— Kas nolicis? — jautāja Mazarīni.
— Monsinjor, — leica d'Artanjans, — man liekas, ka mēs esam nokļuvuši sliktā kompānijā.
Pie karietes durvīm pienāca cilvēks, apbruņojies ar izkapti.
— Kas brauc? — viņš jautāja.
— Ei, cienītais, — teiea d'Artanjans, — vai lad lu nepazīsti prinča karieti?
— Prinča vai ne prinča, vienalga, atveriet, mēs nevaram atvērt vārlus, nezinot, kas brauc karietē.
— Ko darīt? — jautāja Portoss.
— Vajag braukt, velns parāvis! — teica d'Artanjans.
— Bet kā to izdarīt? — jautāja Mazarīni.
— Vai nu viņi paies malā un dos mums ceļu, vai arī mēs viņus sabrauksim. Važoni dzen zirgus.
Važonis nošmīkslināja pātagu.
— Nc soli tālāk, — tcica tas pats, kuram bija komandiera i/skats, — citādi cs jūsu zirgiem sagriezīšu kājas.
— Zel, velns parāvis! — teica Portoss. — Šie zirgi man izmaksāja simts pistolus katra.
— Es samaksāšu jums par katru divus simtus, — teica Mazarīni.
— Jā, bel pārgriežot kājas zirgiem, viņi pēc tam pārgriezīs rīkli jums.
— Velns, no šīs puses viens lien karietē, — teica Portoss. — Nosist viņu, vai?
— Jā, tikai ar kulaku, ja varat; šausim tikai ārkārtējā gadījumā.
— Var arī tā, — atbildēja Portoss.
— Tad atveriet vārtus, — tcica d'Artanjans cilvēkam ar izkapti, ņemot rokā pistoli, lai ar lo varētu viņam iezvelt pa galvu.
Viņš pienāca pie karietes. Kamēr ubags nāca pie karietes, d'Artanjans, lai vieglāk būlu iezvelt pienācējam, pa pusei izliecās pa karietes logu.
Luktura gaismā d'Artanjana skatiens sastapās ar ubaga skatienu.
Laikam ubags pazina d'Artanjanu, jo stipri nobālēja; laikam d'Artanjans pazina ubagu, jo viņam mali sacēlās stāvus.
Laikam d'Artanjans būlu atbildējis ubagam, ja šajā mirklī neatskanētu smags trieciena troksnis, it kā vērsis būtu ietriecies karietē; las bija Portosa trieciens ar kulaku nabagam, kurš bija piegājis pie karietes.
D'Arlanjans apgriezās un ieraudzīja nelaimīgo dažu soļu attālumā.
— Tagad dzen zirgus, cik vien spēka! — kliedza d'Artanjans važonim. — Dzen, ātrāk, dzen!
Važonis uzcirta ar pātagu, zirgi strauji metās uz priekšu. Varēja dzirdēt cilvēku kliedzienus, kāds pakļuva zem karietes. Kariete smagi palēcās, tā pārbrauca kaul kam apaļam un mīkstam.
Visi aizturēja elpu. Kariete vēja ātrumā iznesās cauri sargpostenim.
— Uz Kur-la-Rcnu! — sauca d'Artanjans važonim.
Vēlāk, griezdamies pie Mazarīni, leica:
— Tagad, monsinjor, jūs varai noskaitīt piecas reizes „Mūsu Tēvs debesīs" un sešas reizes „Tēvrcizi", lai pateiktos Dievam par jūsu izglābšanos; jūs esat glābts, jūs esal brīvs.
Mazarīni tikai nostenējās atbildes vielā: viņš vēl neticēja šim brīnumam.
Pēc minūtēm piecām kariete apstājās. Viņi bija iebraukuši Kur-la-Renā.
— Vai jūs bijāt apmierināts ar savu konvoju, monsinjor? — jaulāja musketieris.
— Man nav pal vārdu, lai pateiktos, - leica Mazarīni. — Tagad izdariet tādu pašu brīnumu arī karalienei.
— Tas būs daudz vienkāršāk, — tcica d'Artanjans, i/lekdams no karietes. — Di Vallon, es uzticu jums eminenci.
— Esiet mierīgs, — atbildēja Porloss, sniedzot viņam roku. D'Arlanjans saņēma un paspieda viņa roku.
— Ai! — iekliedzās Porloss.
D'Arlanjans ar izbrīnu skalījas uz savu draugu.
— Kas ar jums noticis?
— Es, liekas, izmežģīju roku, — atbildēja Porloss.
— Velns parāvis, jūs vienmēr sitat kā akls.
— Kā lad, ja mans pretinieks bija man pielicis jau pistoli pie sāniem. Bet kā jūs tikāt galā ar savu?
— O, man bija darīšana ne ar cilvēku, — atbildēja d'Artanjans.
— Bet ar ko?
— Ar spoku.
— Nu un kā?
— Nu, es viņu aizrunāju.
Neielaižoties tālākās pārrunās un paskaidrojumos, d'Arlanjans paņēma nu priekšējā sola pistoli, ietinās apmetnī, un nevēloties vairs atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, devās uz Rišeljē sargposteni.
VIII
Prelāta kariete
Tajā vietā, lai atgrieztos cauri Sent-Onorē sargpostenim, d'Artanjans, izgāja likumu, ejot uz Parīzi, cauri Rišeljē sargpostenim.
Pie vārtiem viņu apstādināja, lai redzētu nācēju. Redzot viņa cepuri ar spalvām un izšūto apmetni, saprata, ka viņš ir musketieru virsnieks. Viņu aplenca no visām pusēm un pavēlēja kliegt: „Nost Mazarīni!" Sākumā tas viss viņu mazliet uztrauca, bet kad viņš saprata, ko no viņa vēlas, viņš iekliedzās tik mežonīgi skaļi, ka visi apkārtstāvošie bija ļoti apmierināti.
Viņš gāja pa Rišeljē ielu, domādams, kā izvest karalienei no pilsētas, tāpēc ka nebija pat ko domāt, izvest karali ar karalieni karietē ar valsts ģērboni. Pēkšņi viņš pie (icmcnČ mājas vārtiem pamanīja ekipāžu.
Viņam radās velnišķīgs plāns.
„Tas gan būtu jauki, velns parāvis," - viņš nodomāja, un pieejot pie karietes, apskatīja važoni livrejā un karietes ģērboni. Viņam izdevās visu labi apskatīt, jo važonis gulēja, turot rokās grožus.
„Tā ir prelāta kariete", — izdvesa d'Arlanjans klusā balsī. „(ioda vārds, es sāku domāt, ka mums palīdz visas parādības un spoki."
Viņš klusi iesēdās karielē, parāva zīda saitīti, kuras gals bija piesiets važonim uz mazā pirkstiņa.
— Uz Pale-Rojālu! — viņš teiea.
Važonis, uzreiz pamodies, uzcirta zirgiem un brauca uz norādīti adresi, nemaz nenojaušot, ka pavēle lika dota viņam ar sveša cilvēka muti.
Pils šveicars jau taisījās slēgt pils vārtus, bet ieraudzīdams lielisko ekipāžu, nolēma, ka brauc kāda ļoti ievērojama persona, un ielaida karieti pagalmā, kura apstājās pie pils lieveņa.
Tikai tagad važonis pamanīja, ka karietes aizmugurē nav sulaiņu.
Domādams, ka prclāls los ir aizsūtījis kādā uzdevumā, viņš, turēdams rokās grožus, nolēca no bukas un piegāja pie karietes durvīm.