Mušketons nosarka un tik ļoti apjuka, ka gaskonietis sāka skaļi smieties. Tad viņš tcica:
— Porloss būlu ļoti sadusmojies par tādu tavu izrīcību, mīļais Mušketon, bet es tev piedodu; lai šis zelts tev kalpo par zālēm tavām rētām. Bet nu, ceļā!
Mušketons uzreiz palika jautrāks, ātii ap..egloja sava kunga zirgu un, nc visai apmierināts, uzrāpās savā.
Pa to laiku atnāca Portoss, ar ļoli skābu ģīmi. Viņš izbrīnījies skatījās uz uzjautrināto d'Artanjanu un uzmundrināto Mušketonu.
— Ak, lūk, kas? — leica viņš. — Jums, laikam, ir jau paaugsiiriājums, bel es esmu jau barons?
— Mēs braucam pēc goda rakstiem, — teica d'Artanjans, — kurus Mazarīni parakstīšot, pēc mūsu albraukšanas.
— Bet kurp mēs brauksim? — jautāja Porloss.
— Vispirms uz. Parīzi, — atbildēja d'Artanjans. — Man jānokārto daži darījumi. - Labi, braucam uz. Parīzi, - atbildēja Portoss. Un viņi visi devās uz Parīzi. Piebraucot pie sargposteņa, viņi bija pārsteigti par pilsētas kaujiniecisko izskatu. Tauta ārdījās apkārt sasistai karietei; blakus
stāvēja apcietinātie, kuri bija mēģinājuši mukt no Parīzes, — kaut kāds vecis un divas sievietes.
Pavisam pretēja reakcija bija, kād d'Artanjans un Porloss lūdza viņus ielaist pilsētā, visi bija sajūsmas pilni. Viņus pieņēma par karaļa armijas dezertieriem, kuri pāriet tautas pusē.
— Ko dara karalis? — viņi jalāja.
— Guļ.
— Bet spāniete?
— Redz jau desmito sapni.
— Bet nolādētais itālietis?
— Ir možs. Turaties stingri, jo, ja viņi ir aizbraukuši, tad viņiem ir kaut kas padomā. Bet lā kā spēks ir jūsu pusē, tad vai ir vērts darīt pāri večiem un sievietēm? — turpināja d'Arlanjans, — dariet labāk kaut ko noderīgu.
Pūlis piekrītoši un ar sajūsmu uzklausīja d'Artanjana vārdus. Viņi atlaida nabaga sievietes, kuras pateicās d'Artanjanam ar izteiksmīgiem skatieniem.
— Tagad uz priekšu! - komandēja d'Artanjans.
Un viņi turpināja savu ceļu, laužoties cauri barikādēm, ķēžu izstieptām barjerām, spiežot cilvēkus malās, lai viņiem dotu ceļu un atbildēja uz simtiem jautājumu.
Uz Pale-Rojāla pils laukuma d'Artanjans ieraudzīja seržantu, kurš apmācīja kara mākslā piccus-sešus simtus pilsētnieku. Tas bija Planšē, kurš izmantoja savu gūto pieredzi, dienot Pjcmontas pulkā.
Ejot viņam garām, Planšē pazina savu bijušo saimnieku.
— Labdien, d'Artanjana kungs, - viņš teica ar lepnumu sejā.
— Labdien, Dulorjē kungs, - atbildēja d'Artanjans.
Planšē apstājās, kā zemē iedzīts, un, bolīdams savas acis, neizprafhē skatījās uz d'Artanjanu. Redzot, ka viņu komandieris ir apstājies, viņa mācību pulka rindas arī sāka apstāties.
— Šie pilsētnieki ir ļoti smieklīgi, — leica d'Artanjans Portosam un devās tālāk.
Pēc minūtēm piecām viņi bija pie viesnīcas „Kaz.iņa".
Skaistā Madlēna metās viņam pretī.
— Cienījamā Tirkēna kundze, - teica d'Artanjans, — ja jums ir nauda, tad steidzīgi lo ierociet; ja jums ir dārglietas, lad noslēpiet tās; ja jums ir parādnieki, tad pieprasiet tūlīt pat atdot; ja jums ir kreditori, tad neatdodiet šos parādus.
