— Grāf, — teica Atoss, — šādā situācijā vajadzētu skatīties uz zemi, nevis debesīs. Vai jūs labi pazīstat skotus un esat1 viņos pārliecināti?
— Skotus? - jautāja Vinters. - Kādus skotus?
— Ak, Dievs, — teica Atoss, — tiem, kuriem uzticējās karalis, grāfa Levena skotiem.
— Nē, — teica Vinters, bet pēc tam piebilda: — Tātad jūs nemaz neredzat šo sarkanīgo atblāzmu debesīs.
— Nemaz, — atbildēja Atoss un Aramiss kopā.
— Sakiet, — teica lords Vinters, visu laiku vēl pārņemts ar tām pašām domām, — runā, ka Francijā esot ticējums, ka savas nāves priekšvakarā
Anrī Ceturtais, spēlēdams šahu ar Bassompjēru, redzējis asins traipus uz. šaha dēlīša?
— Jā, — teica Atoss, — un maršals man par to ne reizi vien ir stāstījis.
— Tā, - čukstēja lords Vinters, - bet nākošajā dienā Anrī Ceturtais bija noslepkavots.
— Bet kāds tam visam sakars ar jums? - jautāja Aramiss.
— Nekāds, kungi. Esmu sajucis prātā, patiesi, ja jums stāstu šeit visādas muļķības; jūsu ienākšana manā teltī šādā nakts stundā, norāda, ka jūs esat atnākuši ar kaut kādām svarīgām ziņām.
— Jā, milord, teica Atoss, - es ļoti vēlētos aprunāties ar karali.
— Ar karali? Bet viņš guļ,
— Man viņam jāpaziņo kaut kas ļoti svarīgs.
— Vai las nevar pagaidīt līdz rītam?
— Nē, las viņam jāuzzina tūlīt. Baidos, ka varbūt pat tagad, ir jau par vēlu.
— Iesim, kungi, — tcica Vinters.
Vintera telts atradās blakus karaliskajai; kaut kas līdzīgs gaitenim savienoja šīs leitis. Šis gaitenis netika apsargāts ar sargkareivjiem, bet tikai ar karaļa Čārlza uzticamības personu — kambarsulaini, tā kā vajadzības gadījumā karalis varēja jebkurā mirklī ar viņu Sazināties.
— Šie kungi nāks man līdzi, — teica Vinters.
Sulainis paklanijās. Tiešām, pakļaujoties nepārvaramajai miega varai, karalis Čārlzs I bija aizmidzis ceļojumu gultā, savā melnajā kamzoli un ar augstajiem zābakiem kājās, noņēmis tikai siksnu un cepuri. Ienācēji pienāca pie gultas, un Aloss, kas gāja pirmais, klusējot ieskatījās šajā cēlajā bālajā sejā ar zilganām dzīsliņām, kas bija garo melno malu ieskauta, un, dziļā miegā atrodoties, tie deniņos bija mazliet salipuši no sviedriem. Sēja, likās, pietūkuši no asaru un pārguruma pēdām.
Atoss dziļi nopūtās; šī nopūta pamodināja karali, — viņa miegs bija ļoti trausls.
Viņš atvēra acis.
— Ā ! - leica viņš, piepaceļoties uz elkoņiem. — Tas esat jūs, grāf de La Fēr?
— Jā, jūsu majestāte, — atbildēja Aloss.
— Jūs esat nomodā, kad cs guļu? Un jūs vēlaties man paziņot kaut ko svarīgu?
— Diemžēl! Jūs, jūsu majestāte, pareizi spriežat, - atbildēja Aloss.
— Tātad slikti jaunumi? - jautāja karalis ar rūgtu smaidu.
— Jā, jūsu majestāte.
