— Es jau par to tiku domājis, — teica d'Arlanjans. — Bet uz vēstules nav nedz adreses, nedz datuma, nedz zīmoga.
— Tā ir, - teica Portoss.
Un viņš sāka skraidīt pa istabu, žestikulēdams, kā traks, ik pa brīdim izraudams zobenu par trīs ceturtdaļām no maksts.
Kas attiecas uz d'Artanjanu, tad viņš stāvēja istabas stūrī, ar izteikti skumīgu izteiksmi sejā.
— Ak, cik slikti, '— runāja viņš. — Atoss mūs aizvaino, vēlēdamies nomirt vienatnē. Tas nav labi.
Mušketons, redzēdams, ka abi draugi ir izmisumā, arī sāka klusām raudāt savā kaklā.
— Pietiek, - leica d'Artanjans, - tas viss mūsu bēdās nepalīdzēs. Brauksim atvadīties no Raula, kā mēs jau bijām izlēmuši. Varbūt, ka viņam būs kādas ziņas no Atosa.
— Patiešām, tā ir laba doma! — iesaucās Portoss. — Paliesi, mans dārgais d'Artanjan, nezinu, kā jums tas izdodas, bet jums vienmēr rodas gaišas domas. Brauksim atvadīties no Raula.
Viņi sēdās zirgos un aizjāja. Atbraucot uz Sen-Denī ielu, viņi tur ieraudzīja ļoti daudz ļaužu. Hercogs Befors tikko kā bija atgriezies no Vandomas, bet prelāta kungs viņu stādīja tautai — sajūsminātajiem parīziešiem.
Ar hercogu Beforu priekšgalā viņi sevi uzskatīja par neuzvaramiem.
Draugi nogriezās šķērsielā, lai nebūtu jātiekas ar hercogu, un piebrauca pie Sen-Denī sargposteņa.
— Vai tā ir patiesība, ka Befors ir Parīzē? - viņiem jaulāja kareivji.
— Jā, patiesība, - atbildēja d'Arlanjans, - un viņš sūtīja mūs sagaidīt viņa tēvu, dc.Vandoma kungu, kurš arī brauc šurp.
— Lai dzīvo Befors! — sauca kareivji.
Viņi godbijīgi padeva mūsu ceļiniekiem ceļu, kā hercoga sūtņiem.
Izbraucot no pilsētas, mūsu varoņi, nepazīdami nogurumu un nekrītot izmisumā, traucās uz priekšu, cik vien spēja; viņu zirgi lidoja uz. priekšu, bet viņi abi domāja vienu domu: par Atosu un Aramisu.
Mušketons arī izjula dvēseles mokas, redzēdams, kā cieš abi viņa kungi. Mušketons jau sāka pierast, ka tagad viņi ir divi un viņš skatījās uz d'Artanjanu kā uz savu otru kungu, kuram viņš klausīja pal labprātīgāk, nekā dažbrīd Portosam.
Franču armijas nomclnc bija izvietojusies starp Scnl-Omcru un Lambonu. Draugi iztaisīja līkumu, lai viņiem izstāstītu par karaļa un karalienes bēgšanu no Parīzes, par ko viņi bija dzirdējuši tikai baumu veidā. Viņi atrada Raulu gulošu uz siena kaudzes, no kuras viņa zirgs klusām rāva pa kumšķim. Jaunā cilvēka acis bija apsarkušas, un viņš likās ārkārtīgi bēdīgs. Maršals Grammons un grāfs de Hišs bija atgriezušies Parīzē, un nabaga jauneklis bija palicis pavisam viens.
Pacēlis acis, jauneklis ieraudzīja savā priekšā divus jātniekus, kuri skatījās uz. viņu; viņš tos pazina un metās pretī viņu apskāvienos.
— Tie esat jūs, dārgie draugi! — viņš iesaucās.— Jūs pēc manis? Jūs mani ņemsit līdzi? Vai jūs neko nezināt par manu aizbildni?