— Kāpēc tā? — jautāja Madlēna.
— Tāpēc ka Parīze tiks pārvērsta par pelnu kaudzi, līdzīgi Babilonijai, par kuru jūs, protams, būsit dzirdējusi.
— Un jūs pametat mani tādā mirklī!
—
— Jā, tūlīt pat, — tcica d'Arlanjans.
— Kurp tad jūs dodaties?
— Ak, jūs man izdarījāt lielu pakalpojumu, pieminot to.
— Ak, mans Dievs, mans Dievs!
— Vai jums nav kādu vēstuļu priekš manis? — jautāja d'Artanjans, pamājot viņai ar roku, lai izbeidz šīs gaudas, tās tik un tā nepalīdzēs.
— Jā, viena. Tā tikko kā pienāca.
Viņa pasniedza d'Artanjanam vēstuli.
— No Atosa! — iesaucās d'Artanjans, pazīdams rokrakstu uz aploksnes.
— Ā! — tcica Portoss. — Paskaties, ko viņš tur raksta.
D'Artanjans, atvēris vēstuli, sāka to lasīt:
,.Dārgais d'Artanjan, dārgais di Vallon, mani dārgie draugi, cs, varbūt, pēdējo reizi sūtu jums vēsti par sevi. Mums ar Aramisu ļoti nepaveicās, bet Dievs ir žēlsirdīgs, un mūsu vīrišķība un atmiņas par jums mūs stiprina. Parūpējaties par Raulu: Uzticu jums papīrus, kas atrodas Bluā, un, ja divarpus mēnešu laikā jūs nesaņemsit no manis nekādu vēsti, tad iepazīstieties ar šo papīru saturu. Apskaujiet vikontu jūsu padevīgā drauga vārdā.- Aloss".
— Es domāju, ka es viņu apskaušu, velns parāvis, — teica d'Artanjans, — jo vairāk tāpēc, ka tas mums ir pa ceļam. Ja, nelaimes dēļ, viņš zaudēs nabaga Alosu, viņš kļūs par manu dēlu.
— Un par manu vienīgo mantinieku, — piebilda Porloss.
— Paskatīsimies, ko vēl tur raksta Atoss.
„Ja jūsu ceļā kādreiz gadīsies kungs, kura vārds ir Mordaunts, esiet ļoli uzmanīgi. Vairāk cs neko nedrīkstu teikt vēstulē".
— Mordaunls! — ar izbrīnu izrunāja šo vārdu d'Artanjans.
— Mordaunts! — tcica Porloss. — Labi, atcerēsimies. Bcl skaties, šeit lejā vēl ir pieraksts.
— Patiešām, — tcica d'Arlanjans un izlasīja:
„Mēs apzināti slēpjam mūsu atrašanās vielu, jo zinādami jūsu brālīgo pieķeršanos mums, jūs noteikti steigtos, lai nomirtu kopā ar mums".
— Velns lai parauj! — viņu pārtrauca Portoss tik uzbudināts, ka Mušketons pilnīgi palēcās, atrazdamies istabas otrā galā. — Tātad viņu dzīvība ir briesmās.
D'Artanjans turpināja:
..Atoss novēl jums Raulu, bet es novēlu jums par mums atriebties. Ja jums kādreiz laimētos satikt Mordauntu, lieciet Portosam viņu pavest kaut kur sāņus un lauzt viņam kaklu. Sīkāk nevaru paskaidrot. Aramiss".
— Nu, tas jau nu nebūs tik grūti, — leica Portoss.
— Pavisam pretēji, — drūmi leica d'Artanjans, - las nav izpildāms,
— Kāpēc?
— Tāpēc ka mēs braucam uz Buloņu tieši pie Mordaunla un kopā ar viņu brauksim uz Angliju.
— Nu, bet ja mēs šī Morndaunta vietā brauktu pie saviem draugiem? — jautāja Portoss ar tik izteiksmīgu žestu, ka varēlu nobiedēt veselu armiju.