— Tā jau ir labāk, — murmināja Porloss.
— Kā sauc jūsu kuģi? — jautāja d'Arlanjans.
— «Standarts".
— Lieliski. Pēc pusstundas mēs būsim uz kuģa.
Un draugi, aizjāja uz viesnīcu «Anglijas Ģerbonis".
— Nu ko jūs teiksit par šo jauno cilvēku? - jautāja d'Artanjans.
— Teikšu, ka viņš man ļoti nesimpatizēja, — atbildēja Porloss, — un man visu laiku niezēja rokas, sekot Aramisa padomam.
— Sargieties, Porlos. Viņš ir ģenerāļa sūtnis, un mūs pieņems, es domāju, ne visai laipni, ja mēs paziņosim, ka esam lauzuši kaklu viņa uzticības personai.
— Vienalga, - leica Portoss, — toties cs zinu, ka Aramiss dod tikai labus padomus.
— Klausies, — leica d'Artanjans, — kad mūsu misija šajā jautājumā būs…
— Nu?
— Ja viņš mūs atvedis aipakaļ uz Franciju…
— Tad?
— Tad aspskatīsimies. <
Šeit draugi piebrauca pie viesnicas «Anglijas Ģerbonis", kur ļoti sātīgi paēda, bel pēc tam ātri devās uz. piestātni.
Briganlīna jau stāvēja un gatava bija pacelt buras. Un kuģa klāja viņi redzēja Morndauntu, kurš nepacietīgi staigāja pa kuģa klāju.
— Pilnīgi neiespējami, - teica d'Artanjans, - kad laiva viņus veda uz. kuģi «Standarts", - cik ļoti šis jauneklis ir līdzīgs kādam, kuru nekādi nevaru atcerēties.
Viņi piebrauca pie kuģa .trapa un pēc minūtes jau bija uz klāja.
Bet zirgus aizgādāt uz kuģi bija daudz grūtāk, tāpēc, noņemties no enkura viņi varēja likai pulkstens astoņos vakarā.
Jaunais cilvēks dega aiz nepacietības un uzreiz pavēlēja pacelt visas buras.
Portoss, saguris pēc triju nakšu negulēšanas un septiņdesmi jūdžu garā ceļojuma, tik likko vēl stāvēdams kājās, uzreiz devās uz. viņam ierādīto kajīti, kur momenlāli aizmiga.
D'Artanjans, pārvarot savu nepatiku pret jaunekli, sāka pastaigāties ar viņu pa kuģa klāju, stāstot viņam tūkstošiem nesvarīgu sīkumu, un vedinot viņu uz atklātību.
Mušketonu mocīja jūras slimība.
XI
„Kā skots reiz karā lauza sen doto zvērastu, un karali viņš nodeva par bleķa grasīti"
Bet lagad atstāsim mierā «Standartu", ļaujot viņam mierīgi braukt nevis uz Londonu, kā domāja d'Arlanjans un Portoss, bet uz Dargemu, kurp Morndauntam bija jādodas, sekojot rīkojumam, ko viņš saņēma būdams Buloņā, un pārnesīsimies uz. karalisko armijas nometni, kas atradās pie Noslēpumu krasta, netālu no Njūkaslas.
Starp abām upēm, kas atradās uz Skotijas robežas, bel vēl uz Anglijas zemes, bija izvietojusies mazas armija daļas nometne. Pusnakts. Karotājos, kuros pēc viņu kailajām kājām, rūtainajiem plediem un ar spalvu pie cepures, viegli bija pazīt kalniešus.
Mēness, izlaužoties cauri mākoņu biezajiem vāliem, ik reizi apspīdēja nakts miera sargātāju musketes; bet mēness gaismas pielietajā apkārtņē, skaidri varēja redzēt mūra sienas, jumtus un pilsētas zvanus, kurus Čārlzs 1 nodeva pilsētas parlamenta armijai, tāpat kā Oksforda un N"fkra, turoties viņa pusē, bija vēl pilna cerību uz samierināšanos.
Vienā nometnes galā, pie milzīgas telts, kura bija pieblīvēta ar skotu virsniekiem, kuri bija sapulcējušies uz kara padomi sava komandiera — vecā grāfa Levena - vadībā. Aiz. telts, zāļē, gulēja kāds cilvēks, uzlicis roku uz zobens roktura un ģērbies jātnieka drēbēs.
Piecdesmit soļu attālumā no viņa, tieši tāpat ģērbies otrs cilvēks, sarunājās ar sargkareivi. Kaut arī viņš bija ārzemnieks, redzams, bija tik ļoti pieradis pie šīs valodas, ka pat saprata biedra teikto, kurš runāja sava novada dialektā.
Kaut arī Njūkaslā nosita pusnakts stundu,, zālē gulētājs pamodās; viņš izstaipījās, kā cilvēks pēc ilgstoša miega, kurš tikko kā atvēris acis, lad uzmanīgi apskatījies visapkārt, un, redzēdams, ka ir pilnīgi viens, piegāja
pie tā, kurš sarunājās ar sargkareivi. Tas otrs, domājams, bija beidzis izprašņāšanu, tāpēc pēc minūtes, atvadījies no sargkareivja, devās turp, kur bija aizgājis pirmais.
Viņš jau gaidīja šo cilvēku, nostājies telts ēnā.
— Nu ko, mans draugs? — tcica viņš vistīrākajā franču valodā, kādā runāja kādreiz Ruānā un Tūrā.
— Lieta ir tāda, ka nedrīkst kavēt ne mirkli, vajag brīdināt karali.
— Kas ir noticis?
— Ilgi jāstāsta. Pie tam jūs pats visu tūlīt dzirdēsiet. Vismazākais vārds, izrunāts šeit, var visu pazudināt. Iesim, sameklēsim lordu Vinteru.
Un abi devās nometnes pretējā virzienā. Bet tā kā nometnes lielums bija tikai piecsimt kvadrātpēdas liels, tad viņi ātri vien nokļuva, kur vēlējās.
— Tavs kungs guļ, Tonij? — jautāja angliski viens no viņiem kalpam, kurš gulēja telts priekšiņā.
— Nē, grāfa kungs, nedomāju gan, — atbildēja kalps.— Ja nu vienīgi iemidzis pavisam nesen, tā kā viņš vairāk nekā divas stundas staigāja šurp un turp, pēc atgriešanās no karaļa. Soļi apklusa tikai minūtes desmit atpakaļ; starp citu, jūs varat paši apskatīties, — piebilda kalps, ielaižot viņus telti.
Patiešām, Vinters sēdēja pie atvērta cauruma, kas kalpoja loga vieta, un ieelpojot svaigo kalnu gaisu, melanholiski noskaņots, skatījās uz, mēnesi, kas brīžiem uzspīdēja, izlauzoties cauri biezajiem mākoņiem.
Draugi piegāja pie lorda Vintera, kurš atspiedis galvu rokās, skatījās debesīs. Viņš nebija dzirdējis, viņu ienākšanu, un tāpēc palika nekustīgi sēžot, kamēr nesajuta pieskārienu pie pleca. Tad, pagriezies pret Atosu un Aramisu, smaidot, sniedza viņiem rokas. ,
— Vai jūs pamanījāt kādā asiņainā krāsā šonakt ir mēness? — viņš jautāja.
— Nē, — atbildēja Atoss. — Tas man likās tāds pats, kā parasti.
— Bet paskatieties, kungs, — turpināja Vinters.
— Atzīstos, — teica Aramiss, — es, tāpat kā grāfs de La Fērs, neredzu neko atšķirīgu.