— Bet ko?
— Klausies, — teica d'Arlanjans.
Un lā kā apkārt bija daudz, visdažādāko cilvēku, kuri ar izbrīnu skatījās uz atbraucējiem, viņš izstāstīja savu plānu Portosam.
— Saprotu, — leica Portoss, — ļoti labi saprotu. Pa divi simli luidoru, la.> nebūtu slikti. Bet ko teiks pēc tam?
— Lai saka, ko vien vēlas. Bet par mums viņi nekā neuzzinās.
— Kas tad noņemsies ar to visu?
— Nu, bet kāpēc tad mums ir Mušketons?
— Bet mana livreja? — teica Portoss. — To var kāds pazīt?
— Viņš apgriezīs ar oderi uz. augšu.
— Jums, kā vienmēr, taisnība, mans dārgais! — iesaucās Portoss. — Nesaprotu, kur jūs vienmēr ņemal to izdomu?
D'Artanjans pasmaidīja. Abi draugi nogriezās šķērsielā. Portoss pieklauvēja pie mājas pa labi, bcl d'Artanjans pie mājas pa kreisi.
— Salmus! — pieprasīja viņi.
— Mums nav, kungs, — atbildēja saimnieki, kas atvēra vārtus, — griezieties pie siena tirgotāja.
— Bel, kur viņu meklēt?
— Pēdējie vārli ielas galā.
— Pa labi vai pa kreisi?
— Pa kreisi?
— Bet, vai Sen-Zermēnā vēl kaul kur var dabūt salmus?
— Jā, pie viesnīcas «Karaliskais Jērs" saimnieka un pie fermera (iro-Luī.
— Kur viņi dzīvo?
— Ursulīnu ielā.
— Abi?
— Abi.
— Labi.
Abi draugi pacenlās uzzināt abu pārdevēju adreses ļoti precīzi. Tad d'Artanjans devās pie siena tirgotāja un iegādājās no viņa pusotra simta salmu kūļu — visu, kas bija siena tirgotājam, — par trīs pistolicm. Uzreiz pēc tam viņš devās pie krodzinieka, kur sastapa Portosu, kurš bija jau nopircis divus simtus salmu kūlīšu par lādu pašu summu. Beidzot, arī fermeris Lui viņiem pārdeva astoņdesmit salmu kūlīšu. Kopā tie sastādīja četrus simtus trīsdemit kūlīšu.
Vairāk salmu Sen-Žermēnā nebija.
Uz šiem iepirkumiem pagāja pusstunda. Muškctonam tika doti visi nepieciešamie norādījumi un uzticēja viņam šo improvizēto tirgošanu. Viņam tika pieteikts, ka nekādā gadījumā nepiekāpties pārdot lētāk, kā pa luidoram par katru salmu kūlīti. Tādā veidā viņam bija jāsaņem četri simti trīsdesmit luidoru.
Mušketons tikai šūpoja galvu, nesaprotot abu draugu nodomus.
D'Artanjans, uzvēlis sev plecos trīs salmu kūļus, atgriezās atpakaļ pilī, kur visi, drebinoties no aukstuma un miega mākti, ar skaudību skatījās uz karaļa, karalienes un Orleānas hercoga istabu pusi, kuri bija varējuši atlaisties mīkstās gultās.
D'Artanjana parādīšanās uzjautrināja visus; bet d'Artanjans ne ar mazāko sejas vaibstu neizrādīja, ka viņu tas būlu aizskāris vai satraucis. Viņš sāka iekārtot sev tik jauku un mīkstu guļvietu, ar tādu veiklību, pats būdams vislabākajā garastāvoklī, ka visiem šiem cilvēkiem, kuri vai krita nost no noguruma, iedegās acis cerībās, bet viņi nezināja, kā varētu arī sev to izkārtot.
— Salmi! — iesaucās viņi. — Salmi! Kur var dabūt salmus?
— Gribat, cs jums parādīšu? — teica Portoss.
