Viņš ieraudzīja kardinālu jau pārģērbtu jātnieka drēbēs, kas viņam ļoti piestāvēja. Viņš izskatījās ļoti cēls un skaists, jo prata nēsāt drēbes ar izteiktu izmalcinātību.
Toties viņš bija nedabīgi bāls, viņam bija it kā piemeties drudzis, tā drebēja viņa rokas.
— Jūs viens? — jautāja Mazarini.
— Jā, jūsu eminence.
— Bet cienījamais de Vallona kungs? Vai tad viņš nesagādās mums to patikšanu piedalīties šajā pāsākumā?
— Noteikti, monsinjor, viņš gaida jūs savā karietē.
— Kur?
— Pie dārza vārtiņiem.
— Tātad mēs brauksim ar viņa karieti?
— Jā, monsinjor.
— Un citu pavadītāju mums nebūs?
— Vai tad tas ir maz? Pat vienu no mums būtu pieticis.
— Bravo, dārgais d'Artanjan, jūsu aukstasinība mani vienkārši baida.
— Es domāju, tieši otrādi, tā jūs iedrošinās.
— Vai tad Bernuīnu mēs līdzi neņemsim?
— Viņam vietas, diemžēl, nebūs. Bet jūs nebēdājiet, viņš jūs panāks, jūsu eminence.
— Neko darīt, — teica Mazarīni, — nāksies vien jums klausīt.
— Monsinjor, vēl ir laiks pārdomāt, — teica d'Artanjans. — Tas viss vēl ir jūsu varā, jūsu eminence.
— Nē, nē, braucam, — leica Mazarīni.
Un abi nokāpa pa slepenajām kāpnēm.
Mazarīni slingri atbalstījās pie d'Artanjana rokas, un d'Artanjans juta, kā tās dreb.
Viņi izgāja cauri pagalmam, kur vēl varēja redzēt aizkavējušās dažas viesu karietes, un nokļuva līdz. dārza vārtiņiem.
Mazarini jau gribēja atvērt vārtiņus ar savu atslēgu, bel rokas tik stipri drebēja, ka viņš nekādi nevarēja pal ielikt atslēgu durvīs.
— Atļaujiet man, — leica d'Artanjans.
Mazarīni iedeva viņam atslēgu; d'Artanjans atslēdza vārtiņus un alslēgu ielika sev kabatā; viņš domāja to izmantot atpakaļceļā.
Karietes kāpšļi bija nolaisti, durtiņas atvērtas. Portoss sēdēja karietē.
— Sēžaties, jūsu eminence, — leica d'Artanjans.
Mazarini nelika sevi lūgt divreiz. Viņš burtiski ieskrēja karietē.
D'Artanjans iesēdās pēc viņa.
Mušketons ai/cirta karietes durvis, un krekslēdams, sēdās uz bukas. Viņš ļoti negribēja braukt šajā braucienā, jo bija ticis ievainots, un rētas sekas vēl bija jūtamas. Taču d'Artanjans pastāvēja uz savu:
— Ja tu nebrauksi, paliec, bet tad tu ļoti daudz ko zaudēsi, jo tici man, šonakt Parīze uzliesmos.
Mušketons neko vairs neteica un nejautāja; tikai piebilda, ka sekos savam kungam d'Artanjanam, kur vien ievajadzēsics, kaut uz pasaules malu.
Kariete sāka braukt ļoti vienmērīgā ātrumā, neradot nekādas aizdomas pārējiem, ka īstenībā šie braucēji ļoti steidzas. Kardināls noslaucīja seju kabatlakatiņā, un, atguvies, sāka pamazām lūkoties visapkārt.
Pa kreisi no viņa sēdēja Portoss, bet pa labi — d'Artanjans. Katrs apsargāja savas durvis un līdz ar to apsargāja viņu no abām pusēm.
Uz priekšējā sēdekļa bija nolikti divi pāri pistoļu: viens pāris pretī Portosam, otrs — pretī d'Artanjanam. Bez visa lā abiem draugiem bija vēl zobeni.
Simts soļu attālumā no Pale-Rojāla pils, viņu karielc tika apstādināta. Ielās dežūrēja nakts patruļa.
— Kas brauc? jautaja komandieris.
— Mazarīni! — ar izteiktu jautrību iesaucās d'Artanjans.
Kardinālam mati sacēlā slāvus aiz bailēm.
Tolies joks iepatikās sardzei. Redzot karieti bez ģerboņiem un konvoja, viņi nekad nenoticētu tam, ka kardināls būtu spējīgs uz šādu drosmīgu soli.
— Laimīgu ceļu! — kliedza viņi.
Kariete lika izlaista cauri.
— Nu, ko jūs teiksit par manu jauko izdomu? — jautāja* d'Artanjans.
— Jūs esat gudrs cilvēks! - iesaucās Mazarīni.
— Jā, prolams, — teica Portoss, — cs saprotu…
Uz Pti-Šana ielas stūra patruļa otro reizi apstādināja karieti.
— Kas brauc? — sauca komandieris.
— Iesēžaties dziļāk, monsinjor, — teica d'Artanjans.
Mazarīni lā noslēpās slarp abiem draugiem, ka pilnīgi pazuda skatienam; draugi pilnīgi nosedza viņu.
— Kas brauc? — ar neiecietību pārjautāja lā pali balss.
D'Artanjans redzēja, ka zirgi lika astādināti aiz iemauktiem. Viņš pa
pusei izlīda pa karietes logu.
— Ei, Planšē! — teica viņš.
Komandieris pienāca. Tas patiešām bija Planšē; d'Artanjans bija pazinis savu bijušo sulaini.
— Kā, kungs, las esal jūs? — brīnījās Planšē.
— Portoss tika ievainots ar zobena dūrienu sānos, un es vedu viņu steidzami uz ārpilsētas māju Scn-Klū.
— Tiešām? — teica Planšē.
— Portos, — turpināja d'Artanjans, — ja jūs vēl varat parunāt, mans dārgais Portos, pasakiet mūsu dārgajam draugam Planšē, kaut vārdiņu.
— Planšē, mans dārgais draugs, — teica Portoss, izmocītā balsī, — man ir ļoti slikti; ja kaut kur satiec kādu ārstu, lad atsūti to man, esi tik laipns.
Ak, Dievs! Kāda nelaime! — iesaucās Planšē. — Kā tad tas atgadījās?
— Es tev vēlāk visu izstāstīšu, — teica Mušketons.
Portoss stipri sāka vaidēt.
— Licc mūs ātri izlaist cauri, Planšē, — čukstēja d'Artanjans, — savādāk mēs varam nenokļūt līdz. mērķim dzīvi: viņam ir skartas plaušas, mans draugs.
Planšē pakratīja galvu, kas nozīmēja, ka viņš jūt līdzi un izteica līdzjūtību, ka tā nav joka lieta.
Pēc tam griezās pie saviem biedriem:
— Laidiet cauri, tic ir mūsu draugi.
Kariete uzņēma ātrumu.
Mazarīni, visu laiku elpu aizturējis, beidzot varēja uzelpot brīvāk.
— Ceļa laupītāji! — viņš nočukstēja.
Pie Sent-Onorē viņi ieraudzīja trešo ceļa patruļu.
Tas sastāvēja no samērā bīstamiem un aizdomīgiem tipiem, līdzīgus drīzāk bandītiem. Tie l>ija Svētā Eistāfija baznīcas ubagi.
— Sagatavojies, Portoss! — leica d'Artanjans.
Portoss pasniedzās pēc pistolēm.