— Visus, jūsu augstība.
— Bet viņi mūs aizturēs lidz rītausmai, padomājiet par to!
— Ne vairāk kā ceturtdaļstundu. Es par visu atbildu, jūsu augstība. Ticiet man: cs pazīstu šo tautu, tā ir kā liels bērns, kuru vajag likai apmiļol. Pie guloša karaļa gultiņas, viņi būs klusi un rāmi kā jēriņi.
— Ejiet, La Port, — teica karaliene.
Jaunais karalis pienāca pie mātes. i
— Kāpēc vajag izpildīt šo ļaužu vēlmes? — viņš teica.
— Tā vajag, bērns, — teica Austrijas Anna.
— Bet, ja man saka: „Tā vajag", — tad es neesmu vairs karalis.
Karaliene apmulsa.
— Jūsu majestāte, — griezās pie viņa d'Artanjans, — atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu.
Ludviķis XIV pagriezās, izbrīnējies, ka ar viņu kāds ir iedrošinājies uzsāki sarunu.
Karaliene klusām paspieda zēna roku.
— Runājiet, — viņš teica.
— Vai jūsu majestātei ir kādreiz gadījies, kad jūs spēlējāt Fontenblo vai Versaļas pils pagalmā pēkšņi ieraudzīt, ka debesis pārklājas ar mākoņiem un atskan pērkona dārdi?
— Jā, protams.
— Tad, lūk, šie pērkona grāvieni, lai arī kā jums negribējās iet mājās, teica: „Jūsu majestāte, jums vajag iet mājās".
— Kā tad. Bet man teica, ka pērkons — tā ir Dieva balss.
— Ieklausieties, jūsu majestāte, tautas balsu dunoņā, un jūs sapratīsit, ka šie trokšņi ir ļoli līdzīgi.
Patiešām, šajā mirklī lidz. viņiem nonāca, kaut kāda šausmīga dunoņa.
Pēkšņi viss apklusa.
— Lūk, valdniek, — turpināja d'Artanjans, — tik tikko tautai paziņoja, ka jūs guļat. Redzat, tātad jūs vēl esat karalis.
Karaliene ar izbrīnu skatījās uz šo savādo cilvēku, kurš ar savu izteikto vīrišķību bija pielīdzināms visdrosmīgākajiem karotājiem, bet ar savu prātu un viltību pārspēja visus diplomātus. Ienāca La Ports.
— Nu ko, La Port? — jautāja karaliene.
— Jūsu augstība, — atbildēja viņš, — d'Artanjana kunga pareģojums piepildījās: viņi apklusa kā pēc burvja mājiena. Tūlīt viņiem liks alvērli pils vārti, un pēc piecām minūtēm viņi būs klāt.
— La Port, — tcica karaliene, — kā būtu, ja jūs noguldītu vienu no saviem dēliem karaļa vietā? Mēs varētu pa to laiku aizbraukt.
— Ja jūsu augstība pavēl, tad mani dēli, tāpat kā es, ir gatavi kalpot savai karalienei. '
— Nē, — tcica d'Artanjans, — nedariet to, tāpēc ka starp šiem cilvēkiem var gadīties ari lādi, kuri pazīst karali. Ja pamanīs krāpšanu, lad būs beigas.
— Jums atkal ir taisnība, — teica Austrijas Anna. — La Port, nolieciet karali gulēt.
La Ports nolika karali gultā neizģērbtu, nosedzot viņu pilnīgi līdz sejiņai.
Karaliene noliecās un noskūpstīja karali uz pieres.
— Izliekaties aizmidzis, Luī, — viņa teica.
— Labi, — teica karalis, — bet cs nevēlos, lai kāds no viņiem man pieskartos.
— Jūsu majestāte, es stāvēšu jums blakus, — leica d'Artanjans, — un es galvoju jums, ja tikai kāds uzdrošināsies uz šādu nekaunīgu soli, tas samaksās par to ar savu dzīvību.
— Ko tagad darīt? — jautāja karaliene. — Es dzirdu viņus nākam.
— La Port, cjiel viņiem pretī un atkārtojiet viņiem vēlreiz, lai neviens netrokšņotu. Jūsu augstība, jūs nostājaties šeit, bet es nostāšos karaļa gultas galvgali un, ja būs vajadzība, tad miršu par viņu.
La Ports izgāja, karaliene nostājās pie portrejām, bcl d'Artanjans aiz gtiltas galvgalī.
Varēja saklausīt klusinātu soļu troksni, aizturētu elpu vilcienus un klusus čukstus; karaliene pali pacēla portjeras, pielikusi pirkstu pie lūpām.
Ieraugot karalieni, visi gobijīgi noliecās viņas priekšā un apstājās.
— Nāciet, kungi, nāciet! — teica karaliene.
Pūlis sāka svārstīties, it kā kaunoties. Viņi bija gaidījuši pretošanos, gatavojās cīņai ar apsardzi, uzlaužot pils režģus; bet šeit vārti paši alvērās viņu priekšā un karali — visādā gadījumā, pirmajā acumirklī, — apsargāja likai māte.
Priekšgalā ejošie sāka sačukstēties un gribēja griezties atpaka|.
— Nu nāciet taču, kungi! - teica La Ports. — Karaliene atļāva.
Tad viens no drosminiekiem atļāvās pārkāpt slieksni un ienākt istabā.
Nāca viņš uz. pirkstgaliem, un pārējie sekoja viņa piemēram. Istaba sāka piepildīties ar cilvēkiem, ievērojot pilnīgu klusumu. Likās, ka visi šie cilvēki ir vispaklausīgākie pils galminieki. Tālu vēl aiz durvīm varēja redzēt galvas, kuras, lai kaut ko varētu saskatīt, cēlās uz pirkstgaliem.
D'Arlanjans visu redzēja pa portjeru spraudziņu; pirmo no ienācēju vidus viņš pazina uzreiz — tas bija Planšē.
— Jūs vēlējāties redzēt karali, — vērsās pie viņa karaliene, saprotot, ka viņš varētu būt viens no šā pūļa vadītājiem, — un man arī gribējās jums viņu parādīt. Pienāciet, paskataties un pasakiet, vai mēs esam līdzīgi cilvēkiem, kas grib bēgt.
- Protams nē, — atbildēja Planšē, nedaudz izbrīnējies par parādīto godu.
— Pasakiet maniem mīļajiem un jaukajiem, parīziešiem, — tcica smaidot karaliene, kuras nozīmi saprata tikai d'Artanjans, — ka jūs pats personīgi redzējāt karali, kurš gulēja savā gultiņā, un karalieni, kura arī bija gatava drīz doties pie miera.
— Pateikšu, jūsu augstība, un visi apkārlstāvošie, to visu apstiprinās…
— Kas vēl? — jaulāja Austrijas Anna.
— Atvainojiet, jūsu augstība, - leica Planšē, - bet vai, paliesi, gultiņā guļ pats karalis?
Austrijas Anna nodrebēja.
— Ja jūsu vidū ir kāds, kurš pazīsi karali pēc sejas, — teica viņa, — lai viņš pienāk un pasaka, vai las ir karalis.
Iznāca viens cilvēks, kurš viscaur bija ietinies apmetnī, piegāja pie bērna gultiņas un paskatījās uz gulošo bērnu.