D'Artanjans arī izlēca no ekipāžas, un tajā pašā mirklī, kad važonis izbijies, kāpās atpakaļ, nepazīstot šo kungu, tas viņu satvēra aiz apkakles un pielicis pistoli pie krūtīm, teica:
— Tikai iepīksties un tev būs beigas.
Pēc runātājā sejas izteiksmes važonis redzēja, ka ir nokļuvis slazdā, un bailēs sastinga ar vaļēju muti un lielām ieplestām acīm.
Divi musketieri gāja pāri pagalmam; d'Artanjans viņus pasauca.
— Belvēr, - viņš teiea, — izdariet man pakalpojumu; paņemiet grožus no šī jaunekļa, sēžaties uz bukas, pievediet karieti pie pils slepenajām durvīm un gaidiet mani tur; viss tiek darīts pēc karaliskās pavēles.
Musketieris zināja, ka viņu leitnants nekad nejoko diencsla lielās; viņš paklausīja, nesakot ne vārda, kaut arī pavēle viņam likās savāda.
Pēc tam, griežoties pie otra musketiera, d'Artanjans teica:
— Di Veržē, palīdzi man aizvest šo cilvēku drošā vielā.
Musketieris, domādams, ka d'Artanjans ir apcietinājis kādu pārģērbtu
princi, paklanījās, izvilkdams zobenu, un padeva zīmi, ka gatavs sekot.
D'Artanjans kāpa augšā pa kāpnēm; pēc viņa gāja apcietinātais, bel pēc apcietinātā musketieris. Viņi izgāja pieņemamās telpas un nonāca Mazarini priekšistabā.
Bcrnuīns ar nepacietību gaidīja ziņas par savu kungu.
— Nu kā, kungs? — viņš jautāja.
— Viss ir labāk nekā varēlu vēlēties, mans mīļais Bernuīn; bet, lūk, cilvēks, kuru vajadzētu ļoii droši noslēpt…
— Kur tieši, kungs?
— Vienalga, lai tikai logiem būtu režģi priekšā un durvis cieši noslēgtas.
— To var, kungs, — atteica Bernuīns.
Nabaga važoni aizveda uz istabu, kuras logi patiesi bija aizrestoti, un kura, diemžēl, ļoli atgādināja cietuma kameru.
— Tagad, godātais draugs, — teica d'Artanjans, - vai jūs nebūtu ar mieru noģērbties, aldodot man savu cepuri un apmetni.
Važonim pat nenāca prātā pretoties. Viņš bija tik ļoti apjucis, ka viss notiekošais viņam bija kā miglā; viņš gāja kā piedzēries un sāka žagoties, kad viņam ko vaicāja.
D'Artanjans atdeva drēbes kambarsulainim.
— Tagad, di Veržē, - leica viņš, — pasēžiel kopā ar šo cilvēku, kamēr Bernuīns neatnāks un neatvērs durvis; sargāt iznāks ļoli ilgi, un tas, cs zinu, būs ļoti garlaicīgi, bel jums jāsaprot, — viņš svarīgi piebilda, — tas viss noliek pēc karaliskās pavēles.
— Tiks izpildīts, — atbildēja musketieris, redzot, ka lieta ir nopietna. — Starp citu, ja šis cilvēks sāks kliegt vai mēģinās mukt, noduriet viņu uz vietas.
Musketieris pamāja ar galvu par zīmi, ka uzdevums tiks izpildīts.
D'Artanjans kopā ar Bernuīnu aizgāja.
Nosita pusnakts stundu.
— Aizvediet mani uz karalienes lūgšanu istabiņu, — teica d'Arlanjans. — Paziņojiet viņai, ka es gaidu viņas augstību, un nolieciet šo saini ar drēbēm un musketi, karietes priekšā uz bukas, kas gaida pie slepenajām durvīm.
Bernuīns aizveda d'Artanjanu uz lūgšanu istabiņu; tur viņš apsēdās un sāka pārdomāt.