— Vai tad jūs neesat saņēmis no viņa vēstules? — pajautāja jaunajam cilvēkam d'Artanjans.
— Ak, diemžēl, kungs, un es, patiesi, neko vairs nezinu. Esmu gatavs raudāt, tik ļoti es par viņu uztraucos.
Un patiešām, divas lielas asaras noritēja pār zēna vaigiem.
Portoss aizgriezās, lai viņa lielā atklātā seja nenodotu to, kas darījās viņa paša sirdī.
— Kas tas par velnu! — tcica d'Artanjans, dziļi aizkustināts. — Neļaujaties izmisumam, mans draugs; kaut arī jūs neesat saņēmis no viņa vēstuli, toties mēs esam vienu… saņēmuši…
— Jā, lā ir taisnība? — jautāja Rauls.
— Un pat ļoti nomierinošu, — teica d'Artanjans, redzēdams kādu prieku sagādā viņa vārdi jauneklim.
— Vai tā ir pie jums? — jaulāja Rauls.
— Jā, tas ir, tā bija ar mani, — teica d'Arlanjans, izliekoties, ka meklē to cītīgi pa kabatām. — Pagaidiet, tai jābūt vienā no kabatām. Viņš raksta par savu atgriešanos, vai ne tā, Portos?
Kaut arī d'Artanjans bija gaskonietis, viņš tomēr negribēja viens pats uzņemties šos melus.
— Jā, — apstiprināja Portoss, ieklepodamies.
— O, parādiet man šo vēstuli! — iesaucās jaunais cilvēks.
— Es to vēl pavisam nesen lasīju. Vai tiešām cs būtu to pazaudējis? Ak, velns parāvis, man taču ir caura kabata.
— O jā, Raula kungs, — teica Mušketons, — un vēstule bija tik nomierinoša. Kungi to lasīdami, raudāja aiz prieka, pat es nolaidu pa asariņai.
— Bet, vai jūs zināt, vismaz, kur viņš pašreiz, atrodas? - jautāja Rauls, un viņa seja jau sāka noskaidroties.
— Nu kā tad! — teica d'Artanjans. — Protams, zinu. Bel tikai tas ir noslēpums.
— Bet, ne jau man?
— Nē, jums ne, un cs jums tūlīt lo pateikšu.
Porloss ar izbrīnu blenza uz d'Artanjanu.
„Kurp, lai, velns parāvis, viņu patālāk varētu nosūtīt, lai Rauls neiedomātos doties pie viņa", — murmināja pie sevis d'Artanjans.
— Nu, tad kur viņš ir, kungs? - jautāja Rauls savā maigajā balsī.
— Konstantinopolē.
— Pie turkiem? — iesaucās Rauls. - Kungs, ko jūs sakāt!
— Kas jūs tā nobiedēja? - jaulāja d'Artanjans." — Ha, ko nozīmē turki tādiem cilvēkiem, kā grāfs de La Fērs un abats d'Erblē?
— Vai viņa draugs ir kopā ar viņu? — tcica Rauls. — Tas mani nomierina.
„Cik viņš ir gudrs, šis velns d'Artanjans!" - domāja Porloss par sava drauga izteikto atjautību.
— Un tagad, - turpināja d'Artanjans, steidzīgi mainot lēmu, - lūk, jums piecdesmit pistoli, kurus jums sūtīja grāfs ar to pašu kurjeru. Domāju, ka jums vairs nav naudas un, ka lā būs jums loti noderīga.
— Man vēl ir divdesmit pistoli.
— Vienalga, ņemiet, būs septiņdesmit.
— Bet, ja jums ievajadzētos vēl… - tcica Portoss, ielaižot savu roku kabatā.
— Pateicos jums, - atbildēja Rauls, sarkstot, -r tūkstoškārt pateicos.
Sajā mirklī parādījās Olivens.