— Laicīgi gan, - leica d'Artanjaas lā, lai sulainis varēlu viņus dzirdēt, — vai jūs esat apmierināts ar Olivenu?
— Jā, lā nekas.
Olivens ar vienaldzīgu sejas izteiksmi ielīda telti.
— Ar ko viņš nogrēkojies, šis viltnieks?
— Liels kārumnieks, — teica Rauls.
— O, kungs! - leica Olivens, iznākot priekšā, pie tāda apvainojuma.
— Drusciņ garnadzis.
— Ak, kungs, žēlojiet!-
— Bel galvenais, šausmīgs gļēvulis.
— Kungs, par ko jūs, žēlojiet! Kāpēc jūs mani apkaunojat?
— Velns parāvis! - iesaucās d'Arlanjans. Zini, Olivcn, ka tādi cilvēki kā mēs, gļēvuļus neturam. Tu vēl vari palaist nagus, būt kārumnieks un dzert viņa vīnu, bet - velns lai parauj! - Ui nedrīksti būt gļēvulis, vai arī es tev atcirlīšu ausis. Paskaties uz Mušketonu, un palūdz viņu, lai viņš tev parāda kaujās iegūtās rētas, un skaties, ar kādu cēlsirdtbas izteiksmi viņš ir apbalvots par savu drošsirdību.
Mušketons bija ai/ sajūsmas septītajās debesīs, un ar vislielāko sajūsmu būlu apkampis d'Artanjanu, ja tikai drīkstētu. Pagaidām viņš ļāva sev to prieku, kā klusībā mirt šajā svētlaimē un nolēma, nekad neko nežēlot d'Artanjāna kunga labā, pat savu dzīvību ne.
— Padzeniet šo viltnieku, Raul, — teica d'Artanjans, — ja viņš ir gļēvulis, viņš var jūs iegrūst negodā.
— Raula kungs mani nosauca par gļēvuli, - iesaucās Olivens, - likai tāpēc, ka cs atteicos viņu pavadīt šajās dienās uz kautiņu ar Grammona pulka kornetu.
— Oliven, sulainim vienmēs jāpaklausa savs kungs, - stingri noteica d'Artanjans.
Un, aizvedot viņu tālāk, teica:
— Tu labi darīji, ja tavam kungam nebija taisnība, par lo tev dāvinu šo ekiju; bet, ja kādreiz, viņu apvainos, un lu neļausi sevi pakļaut briesmām, tad es tev nogriezīšu mēli. Atceries to.
Olivens paklanījās un ielaida ekiju kabalā.
— Bel lagad, mans draugs Raul, — teica d'Arlanjans,— mēs braucam projām, cs un di Vallona kungs, sava uzdevuma veikšanai. Es nedriklu jums neko tuvāk paskaidrot. Bel, ja rodas kāda vajadzība, rakstiet Madlēnai Tjurkena kundzei, uz viesnīcu ,.Kaziņa" Tiktonijas ielā, un ņemiet no viņas naudu, kā no sava baņķiera, bel likai mērenāk, nekā no d'Erblē kunga maciņa, kurš vienmēr piedzīts pilns.
Viņš apkampa savu pagaidu audzēkni un nodeva viņu Porlosa lielajos apskāvienos. Labsirdīgais milzis pacēla viņu augstu no zemes un piekļāva pie savas cēlsirdīgās sirds.
— Tagad dodamies ceļā! — tcica d'Artanjans.
Un viņi no jauna devās ceļā uz Buloņu, kur iebrauca tikai vēlu vakarā.
Desmit soļu attālumā no tās vietas, kur viņi bija apstājušies, stāvēja jauns cilvēks, tērpies viss melnās drēbēs; likās, viņš kādu gaidīja un, ieraugot viņus, nenolaida no viņiem savu skatienu.
D'Artanajans piegāja viņam klāt un, redzot, ka viņš skalās viņam lieši acis, jautāja:
— Ei, cienītais, cs ļoli nemīlu, ja mani lā nomēra no galvas lidz kājām.
