— Neko darīt, - leica Atoss. — Ja nav pulks, tad esam mēs Iris, jums uzticīgi cilvēki, un jums pieliks ar tiem. Sēžaties zirgā, jūsu majestāte, un brauciet kopā ar mums; mēs pārpeldēsim Noslēpumu, sasniegsim Skotiju un būsim glābti.
— Vai jums tāds pats uzskats, Vinter? - jautāja karalis.
— Jā, jūsu majestāte.
— Bet jums, d'Erblē?
— Arī, jūsu majestāte.
— Lai noliek pēc jūsu prāta. Pavēliet, Vinter.
Vinters izgāja, bel karalis pabeidza rīta lualcli. Sāka jau aust- gaisma, kad Vinters atgriezās.
— Viss gatavs, jūsu majestāte, — viņš teica.
— Bel mēs? - jautāja Atoss.
— Grimo un Blez.ua gaidā jūs jau ar apseglotiem zirgiem.
— Tādā gadījumā, — teica Aloss, - nezaudēsim vairs ne mirkli. Braucam!
— Braucam, — alkārloja karalis.
~ Jūsu majestāte, - tcica Aramiss, — vai jūs nepavēstilu jūsu draugiem šo ziņu?
— Maniem draugiem? - teica Čārlzs I, skumji šūpojot galvu. - Man nav vairs draugu, atskaitot jūs Irīs: veco draugu, kurš mani neaizmirsa divdesmit gadu laikā, un divu citu, kuru draudzība nav vecāka par nedēļu, bet kurus es nekad neaizmirsīšu. Braucam, kungi, braucam.
Karalis izgāja no telts. Viņa zirgs jau stāvēja telts priekšā apseglots. Tas bija zirgs, kuru karalis ļoli mīlēja un tas viņam kalpoja jau veselus trīs gadus.
Ieraugot karali, zirgs priecīgi iezviedzas.
A, teica karalis, — es nebiju taisnīgs, kad teicu, ka man nav šeit draugu. Lūk, ja ne draugs, lad vismaz, dzīva radība, kura mani ļoli mīl. Tu laēu man paliksi uzticīgs, vai ne" tā, Artus?
Zirgs, il kā saprazdams ko runā, pienāca tuvāk, un ar savu mīksto purnu piebakstīja karalis.
— Jā, jā, — teica karalis, viņu glāstot, - labi, Artus, esmu ar tevi apmierināts.
Ar veiklību, kas pierādīja, ka viņš ir vicas no izcilākajiem Eiropas jātniekiem, Čārlzs I, uzlekdams zirgā, un, pagriezdamies prel Atosu Aramisu un Vinteru, kliedza:
— Nu, kungi, cs jūs gaidu!
Bet Atoss palika nekustīgi stāvot, lūkodamies tālumā uz melnu svītru, kas stiepās gar visu Noslēpumu krastu, vairākkārt pārsniedzot nometnes lielumu.
— Kas tā par līniju? - teica Atoss, kurš vēl nespēja pierast pie pirmajiem saules stariem, tāpēc neskaidri uztvēra redzēto. - Kas tā par līniju? Es vakar to neredzēju.
— Tā laikam ir migla, kas pacēlusies no upes, - teica karalis.
— Nē, jūsu majestāte, tas ir kaut kas krietni blīvāks par miglu.
— Patiešām, tā ir kaut kāda iesarkana svītra, - teica Vinlcrs.
— Tas ir mūsu ienaidnieks! Viņi vēl naktī izgājuši no Njūkaslas, tagad iet aplenkumā! — iesaucās Atoss.
— Ienaidnieks? — teica karalis.
— Jā, ienaidnieks. Mēs esam nokavējušies. Skatieties, skatieties! Redziet, tur, pie pilsētas, kā atspīd saules staros viņu «dzelzs durkļi"?
Tic bija kirasieri, no kuriem Kromvels dibināja savu gvardi.
— Ā! — teica karalis. — Tūlīt mēs redzēsim, vai patiešām skoti ir mani nodevuši!
