodu to jums ar lielu prieku.
— Bet es, monsinjor, ar lielu prieku to pieņemu. Tagad mēs varam parunāt arī par lietām. Tātad jūs vēlaties aizbraukt ātrāk par visiem?
— Jā, gribētu gan.
— Kurā stundā?
— Desmitos.
— Vai karaliene brauks vēlāk?
— Pusnaktī.
— Tad tas varētu būt iespējams: sākumā cs izvedīšu jūs, bet tiklīdz jūs būsit ārpus pilsētas, tā uzreiz atgriezīšos pie karalienes.
— Lieliski. Bet kādā veidā mēs spēsim izkļūt no Parīzes?
— Paļaujaties uz mani.
— Dodu jums pilnīgu rīcības brīvību, ņemiet konvoju, kāds tikai būtu vajadzīgs pēc jūs ieskatiem.
D'Artanjans pašūpoja gavu.
— Man likās, ka tas būtu visdrošākais līdzeklis, -r teica Mazarīni.
— Jums varbūt, monsinjor, bet tikai ne karalienei. Mazarīni iekoda lūpā.
— Bcl kā tad mēs rīkosimies?— viņš jautāja.
— Dodiet man rīkoties pēc paša ieskatiem, monsinjor.
— Hm! — teica Mazarīni.
— Ļaujiet man pašam izrīkot un izdarīt…
— Un tomēr…
— Vai ari meklējiet sev citu palīgu, - piebilda d'Aartanjans, pagriežoties ar muguru pret kardinālu.
„Ehē, — teica pie sevis Mazarini, - viņš, liekas, grib nozust ar visu gredzenu".
Un viņš pasauca d'Artanjanu atpakaļ.
— Mans dārgais d'Artanjan! — viņš teica glāstošā un lišķīgā balsī.
— Ko pavēlēsit, monsinjor?
— Vai jūs atbildat par labvēlīgu iznākumu?
— Es neatbildu ne par ko; es izdarīšu visu, ko spēju.
— Visu, ko spējat?
— Jā.
— Nu labi, es jums uzticos.
— Tātad, izlemts. Tagad, monsinjor, vai jūs nevēlētos, lai es aprunātos ar karalieni?
— Kāpēc?
•— Es vēlētos dzirdēt un saņemt viņas augstības personīgu lūgumu. - Viņa to uzticēja man.
— Vai viņa nevarēja kaut ko piemirst?
— Jūs tik noteikti vēlaties viņu redzēt?
— Tas ir nepieciešams, monsinjor. Mazarīni minūti šaiļbūjās. D'Artanjans uzstāja.
— Nu labi, — teica Mazarīni, — cs aizvedīšu jūs pie viņas, bet, lūdzu, viņai ne vārda par mūsu sarunu.
— Viss paliks tikai starp mums, monsinjor, — noteikti atbildēja d'Artanjans.
— Jūs zvērat klusēt?
— Es nekad nezvēru. Es saku vai nu „jā" vai „nē". Es vienmēr esmu turējis savu doto mužnieka vārdu.
— Es redzu, ka man būs jāpaļaujas uz jums un jūsu doto muižnieka godavārdu.
Domāju, ka tas būs vislabākais, ticiet man, monsinjor.
— Ejam,— teica Mazarīni.
Mazarīni veda d'Artanjanu uz karalienes lūgšanu istabiņu. Tur viņš lika viņam pagaidīt.
D'Artanjans gaidīja neilgi.
Pēc minūtēm piecām ienāca karaliene savā parādes tērpā. Šajā tērpā viņai nevarēja dot vairāk kā trīsdesmit sēšus gadus; viņa vēl arvien bija ļoti skaista.
— Tas esat jūs, d'Artanjan!— viņa teica laipni smaidīdama. — Pateicos jums, ka jūs pastāvējāt uz šo tikšanos.
— Atvainijiet, jūsu augstība, — teica d'Artanjans, — bet vēlējos visu dzirdēt no jūsu augstības mutes.
— Jūs zināt par ko iet runa?
— Jā, jūsu augstība.
— Jūs esat devis savu piekrišanu šajā pasākumā?
— Pieņemu ar pateicību.
— Labi, tad esiet pusnaktī.
— Paklausu jūsu pavēlei, jūsu augstība.
— D'Artanjan, — teica karaliene, es pārāk labi zinu jūsu pašaizliedzību, lai pašlaik runātu par atlīdzību, bet, es jums zvēru, ka neaizmirsīšu šo otro pakalpojumu, kā kādreiz aizmirsu pirmo.
— Jūsu augstība, jūsu griba ir visuaugstākā, un jums ir tiesības aizmirst vai atcerēties, žēlot vai sodīt, tāpēc es nesaprotu par ko jūs tagad runājat.
Un d'Artanjans paklanījās.
— Ejiet, ejiet un atgriežaties pusnaktī, — leica karaliene ar burvīgu smaidu uz lūpām.
Ar rokas mājienu viņa lika d'Artanjanam aiziet, un viņš gāja prom; bet, ejot ārā, viņš uzmeta skatienu uz krāšņajām drapērijām pie durvīm, un tur pie pašas grīdas tumšajā kaktā viņš pamanīja zamšādas zābaka purngalus.
«Lieliski, — domāja "iņš, ~ Mazarīni noklausījās, vai es viņu nenodošu. Patiesi, šis itālietis ir īsts pajaco, un viņam nav vajadzīgs godīgs kalps".
Neskatoties uz visu to, d'Artanjans ieradās tieši norunātajā laikā, tas ir — pusdesmitos.
Viņš ienāca priekšistabā. Bcrnuīns viņu sagaidīja un ieveda kabinetā.