IX
Kā d'Artanjans un Portoss nopelnīja, pārdodot salmus: viens — divsimt deviņpadsmit, bet otrs — divsimt piecpadsmit luidorus
Mazarīni gribēja uzreiz braukt uz. Sen-Žcrmēnu, bet karaliene paziņoja, ka viņa gaidīs visas tās personas, kurām bija nolikta satikšanās Kur-la-Renā. Vienīgi viņa piedāvāja kardinālam apmainīties vietām ar La Portu.
Baumas par karaļa izbraukšanu no Parīzes šajā naktī, izplatījās ne bez iemesla: desmit vai divpadsmit cilvēkiem tika paziņots šis noslēpums pulkstens sešos vakarā, un, lai kā viņi centās slēpt savu sagatavošanos šim ceļojumam, tas tika pamanīts. Bez visa tā, katram bija paziņas un draugi: bet tie ne bridi nešaubījās, ka tikai ar karalienes ziņu viņi pošas ceļā, un saprata, ka karaliene atstāj Parīzi ar visatriebīgākajām jūtām sirdī. Tāpēc šīs baumas izplatījās vēja ātrumā.
Pirmā uz noteikto vietu atbrauca prinča kariete; tajā atradās Kontī kungs ar laulāto draudzeni, un viņa māte, atraitne. Viņus uzmodināja nakts vidū, un viņi nekādi nespēja saprast, kas bija īstenībā noticis.
Otrajā karietē sēdēja Orleānas hercogs, hercogiene, viņu meita un abats La Rivjērs, hercoga favorīts un labākais draugs.
Beidzot, trešajā karietē atbrauca de Longvila kungs un princis Kondē, prinča Kondē brālis un svainis. Viņi pienāca pie karalienes karietes un sveicināja viņus.
Karaliene palūkojās prinča Kondē karietē un pārliecinājās, ka lā ir tukša.
— Bet, kur tad ir de Longvila kundze? - jaulāja viņa.
— Tiešām, kur ir mana māsa? — jautāja princis Kondē.
— Hercogiene nav visai vesela, jūsu augstība, — atbildēja hercogs de Longvils, — viņa lūdza jūsu augstību viņu atvainot. ,
Anna uzmeta ātru skatienu kardinālam Mazarīni, kurš atbildēja viņai ar galvas mājienu.
— Ko jūs par to teiksit? — jautāja karaliene.
— Teikšu tikai to, ka viņa palika par ķīlnieci parīziešiem, — atbildēja kardināls.
— Kāpēc viņa neatbrauca? — klusi jautāja princis brālim.
— Klusē! — tas atbildēja. — Laikam viņai ir savi personīgi iemesli.
— Viņa mūs pazudinās, — teica princis.
— Viņa mūs glābs, — atbildēja Kontī. Karietes sāka piebraukt viena pēc otras. Maršals de La Meljērs, maršals Vilruā, Hito, Vikljē, un Komenžs visi atbrauca vienlaicīgi; atbrauca arī abi musketieri, vedot pavadā zirgus d'Artanjanam un Portosam. Portoss uzreiz uzsēdās zirgam mugurā. Mušketons aizvietoja d'Artanjanu uz. bukas.
Karaliene, kuru visu laiku bija aizņemta ar visādiem sīkumiem, meklēja ar skatienu d'Artanjanu, bet gaskonietis, ar viņam piemītošo intuīciju, nozuda pūlī.
— Jāsim pa priekšu, — tcica d'Arlanjans Portosam, un rezervēsim sev labas telpas Scn-Zcrmēnā, tāpēc ka neviens jau par mums neparūpēsies. Esmu ļoli noguris. ,
— Bet mani ļoti pievārē miegs, — teica Porloss. — Un tu tikai padomā, ka viss tas nolika bez nevienas sadursmes. Ir gan lie parīzieši muļķi.
— Labāk būtu bijis teikt, ka mēs veikli viņus apvedām ap slūri.
— Laikam.
— Bet kā jūsu roka?
— Labāk. Bet kā jūs domājat, vai tagad lie nunņs vairs neizslīdēs no rokām?
— Kas?
— Mans tituls un jūsu paaugstinājums?
— Domāju, ka ne. Esmu pat gatavs par to galvot. Bet, ja mūs patiešām aizmirsīs, tad es viņiem par mums atgādināšu.
— Es dzirdu karalienes balsi. Man, liekas, ka viņa vēlas braukt jāšus uz zirga.
— O, viņa, varbūt, ari vēlas, bet tikai…
— Kas?
— Kardināls nevēlēsies. Kungi, — turpināja d'Artanjans, griezdamies pie abiem musketieriem, - pavadiet karalienes karieti un neatkāpjaties ne soli. Bet mēs brauksim sagatavot un sarunāt mītnes.
Un d'Artanjans aizjāja kopā ar Portosu uz Sen-Zcrmenu.
— Brauksim, kungi! — teica karaliene.
Karalienes kariete izbrauca pirmā, bet viņai sekoja visas pārējās, kuras pavadīja vairāk nekā piecdesmit jātnieku.
Sen-Zermcnā viņi nokļuva bez starpgadījumiem. Izkāpjot no karietes, karaliene ieraudzīja pie karietes kāpšļiem princi Kondē, kurš viņai pasniedza roku.
— Kāds pārsteigums gaida rīt parīziešus! — teica Austrijas Anna, un viņas seja pilnīgi staroja.
— Tas ir karš, - atbildēja princis.
— Nu, ja karš, lad karš. Vai tad Rokruā, Nordlingenes un Lansē uzvarētājs nav kopā ar mums?
Princis paklanījās par piekrišanas zīmi.
Bija pulkstens trīs naktī. Karaliene pirmā iegāja pilī; visi viņai sekoja. Viņas svītā bija divi simti cilvēku.
— Kungi, — teica, smejoties karaliene, — iekārtojaties pilī, tā ir plaša, vietas ir daudz un visiem tās pietiks. Tikai mūs šeit nebija gaidījuši, un, kā man tikko ka paziņoja, šeit ir tikai trīs gultas; viena karalim, otra man…
— Bel trešā Mazarīni, - klusi piezīmēja princis.
— Tātad man vajadzēs gulēt uz grīdas? — jautāja Orleānas Gastons ar satraukumu. •
— Nē, monsinjor, — atbildēja Mazarīni, — trešā gulta pienākas jūsu augstībai.
— Bet jūs? — jaulāja princis.
— Es nemaz nelikšos gulēt, — teica Mazarīni, — man ir daudz darba.
Gastons lika viņam parādīt istabu, kur atradās viņam domātā gulta, un
nemaz neuztraucās, kur un kā iekārtosies viņa meita un sieva.
— Bet es tomēr gulēšu, — teica d'Arlanjans. — Iesim Portos.
Portoss gāja līdzi savam draugam, pilnīgi paļaujoties uz viņa
izgudrošanas spējām.
Viņi gāja blakus pa pils laukumu. Porloss ar izbrīnu Skatījās uz savu draugu, kurš kaut ko skaitīja uz pirksliem.
— Četri simti gabali pa pistolam gabalā, tas sastāda četrus simtus pistoļu.
— Jā, — leica Portoss, — četri simti pistoli; bet kur gan ņemsies šie četri simti pistoli?
— Pistola ir par maz, — teica d'Artanjans, — teiksim — pa luidoram.
— Ko luidoram?
— Četri simti pa luidoram — iznāk četri simti luidoru.
— Četri simti? — jautāja Portoss.
— Jā, viņu ir divi simti cilvēku, un katram vajag, vismaz, pa divi. Pa divi uz cilvēku, pavisam četri simti.