— Tas esat jūs, Bernuīn? — vaicāja viņa. — Vai d'Artanjans ir jau šeit?
— Jā, jūsu augstība, viņš ir lūgšanu istabiņā un gaida, kad jūs būsit gatava.
— Esmu gatava, pasakiet La Porlam, lai uzmodina un apģērbj karali, pēc tam ieejiet pie ma.šala Vilruā un brīdiniet viņu manā vārdā.
Karaliene aizgāja uz. savu lūgšanu istabiņu, kura tika apgaismota ar vienu Venēcijas stikla lampiņu. Šcil viņa ieraudzīja d'Artanjanu, kurš viņu gaidīja.
— Tas esat jūs, — tcica viņa.
— Jā, jūsu augstība.
— Vai viss ir gatavs?
— Jā, viss ir gatavs, jūsu augstība.
— Bet kardināla kungs?
— Viņš ir laimīgi ticis ārā no Parīzes un gaida jūs Kur-la-Rcnā.
— Bet kādā karietē mēs brauksim?
— Esmu visu paredzējis. Kariete gaida jūs lejā, jūsu augstība.
— Iesim pie karaļa.
D'Artanjans paklanījās un sekoja karalienei..
Jaunais Ludviķis bija jau gandrīz apģērbts, tikai vēl bez zābaeiņiem un kamzolīša. Viņš bija ļoti pārsteigts, un jautājumi bira viens pēc otra, bet La Ports spēja viņam tikai atbildēt:
— Jūsu majestāte, tā pavēlēja karaliene.
Karaļa gultas sega bija atklāta un varēja redzēt palagu, kurš bija tik ļoti nonēsāts, ka citviet varēja manīt pa caurumiņam.
Tā bija viena no1 Mazarīni skopulības pazīmēm.
Ienāca karaliene; d'Artanjans apstājās uz sliekšņa. Bērns, ieraudzīdams karalieni, izrāvās no La Porta rokām un pieskrēja pie viņas. Karaliene deva d'Artanjanam zīmi pienākt.
D'Arlanjans pienāca.
— Mans dēls, — teica Austrijas Anna, norādot uz musketieri, kas stāvēja viņai blakus ar neapsegtu galvu,- lūk, d'Artanjana kungs, kurš ir ļoti drosmīgs, tāpat kā viens no senajiem bruņiniekiem, par kuriem jūs mīlat tik ļoti klausīties. Alccraties labi viņa vārdu un ieskatāties viņa sejā, tāpēc ka šodien mums viņš izdarīs lielu pakalpojumu.
Jaunais karalis paskatījās uz musketieru virsnieku lielām dzirkstošām acīm un atkārtoja:
— D'Artanjana kungs?
— Jā, mans dēls.
Mazais karalis lēnām pacēla savu roku un pastiepa to musketierim, kurš, nokritis uz viena ceļgala, to noskūpstīja.
— D'Artanjana kungs, — atkārtoja Ludviķis. — Labi, jūsu augstība, es atcerēšos.
Tajā brīdī visi sadzirdēja kaut kādu troksni.
— Kas tad tas? — jautāja karaliene.
— Oho! — atbildēja d'Artanjans, uzmanīgi ieklausoties ielas troksnī. — Tā ir sacelšanās.
— Vajag bēgt, — tcica karaliene.
— Jūsu augstība, atļaujiet man rīkoties; vajag palikt un uzzināt, ko lauta vēlas.
— D'Artanjana kungs!
— Es par visu atbildu.
Nekas tā nepielīp, kā pašpārliecinātība. Karaliene pati būdams stipra un vīrišķīga, ļoti labi mācēja cienīt šīs īpašības citos cilvēkos.
— Rīkojaties, — viņa teica, — cs uz jums paļaujos.
— Atļaujiet man, jūsu augstība, visu, kas skars šo jautājumu, atdot pavēles jūsu vārdā?
— Atļauju.
— Ko viņiem vēl vajag? — jautāja mazais karalis.
— To mēs tūdaļ uzzināsim, jūsu majestāte, — teica d'Artanjans.
Viņš ātri izgāja no istabas.
Troksnis pieauga, likās, tas piepilda visu Pale-Rojāla pili. No pils pagalma atskanēja neskaidri kliedzieni.
Pusapģērbtais karalis, karaliene un La Ports stāvēja uz vietas nekustīgi, ieklausoties un gaidot, kas notiks.
Ieskrēja Komenžs, kurš šonakt stāvēja sardzē. Viņam bija apmēram divi simti kareivju, un viņš tos varēja sūtīt karalienes aizsardzībai.
— Kas tur notiek? — jautāja karaliene d'Artanjanam.
— Jūs augstība, ir izplatījušās baumas, ka jūsu augstība ir izbraukusi no Pale-Rojāla pils, aizvedot līdzi karali. Tauta vēlas pārliecināties, ka tā nav taisnība, citādi viņi gatavi sagāzt pili.
— O, tas nu ir par daudz, — tcica karaliene. — Es viņiem tūlīt parādīšu, kā cs esmu aizbraukusi.
D'Artanjans redzēja pēc karalienes sejas izteiksmes, ka viņa tūlīt izdos kādu cietsirdīgu pavēli, tāpēc viņš piegāja klāt un teica:
— Jūsu augstība, vai jūs man vēl tāpat uzticaties?
Viņa vārdi viņai lika attapties.
— Jā, — viņa tcica, — pilnīgi uzticos.
— Vai jūs piekritīsit manam padomam, jūsu augstība?
— Runājiet.
— Aizsūtiet prom Komcnžu. Lieciet, lai viņš ar saviem cilvēkiem ieslēdzas sardze telpās un zirgu staļļos.
Komenžs uzmeta d'Artanjanam skaudīgu skatienu.
— Jūs dzirdējāt, Kom'enž? — vaicāja karaliene.
D'Artanjans piegāja pie viņa; ar viņam piemītošo intuīciju viņš saprata Komenža raižpilno skatienu.
— Atvaino mani, Komenž, — viņš teica, — jo mēs abi esam karalienes kalpi, vai ne tā? Tagad ir mana kārta izdarīt viņai pakalpojumu, tāpēc neapskaud mani šajā laimē.
Komenžs paklanījās un izgāja.
„Lūk, esmu piedzīvojis sev jaunu ienaidnieku!" — nodomāja d'Arlanjans.
— Ko tagad darīsim? — jautāja karaliene, vēršoties pie d'Artanjana. — Jūs dzirdat, troksnis nevis rimst, bel pal pieaug.
— Jūsu augstība, — atbildēja d'Arlanjans, — tauta vēlas redzēt karali. Vajag parādīt viņu tautai.
— Kā parādīt? Kur? No balkona?
— Nē, jūsu augstība, gultā gulošu, aizmigušu.
— O, jūsu augstība, d'Artanjana kungam taisnība, — iesaucās La Ports.
Karaliene mazliet padomāja, pasmaidīja, un kā sieviete, kurai nav sveša
izlikšanās, nočukstēja:
— Tik patiešām.
— La Port, — teica d'Artanjans, paziņojiet tautai, tikai caur pils režģiem, ka tautas vēlēšanās tiks izpildīta, un pēc piecām minūtēm viņi ne tikai redzēs karali, bet pat aizmigušu gultā; picbilstiet, ka karalis guļ un karaliene pieprasa, lai tūlīt pat izbeigtos šis troksnis, kurš varētu uzmodināt karali.
— Bet nc jau visus laidīsim uz pili? Pārstāvjus no trīs vai četriem cilvēkiem, vai ne tā?