— Mēs ceram, — atbildēja viņi.
— Labi, Sen-Merī kirē kungs, sāciet jūs!
— Jūsu ekselence, manā kvartālā dzīvo viens cilvēks, kurš jums varētu būt ļoti noderīgs.
— Kas viņš tāds ir?
— Tirgotājs no Mainītāju ielas, kuram ir liela ietekme uz sava kvartāla sīktirgotājiem.
— Kā viņu sauc?
— Planšē. Sešas nedēļas atpakaļ viņš sarīkoja veselu jandāliņu savā kvartālā, pēc kura pats nozuda, par cik viņu meklēja, lai pakārtu.
— Un jūs viņu uzmeklēsit?
— Cerams; es nedomāju, ka viņš būtu saņemts ciet. Es visu uzzināšu no viņa sievas grēksūdzes.
— Labi. kirē kungs, sameklējiet man šo cilvēku, un kad atradīsit, tad atvediet viņu pie manis.
— Kurā stundā, jūsu ekselence?
— Sešos jums būs ērti?
— Mēs būsim pulkstens sešos, jūsu ekselence.
— Ejiet dārgais kirē kungs, un lai Dievs jums palīdz.
Kirē aizgāja.
— Un ko jūs man teiksit? — Hondī vērsās pie Svētā Sulfīcija kirē.
— Es, jūsu ekselence, — atbildēja viņš, — zinu cilvēku, kurš izdarīja daudz pakalpojumu mums ļoti pazīstamam augstmanim; no viņa iznāktu teicams barvedis, un es varētu jūs ar viņu iepazīstināt.
— Kā sauc šo cilvēku?
— Grāfs de Rošfors.
— Es arī viņu pazīstu. Par lielu nelaimi viņš pašlaik neatrodas Parīzē.
— Jūsu gaišība, viņš dzīvo Parīzē, Kasseta ielā.
— No kura laika?
— Jau trīs dienas.
— Kāpēc viņš pats neatnāca pie manis?
— Viņam teica… atvainojiet, jūsu gaišība.
— Jau laikus atvainoju, runājiet.
— Viņam teica, ka jūs gribat pāriet galma pusē.
Hondī iekoda lūpā.
— Viņu piemānīja, - teica Hondī. — Atvediet viņu pie manis pulkstens astoņos, kirē kungs, un lai Dievs stāv jums klāt.
Otrs kirē aizgāja.
— Tagad jūsu kārta, — prelāts griezās pie palikušā kirē. — Vai jūs arī man kaut ko līdzīgu piedāvāsit?
— Kaut ko labāku, jūsu ekselence.
— Oho! Vai jūs neesat pārāk iedomīgs? Viens man piedāvāja tirgotāju, otrs — grāfu; vai tik jūs man nedomājat piedāvāt princi?
— Nē, es jums piedāvāšu ubagu.
— A, saprotu, — padomājis, atbildēja Hondī. — Jums taisnība, kirē kungs; ubagu, kurš saceltu veselu leģionu nabagu no visiem Parīzes kvartāliem un liktu tiem visiem kliegt, ka Mazarīni ir novedis Franciju līdz šim haosam.
— Jā, tieši tāds cilvēks man ir.
— Bravo. Kas viņš ir?
— Parasts ubags, kā cs jau teicu, jūsu ekselence, kurš lūdz žēlastības dāvanas un pasniedz Svēto ūdeni uz Svētā Eistāfija baznīcas kāpnēm nu jau sešus gadus.
— Un jūs sakāt, ka viņam ir liela ietekme uz saviem bēdu brā|iem?
— Vai jūsu ekselencei ir zināms, ka arī nabagiem ir sava organizācija, kas ir nemantīgo pretstats mantīgajiem, savienība, kur katrs ienes savu daļu un, kur ir savs barvedis?
— Jā, es kaut ko par to visu esmu dzirdējis, — atbildēja prelāts.
— Tad, lūk, cilvēks, kuru cs jums piedāvāju ir vecākais barvedis šiem nabagiem
— Bet ko jūs zināt par viņu?
— Neko, jūsu ekselence; man tikai liekas, ka viņu visu laiku nomoka kaut kādi sirdsapziņas pārmetumi.
— Kas jums liek tā domāt?
— Katra mēneša divdesmit astotajā datumā, viņš man lūdz noturēt aizlūgumu par kādu personu, kura ir mirusi vārmācīgā nāvē. Es vēl vakar noturēju šādu aizlūgumu.
— Kā viņu sauc?
— Maijārs. Taču es domāju, ka tas nav viņa īstais vārds.
— Bet vai jūs varētu viņu tagad uzmeklēt?
— Bez šaubām.
— Tad iesim un apskatīsim jūsu ubagu, kirē kungs; un ja viņš ir tāds, kā jūs tik tikko viņu aprakstījāt, tad patiešām jūs esat atradis mums īstu dārgumu.
Hondī pārģērbās savās izejamās drēbēs, uzlika galvā cepuri lielām malām ar sarkanu spalvu pie tās, apjoza zobenu, pielika piešus zābakiem, uzmeta uz pleciem lielu platu apmetni un sekoja kirē.
Prelāts ar savu pavadoni devās uz Svētā Eistāfija baznīcu, bet ejot pa mazajām ieliņām, viņi uzmanīgi ieskatījās cilvēku sejās, iedziļinoties ielas atmosfērā.
Varēja manīt, ka tauta ir uztraukta, bet atšķirībā no saniknota bišu spieta, nezināja ko konkrēti iesākt. Bija vairāk nekā skaidrs, ja tautai ncuzradisics savi vadoņi un barveži, viss beigsies tikai ar šo ņurdoņu.
Kad viņi iznāca uz Pruvēra ielu, kirē norādīja uz baznīcas kāpnēm.
-r Lūk, — viņš tcica, — šis cilvēks; viņš atrodas savā parastajā vietā.
Hondī paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja ubagu, sēdošu uz krēsla; viņam blakus bija neliels spainītis, bet rokās viņš turēja Svētā ūdens trauku.
— Vai viņam šeit ir noteiktas privilēģijas? — jautāja Hondī.
— Nē, jūsu gaišība, — atbildēja kirē, — viņš nopirka šo vietu no sava priekšgājēja, kurš bija vienkāršs Svētā ūdens padevējs.
— Nopirka?
— Jā, šīs vietas tiek pirktas un pārdotas: viņš, liekas, samaksāja par šo vietu divus simtus pistoļu.
— Tātad, šis nelga ir bagāts?
— Daži no viņiem, mirstot, atstāj divdesmit vai trīsdesmit tūkstošus livru, bet citreiz pat vairāk.
— Hm! — nosmīnēja Hondī. — Bet es pat nezināju, ka dodot žēlastības dāvanas, es tik labi ieguldu savu naudiņu.
Viņi pienāca pie kāpnēm; kad viņi uzlika kāju uz baznīcas kāpņu pirmā pakāpiena, ubags piecēlās un pasniedza Svētā ūdens trauku.
Tas bija cilvēks apmēram sešdesmit piecus — septiņdesmit gadus vecs, neliela auguma, fiziski labi attīstīts, sirmiem matiem un alkatīgu skatienu. Viņa sejā it kā atspoguļojās pretēju jūtu kopums: ļaunas tieksmes, kuras saturēja tikai stiprs gribasspēks un sirdsapziņas pārmetumi.