— Vienalga, es vienmēr esmu priecīgs jūs redzēl, laipni lūdzu, jūs, kuru aizvilināja no dzimtenes jūsu bezgalīgā uzticība man, kas nepazīst bailes un pārvar nedienas, jūs, kuru man atsūtīja Henrietta, — vienalga kāda būtu jūsu vēsts, runājiet droši.
— Jūsu majestāte, Kromvels šonakt iebrauca Njūkaslā.
— A! - teica karalis. — Lai cīnītos ar mani?
— Nē, jūsu majestāte, lai nopirktu jūs.
— Ko jūs runājat?
— Es stāstu, jūsu majestāte, ka jūs esat parādā skotu armijai četrsimt tūkstošu sterliņu mārciņu.
— Neizmaksātas algas? Jā, es zinu. Jau apmēram gadu mani drošsirdīgie un uzticīgie skotu kareivju cīnās likai sava goda dēļ.
Atoss pasmaidīja.
— Gods — laba lieta, jūsu majestāte, bet viņiem ir apnicis cīnīties tikai par to, tāpēc viņi šonakt jūs pārdeva par divsimts tūkstošiem sterliņu mārciņām, tas ir par pusi no tā, ko jūs bijāt viņiem parādā.
— Neiespējami, — iesaucās karalis, — lai skoti pārdotu savu karali par divsimts tūkstošiem mārciņu!
— Pārdeva taču Jūda savu brāli par trīsdesmit sudraba gabaliem!
— Kurš Jūda to izdirīja?
— Grāls Levcns.
— Jūs esat par to pārliecināts, grāf?
— Es to dzirdēja pats savām ausīm.
Karalis tik dziļi nopūtās, it kā sirds krūtīs viņam plīstu no sāpēm. Viņš sabruka, aizsegdams seju ar rokām.
— O, skoti, — teica viņš, — skoti, kurus cs uzskatīju par tik uzticīgiem! Skoti, kuriem cs uzticējos, kad man bija iespēja bēgt uz. Oksfordu! Skoti, mani tautieši, mani brāli! Bet, vai jūs esat pārliecināts, grāf?
— Es apgūlos pie pašas grāfs Lcvena telts un, picpaceldams telts malu, visu dzirdēju un visu redzēju.
— Kad jānotiek šai nodevībai?
— Šodien no paša rīta. Jūs redzat, nedrīkst zaudēt ne minūti.
— Kam mums vairs skaitīt laiku, ja jūs sakāt, ka esmu jau pārdots?
— Vajag tikt pāri Noslēpumam uz. Skotiju, pie lorda Monlroza, kurš jūs nekad nepārdos.
— Bet ko man darīt Skotijā? Uzsākt partizāņu karu? Tas nebūs karaļa cienīgi.
— Ņemiet piemēru no Roberta Brusa, jūsu, majestāte.
— Nē, nē! Cīņa pārāk ieilgusi. Ja viņi pārdeva mani, lai viņi mani arī izdod. Lai viņiem mūžīgs lāsts par šo nodevību.
— Jūsu majestāte, — teica Atoss, — varbūt, tā būtu jārīkojas karalim, bet ne vīram un tēvam. Esmu ieradies jūsu sievas un meitas vārdā, tāpēc
Viņu vārdā, un lāpai ari jūsu al>u bērnu vārdā, kuri ir Londonā, cs jums' saku: «Dzīvojiet, jūsu majestāte, lā ir Dieva griba!"
Karalis piecēlās, un aplicis joslu ar zobenu, teica:
— Labi! Bet kas jādara?
— Jūsu majestāte, vai jums ir šaja armijā kāds pulks, uz kuru jūs varētu pilnīgi paļauties?
Vinter, - teica karalis, — vai varu paļauties uz jūsu pulka uzticību?
— Jūsu majestāte, viņi ir tikai cilvēki, bel cilvēki kļuvuši ļauni un vāji. Es ceru par viņu uzticību, bel negalvoju par to; es uzticētu viņiem savu dzīvību, bel baidot to darīt ar jtou majestātes dzīvību.