Musketieris, purpinādams pie sevis, apģērbās, paņēma zobenu un apmetni, un sekoja virsniekam. Toties Porloss, izmantodams d'Artanjana prombūtni, ērti izgūlās pa guļvietu.
— D'Arlanjan, — leica Mazarīni, ieraudzīdams musketieri, kuru tik pēkšņi bija izcēlis no miega, — es neesmu ncaizmirsis, ar kādu cenlību jūs man kalpojāt, un pacentīšos lo pierādīt.
«Neslikts sākums", - nodomāja J'Artanjans.
Mazarīni skatījās uz musketieri un pamanīja, ka viņa aeis icdzirkslas.
— Ah, monsinjor…
— D'Artanjan, — tcica viņš, — jūs ļoti vēlējāties kļūt par kapteini?
— Jā, monsinjor.
— Bfct jūsu draugs vēlas kļūt par baronu, vai nc tā?
— Šajā bridi viņš par to sapņo.
— Tādā gadījumā, — tcica Mazarini, izņemot no portfeļa vēstuli, kuru kādreiz d'Artanjans bija redzējis, — paņemiet un aizvediet lo uz Angliju.
D'Arlanjans uzmela skatienu vēstulei: adreses nebija.
— Vai varu uzzināt, kam man jānodod šī vēstule?
— Jūs to uzzināsit, atbraucot uz Londonu; likai Londonā jūs alvērsil augšējo konvertu.
— Bet kādas būlu papildus instrukcijas?
— Pilnībā paklausīt tā cilvēka pavēlēm, kuram adresēta šī vēstule. D'Artanjans gribēja lurpināl iztaujāšanu, bel Mazarīni noteica:
— Jūs brauksit vispirms uz Buloņu; tur ir viesnīca «Anglijas Ģērbonis", kurā jūs satiksities ar jauno muižnieki Mordaunlu.
— Labi, monsinjor. Bet, kas man būtu jāsaka šim muižniekam?
— Jums būs jāseko viņam turp, kurp jūs vedīs. D'Artanjans izbrīnījies skatījās uz kardinālu.
— Tagad jūs visu zināt, — tciva Mazarīni, — brauciet.
— Viegli teikt: «brauciet", — iebilda d'Artanjans. — Bel, lai brauklu, vajadzīga nauda, kuras man nav.
— Ā! — teica Mazarīni, pakasīdams sev zem auss. — Jūs sākāt, ka jums nav naudas?
— Jā, monsinjor.
— Bet las dimants, ko cs jums vakar iedevu? — viņš jaulāja.
— Es vēlos to paturēt par piemiņu no jūsu eminences. Mazarīni nopūlās.
— Anglijā dzīve ir ļoti dārga, monsinjor, un, il sevišķi, ārkārtējam sūtnim.
— Hm! — izdvesa kardināls. — Tā ir ļoti atturīga tauta, un pēc revolūcijas notikumiem viņi dzīvo ļoti taupīgi. Bet nestrīdēsimies.
Viņš atvilka atvilktni un izņēma no turienes maciņu.
— Ko jūs tciklu par tūkstots ekijiem? D'Arlanjans nicīgi uzmela apakšlūpu.
— Teikšu jums, monsinjor, ka las ir ļoti maz, jo es taču, protams, nebraukšu viens.
— Tā jau es domāju, — atbildēja Mazarīni. — Ar jums dosies ceļā di Vallons kungs, šis ļoti cienījamais muižnieks. Pēc jums, mīļais d'Artanjana kungs, cs viņu cienu visvairāk visā Francijā.
— Tādā gadījumā, ja jūs viņu lā cicnal, — leica d'Arlanjans, norādīdams uz maciņu, kuru Mazarīni joprojām neizlaida no rokām, — tad jums, jūs saprotat…
— Lūdzu, viņam cs vēl pielikšu divsimts ekijus.