Un viņš aizveda pirmos pircējus pie Muškelona, kurš pārdeva salmu kūli par vienu luidoru. Daži sāka sūkstīties, ka tas ir ļoti dārgi; bet, kad cilvēkam ļoti nāk miegs, vai lad viņš nav gatavs samaksāt tos pāris luidorus par dažām stundām miega?
D'Artanjans desmitiem reižu klāja un atdeva savu guļvietu citiem, un tā kā uzskatīja, ka arī viņš ir pircis salmus par naudu, tad viņam arī tika maksāts par guļvietu. Tā viņš, mazāk kā par pusstundu, nopelnīja trīsdemit luidorus. Ap pulkstens pieciem par salmu kūli deva jau astoņdesmit luidoru, bet tos vairs nevarēja dabūt.
D'Artanjans pieturēja sev četrus salmu kūļus. To istabu, kur viņš bija tos noslēpis, d'Artanjans aizslēdza, atslugu ielikdams sev kabatā, un gāja saņemt no Muškelona ieņemto naudu, kurš godīgi, kā klājas kārtīgam izpildītājam, izsniedza viņiem četrus simtus trīsdesmit luidoru, paslēpjot sev tikai mazumiņu, tas ir, simtiņu.
Mušketons, zinādams, kas bija noticis pili, pats brīnījās, kā šī doma viņam neienāca prātā pašam' — tirgoties ar salmiem.
D'Arlanjans ielika saņemlo zellu cepurē un atpakaļceļā norēķinājās ar Portosu. Uz galviņu iznāca pa divsimts piecpadsmit luidoricm.
Te Portoss, pamanījis, ka pats palicis bez salmiem, gāja atpakaļ pie Muškctona; bet Mušketons bija pārdevis visu līdz pēdējam salmiņam, pat sev neko nebija atstājis. Tad Portoss griezās pie d'Arlanjana, kurš pateicoties saviem iepriekš noslēptajiem kūļiem, lagad gatavoja sev lādu skaistu migu, kuru būlu apskaudis pats karalis, ja vien viņš negulētu savā gullā.
D'Arlanjans nc par ko negribēja izjaukt savu skaisto migu Portosa dēļ, bcl par čelriem luidoricm, kurus viņam Portoss tūdaļ arī samaksāja, viņš bija ar mieru dalīt savu guļvietu uz pusēm.
Viņš nolika savu zobenu galvgalī, abas pistoles blakus, kājgalī izklāja apmetni un ar milzīgi apmierinātības sajūtu izstiepās uz gurkstošajiem salmiem. Viņš jau sāka laisties patīkamos sapņos, atcerēdamies tikko kā nopelnītos divsimt deviņpadsmit luidorus, kā pēkšņi viņu pamodināja balss, kas lika viņam uzlekt kājās.
— D'Artanjana kungs! — kliedza aiz durvīm. - D'Artanjana kungs!
— Šeit viņš ir, — atbildēja Porloss, - šeit!
Portoss saprata, ja d'Arlanjans tūlīt aizies, lad guļvieta viņam paliks vienam pašam.
Ienāca virsnieks.
— D'Arlanjans skatījās uz. viņu.
— Vai jūs esat d'Arlanjans? - jaulāja virsnieks.
— Jā, kungs. Kas jums būlu vajadzīgs?
— Es atnācu jums pakaļ.
— No kā.
— No viņa eminences.
— Pasakiet viņa cmincncci, ka esmu aizmidzis, un iesaku arī viņam darīl to pašu.
— Viņa eminence nav gājusi gulēl un neies gulēt. Viņš pieprasīja jūsu tūlītēju atnākšanu.
— Kaul veļas parautu šo Mazarīni! Pat pagulēt viaš neļauj! — nomurmināja d'Artanjans. — Ko viņam no manis vajag? Vai tik viņš nevēlas mani steidzīgi iecelt par kapteini? Ja lā, tad, varbūt, cs arī piedošu šo traucējumu.