— Cienījamais kungs, — noteica jaunais cilvēks, neatbildot uz d'Artanjana izlēcienu, — vai jūs gadījumā neesat no Parīzes?
D'Artanjans nodomāja, ka viņš ir viens 110 tiem ziņkārīgajiem jaunekļiem, kurš vēlas uzzināt kaut kādus galvaspilsētas jaunumus.
— Jā, cienītais, — atbildēja viņš jau maigākā balsī.
— Vai jūs gadījumā nedomājat apstāties viesnīcā ..Anglijas Ģērbonis"?
— Jā, cienītais.
— Vai jums nav gadījumā kāds rīkojums no viņa eminences kardināla Mazarīni?
— jā, cienītais.
— Tādā gadījumā, — teica jaunais cilvēks, - jums darīšana būs tikai ar mani. Esmu Mordaunts.
— Ā, - nočukstēja d'Artanjans, - tas pats, no kura Atoss mani brīdināja.
— A, — nomurmināja pie sevis Portoss, — tas ir las pats, kuram Aramiss man lika apgriezt kaklu.
Abi ļoti uzmanīgi paskatījās uz jaunekli.
Viņš nepareizi iztulkoja viņam pievērstos, pētošos skatienus.
— Jūs šaubaties par manu personību? — teica viņš. — Tādā gadījumā esmu gatavs jums to pierādīt.
— Nē, nevajag, - leica d'Artanjans, - mēs esam jūsu rīcībā.
— Tad, kungi, brauksim, nevilcinot laiku, — teica Morndaunts, — šodien ir pēdējā diena, kura tika man nolikta. Kuģis gatavs, un, ja jūs nebūtu šodien atbraukuši, es būlu devies ceļā bez. jums, tāpēc ka ģenerālis Olivers Kromvels ar nepacietību gaida manu pārbraukšanu.
— Ahā! — teica d'Artanjans. — Tātad mēs braucam pie ģenerāļa?
— Vai tad jums nav viņam nododama kāda vēstule? — jautāja jaunais cilvēks.
— Man ir vēslule, bet ārējo aploksni es drīkstu noņemt likai iebraucis Londonā; bet tā kā jūs paziņojāt pie kā mēs braucam, tad nav vajadzības to atlikt.
Un D'Artanjans uzplēsa ārējo aploksni.
Vēstule patiešām bija adresēta: „Olivera Kromvela kungam, angļu tautas armijas komandierim".
„Ir gan īpatnējs uzdevums!" - nodomāja d'Artanjans.
— Kas ir šis Olivers Kromvels? — klusi pajautāja Portoss.
— Bijušais alus darītājs, — atbildēja d'Arlanjans.
— Vai tik Mazarīni nedomā iedzīvoties ar alu, tāpat kā mēs ar tiem salmiem? - jautāja Portoss.
— Ātrāk, kungi, ātrāk! — nepacietīgi sauca Morndaunts. - Braucam!
— Lūk, kā, pal nepavakariņojuši, — leica Portoss. — Vai tad Kromvels nemaz nevar pagaidīt?
— Jā, bcl es… — teiea Morndaunts.
— Ko jūs?
— Es ļoti steidzos.
— O, ja runa iet par jums, - teica Portoss, - lad mani tas neskar, es pavakariņošu ar vai bez jūsu sabiedrības.
Aizplīvurotais jaunekļa skatiens uz mirkli, likās, bija gatavs uzliesmot, bet tas bija tikai uz vienu acumirkli.
— Kungs, — teica d'Artanjans, — vajag atvainot izsalkušus ceļiniekus. Pie tam vakariņas mūs neaizturēs ilgi Mēs iebrauksim viesnīcā, bel jūs dodaties kājām uz pieslāini. Mēs tikai kaut ko iekodīsim un uzspēsim ar jums vienā laikā, jūs redzēsit.
— Kā jūs vēlaties, kungi, — tcica Morndaunts, — tikai nekavējaties.