..Skopulis!" — nodomāja d'Artanjans.
— Bel pēc mūsu atgriešanās 110 Anglijas, mēs varam cerēl uz. titulu un dienesta paaugstinājumu? — piebilda viņš uzkrītoši skaļi.
— Dodu, jums savu vārdu.
„Es dolu priekšroku citam zvērestam", — nodomāja d'Artanjans, bet skaļi pateica:
— Vai es varu izleikt savu pateicību un pagodināt karalieni?
— Viņas augslība vēl guļ, — steidzīgi piebilda Mazarīni, — un jums ir jādodas ceļā. Brauciet.
— Vēl viens jautājums, monsinjor. Ja tur, kurp es braukšu, kausies, vai man arī vajadzētu kauties?
— Jūs darīsit lā, kā jums pavēlēs tā persona, kuras pakļautībās jūs būsit.
— Labi, — teica d'Artanjans, sniedzoties pēc maciņa, — man ir tas gods jūs sveicināt.
D'Arlanjans nesteidzās ielikt maciņu savā kabatā, un, griežoties pie virsnieka, tcica:
— Esiet lik laipns, kungs, pamodiniet manā vārdā di Vallona kungu un pasakiet viņam, ka es lo gaidu zirgu staļļos.
Virsnieks aizskrēja tādā steigā, ka d'Artanjans saprata, ka viņš ir kaut kādi icinleresēts šajā lielā.
Portoss bija izstiepies pa visu guļvietu un jau, pēc sava veca ieraduma, bija sācis melodiski krākl, kad pēkšņi sajuta kādu roku uz sava pleca.
Domādams, ka tas ir d'Arlanjans, viņš pal nepakustējās.
— No kardināla, — teica virsnieks.
— Ā? — teica Porloss, plali iepletis acis. — Ko jūs teicāt?
— Es saku, ka viņa eminence sūta jūs uz Angliju un, ka d'Artanjana kungs jūs jau gaida zirgu staļļos.
Porloss, dziļi nopūties, piecēlās, paņēma cepuri, pistoles, zobenu un izgāja, ar visdziļāko nožēlu uzmezdams pēdējo skatienu savai guļvietai.
Nepaspēja viņš pat pagriezt muguru, kad virsnieks jau bija iekārtojies viņu guļvietā, un sāka krākl tik skaļi, cik vien viņa plaušas spēja. Tas bija pavisam dabīgi, jo visā pilī likai viņš, karalis, karaliene un Orleānas Gastons gulēja par velti savās guļvietās.
X
Ziņas no Aramisa
D'Arlanjans gāja tieši uz zirgu staļļiem. Jau ausa gaisma. Steliņģī viņš atrada savu un Portosa zirgu; likai barotavas bija lūkšas. Viņš, žēlodams zirgus, gāja meklēt zirgiem kaul ko ēdamu, uz staļļa stūri, kur. varēja manīt salmus, kuri, redzams, bija palikuši neskarti nakls jucekļu rezultātā; pēkšņi, ņemot salmus, viņš uzdūrās uz kaut ko lielu un apaļu. Tas bija kāds cilvēks, kurš, laikam, dabūjis triecienu pa galvu, tagad iekliedzās, redzams, aizskarts sāpīgajā vieta, un pieceldamies uz ceļgaliem, sāka berzēt acis. D'Artanjana priekšā bija Mušketons, kurš, nedabūdams sev nekur guļvietu,' bija noņēmis zirgiem salmus.
— Ātrāk, Muškcton! — kliedza d'Artanjans. — Mums jādodas ceļā!
Pazinis vienu no saviem kungiem, Mušketons, celdamies augšā, izmeta
dažas zelta monētas, kuras vakar bija pievācis nemanīti.
— Oho! — teica d'Artanjans, paceldams zelta monētu un to labi apskatīdams. — Cik savāda smarža ir šim zeltam! Tas smaržo pēc salmiem.