Pale-Rojāla pils dzīvoja savu ikdienišķi ierasto pils dzīvi. Pulkstens desmitos, kā mēs jau teicām, gandrīz visi viesi jau bija aizbraukuši. Tie, kurieni vajadzēja bēgt kopā ar karalieni, lika brīdināti. Viņiem tika nozīmēts laiks un vieta, kur vajadzēja satikties. Tas bija pēc pusnakts Kur-la-Rcnā.
Pulkstens desmitos karaliene aizgāja pie karaļa. Viņa jaunāko brāli tikko kā nolika gulēt, bet jaunais Ludviķis, gaidot savu kārtu, spēlēja, izliekot alvas zaldātiņus kaujas rindās — nodarbošanās, kura viņam sagādāja ārkārtīgu prieku. Divi pāži spēlēja kopā ar viņu.
— La Port, — teica karaliene, — laiks viņa majestātei iet gulēt.
Karalis sāka visus pārliecināt, ka gulēt vēl negrib, un lūdza mātei vēl
mazliet laiku, bcl karaliene uzslāja:
— Vai tad jūs, Luī, rīt no rīta pulkstens sešos nebrauksit uz Konflānu? Jūs taču pats, liekas, lūdzāt lo?
— Jums ir taisnība, jūsu augstība,— teica karalis, — esmu gatavs paklausīt, ja jūsu augstība noskūpstīs mani. La Port, dodiet ševaljē de Kualcnam sveces.
Karaliene pielika lūpas baltai tīrai pierītei, ko karaļbērns godbijīgi deva noskūpstīt savai mātei.
— Alrāk aizmiedziet 1 uī, — tcica karaliene, — tāpēc, ka jūs ļoti agri uzmodinās.
— Mēģināšu, lai jums sagādātu prieku, — tcica jaunais Ludviķis, — kaut ari man nemaz negribas gulēt.
— La Port, — teica klusām Austrijas Anna, — palasiet viņam kādu ļoli garlaicigu grāmatu, bet pats vēl neejiet pie miera.
Karalis izgāja ar ševaljē de Kualenu, kurš nesa svečturi. Otrs pāžs tika atlaists. Karaliene atgriezās savos apartamentos. Viņas galma dāmas — de Brežī k-dze, de Bomona k-dze, de Molvila k-dze un de Sokratines k-dze, iesaukta lā par savu izcilo prātu, pašreiz, ēda vakariņas, no tikko kā atnestiem pusdienu pārpalikumiem.
Karaliene izdeva rīkojumus: pārrunāja svētku rīkošanu pēc divām dienām, kuras par godu viņai rīkoja marķīzs Vilkjē; norādīja personas, kuras vēlētos redzēt ielūgtas uz šīm pusdienām; nozīmēja braucienu uz. Val-de-(irasu uz parītdienu, kur viņa vēlējās pielūgt Dievu, un pavēlēja savam kambarsulainim Bcringcmam, viņu visur pavadīt.
Pēc vakariņām, kuras viņa paēda kopā ar savām galma dāmām, karaliene paziņoja, ka ir ļoli nogurusi un aizgāja gulēt. Dc Molvila kundze, kura tovakar dežurēja, palīdzēja karalienei pārģērbties. Karaliene apgūlās, mīļi aprunājās ar de Molvila kundzi, tad viņu atlaida.
Šajā pašā laikā d'Arlanjans brauca prelāta karietē.
Pēc mirkļa galma dāmas iesēdās karietēs, un izbrauca no pils pagalma.
Nosita pusnakts slundu.
Pēc minūtēm piecām Bernuīns pieklauvēja pie karalienes guļamistabas durvīm, atnākot pa to pašu slepeno eju, ko izmantoja kardināls.
Austrijas Anna pali alvēra durvis.
Viņa jau bija apģērbta, tas ir uzvilktas zeķes un plats peņuārs.