— Ko jūs gribai darīt? — iesaucās Atoss.
— Došu pavēli uzbrukumam un piespiedīšu šos neliešus samīt ar zirgiem.
Un karalis, piccērtot piešus, aizjāja pie grāfa Levcna.
— Viņam pakaļ! — teica Atoss.
— Aiz viņa!— atkārtoja Aramiss. ,
— Vai karalis nav ievainots? — tcica Vinters. — Es redzu asias lāses zemē.
Un viņš metās pakaļ abiem draugiem. Atoss viņu apstādināja.
— Ejiet un sasaucict savu pulku, — teica viņš.- Es domāju, ka viņi mums ļoti noderēs.
Vinters griezās atpakaļ, bel draugi devās uz priekšu.
Pēc dažām minūtēm karalis bija pie armijas virspavēlnieka telts. Nolecis no zirga, viņš iegāja lelli.
Ģenerālis bija savu komandieru vidū.
— Karalis! - viņi iesaucās, neizpratnē uz. viņu lūkojoties.
Patiešām, karalis Čārlzs 1 stāvēja viņu priekšā pilnā apģērbā, ar cepuri galvā un sarauktām uzacīm, sizdams ar pletni sev pa zābaku stulmu.
— Jā, kungi, — viņš teica, — karalis! Karalis atnāca pieprasīt no jums paskaidrojumus, kas šeit notiek.
— Kaj noticis, jūsu majestāte? jauiāja grāfs Levcns.
— Noticis ir tas, — nikni tcica karalis, — ka ģenerālis Kromvels šonakt iebrauca Njūkaslā. Jūs to zinājāt, bet man nepaziņojāt. Ienaidnieks jau ir pie Noslēpuma krastiem, aizšķērsodams mums ceļu uz upi; jūsu apsardzei to vajadzēja redzēt, bet jūs man visu slēpjat; jūs nelietīgi esat mani pārdevuši parlamentam par divsimt sterliņu mārciņām, bet par šo darījumu, paldies Dievam, mani brīdināja. Lūk, kas ir noticis, kungi. Tagad, atbildiet man, vai mēģiniet attaisnoties.
— Jūsu majestāte, — ierunājās šļupstot grāfs Levcns, - jūsu majestāte, tie ir meli.
— Bet cs pats redzēju, ka ienaidnieks mūs aplenc, nogriežot mūs no Skotijas robežas, — tcica karalis. — Es gandrīz vai varētu teikt, ka pats savām ausīm dzirdēju, kā jūs runājāt par šo netīro darījumu.
Skotu virsnieki saskatījās un, savukārt, arī sarauca uzacis.
— Jūsu majestāte, — nomurmināja Levcns, degot aiz. kauna, — jūsu majestāte, mēs esam gatavi jums par visu atskaitīties.
— Es pieprasu tikai vienu, — teica karalis, — sasaucict kopā armiju un vediet to uzbrukumā pretī ienaidniekam.
— Tas nav iespējams, jūsu majestāte, — atbildēja grāfs.
— Tas ir kā nav iespējams? Kas tad viņiem traucē sākt uzbrukumu? — iesaucās Čārlzs I.
— Jūsu majestātei ir zināms, ka mēs esam noslēguši pamieru ar angļu armiju, — atbildēja grāfs.
— Pal, ja tā arī būtu, tad angļu armija ir pārkāpusi šo līgumu, jo ir atstājusi pilsētas robežas, ko viņa nedrīkstēja darīt. Tāpēc, saku jums vēlreiz, ka mums ir jāizraujas uz Skotijas robežu. Ja jūs to neizdarīsit, tad izvēlaties jebkura neģēļa vārdu, kurā cilvēce vēlāk varētu jūs nosaukt: vai nu gļēvulis, vai nodevējs.
Skotu acis iedegās, un, kā tas mēdz būt šādos gadījumos, izteiktā kauna sajūta radīja viņos pretēju izrīcību. Kauns lika noslēpts ar nekaunību.