Divi komandieri iznāca priekšā un, pienākdami karalim 110 abām pusēm, teica:
— Jā, mēs apsolījām Skotijai un Anglijai atbrīvot viņus no tā, kurš viņiem jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus izspiež asinis un zeltu. Jā, mēs apsolījām, un mēs turēsim savu vārdu. Karali Čārlz. Stjuart, jūs esat mūsu gūsteknis.
Un abi vienlaicīgi pastiepa rokas, lai satvertu karali pie elkoņiem. Bet nepaspēja viņi tam pat pieskarties, kad jau bez dzīvības gulēja zemē — viens bez samaņas, otrs beigts.
Atoss vienu apdullināja ar pistoles rokturi, bet otru Aramiss izdūra cauri ar zobenu.
Un kamēr grāfs Levcns ar saviem komandieriem sāka atkāpties telts dziļumā, šausminoties par negaidīto uzbrukumi), kas bija nācis tik pēkšņi, it kā šī palīdzība karalim būlu no debesīm nokritusi. Atoss un Aramiss, r . 11 imi šo mirkli, aizrāva karali projām no nodevēju telts, kurā viņš (ik neapdomīgi bija iegājis. Strauji uzlēkuši zirgos, kurus kalpi jau bija pieveduši pie ieejas, visi trīs aizjāja atpakaļ pie karaļa telts.
Braucot, viņi pamanīja Vinteru, kurš steidzās ar savu pulku. Karalis viņam pamāja, lai viņš tiem seko.
XII
, Atriebējs
Visi četri iegāja teltī; viņiem vēl nebija nekāda rīcības plāna, tāpēc v.ijad '.ēja to steidzami izstrādāt. Karalis apsēdās.
Es esmu pazudis! - teica viņš.
— Nē, jūsu majestāte, — atbildēja Atoss, — jūs vienkārši nodeva.
Karalis dziļi nopūtās.
— Nodeva, nodeva skoti, kuru vidū esmu dzimis un uzaudzis, kurus vienmēr esmu mīlējis vairāk nekā angļus! O, nelieši!
Jūsu majestāte, — teica Atoss, — tagad nav laika sūkstlšanām un pašpārmetumiem, vajag sevi parādīt par karali un augstmani. Drošāk, ildnick, drošāk! Šeit jūsu priekšā, visādā mēra, ir trīs cilvēki, kuri jūs nenodos, varat būt par to drošs. Ak, ja mēs būtu bijuši piecatā! — viņš nomurmināja, domājot par par d'Artanjanu un Portosu.
;<o jūs runājat? — jaulāja Čārlzs I, ceļoties kājās.
Es saku, ka ir tikai viena iespēja. Lords Vinters galvo par savu pulku, vai gandrīz galvo par lo, nestrīdēsimies par šo vārdu nozīmi. Viņš nostāsies šī pulka priekšgalā; jūs, mūsu ielenkumā, dosities kopā ar mums cauri Kromvela armijas rindām, un, izsitotics tām cauri, mēs nokļūsim
Ir vēl viena iespēja, leiea Aramiss. Viens no mums varētu apģērbt karaļa tērpu un sēsties viņa zirgā; kamēr visi dzīsies tam pakaļ, karalis pa to laiku varētu aizbēgt.
— Nav slikta doma, - teica Atoss, - un, ja jūsu majestāte būtu ar mieru kādam no mums parādīt to godu, mēs ar prieku to izpildītu.
— Ko jūs par lo teiksit, Vinter? - jautāja karalis, ar prieku skatoties uz šiem diviem draugiem, kuri bija ar mieru uzņemties visus likteņa sitienus, kas bija vērsli prel viņu.
— Es jums teikšu, jūsu majestāte, ka tā būtu vienīgā iespēja jūs glābt, ja piekritīsim d'Erblē kunga padomam. Tāpēc es pazemīgu lūdzu, jūsu majestāti, pēc iespējas ātrāk parādīt kādam no mums lo godu, par- cik laiks ir ļoti dārgs.
— Bet, ja es piekritīšu tam, tad tas, kurš ieņems manu vietu, tiks vai nu nošauts, vai arī ieslēgts pazemē?
— Nē, las viņam atnesīs tikai godu un slavu!.— iesaucās Vinters,
Karalis ar asarām acīs skatījās uz savu veco draugu, noņemdams no
sevis Svētā CJara ordeni, kuru nēsāja, lai pievērstu vispārējo uzmarttlJti un uzkāra lo Vintcram kaklā, kurš nokrizdams ceļos, pieņēmi', šo uzmanības apliecinājumu.
— Tas būtu arī taisnīgi, - leica Aloss, viņš jums ir kalpojis tik daudz gadu.
To dzirdot, karalis pagriezās pret abiem draugiem ar asarām acīs.
— Kungi, - viņš tcica, - pagaidicl, man ari priekš jums atradīsies divas goda lentas.
Viņš, piegājis pie skapja, atvēra to un izņēma no tā divus Ģi^la ordeņus uz zīda lentām.
— Šie ordeņi nav priekš mums, — leica Atoss.
— Kāpēc? — jaulāja karalis.
— Tie ir tikpat kā karaliski ordeņi, bet mēs esam vienkārši augstmaņi.
— Atrodiet man vēl cēlsirdīgākas sirdis, - teica karalis. Nē, nē, jūs esat netaisni pret sevi, un es uzskatu, ka man kaul kā tas ir jāatlīdzina. Uz ceļiem, grāf!
Aloss paklausīja.
Karalis viņam uzkāra kaklā lentu, kā pienākas pēc rituāla; pcc tam, pacēlis zobenu, parastā formulējuma vielā:
„Iesvētu jūs bruņinieku kārtā, esiet drosmīgs, uzticīgs un godīgs", pateica:
— Jūs esat uzticīgs un godīgs, es iesvētu jūs bruņinieku kārtā, grāf.
Pēc tam viņš griezās pie Aramisa, teikdams:
— TAgad jūsu kārta, ševaljē.
Tā pati ceremonija, ar liem pašiem vārdiem, atkārtojās. Pa to laiku Vinters noņēma no sevis visus apbruņojumus, lai vairāk līdzinātos karalim.
Beidzis rituālu ar Atosu un Aramisu, karalis apkampa abus draugus.
Jūsu majestāte, tcica Vinters, kurš noskaņojies uz priekšā esošiem notikumiem, pilns gatavības, teica: — mēs esam gatavi.
Karalis paskatījās uz trijiem bruņiniekiem.
— Tātad ir jābēg? - viņš teica.
— Bēgšana cauri ienaidnieku rindām, jūsu majestāte, - teica Atoss, — visā pasaulē tiek dēvēta par uzbrukumu. ,
Tātad, es nomiršu ar zobenu rokās. teica karalis Čārlzs I - Grāfa kungs un ševaljē kungs, ja es kādreiz kļūšu atkal par karali…
Jūsu majestāte jau parādīja mums lielāku godu, nekā pienākas vienkāršiem augstmaņiem, un tagad mēs esam jūsu parādnieki. Bel netērēsim laiku, mēs jau tāpat to esam zaudējuši diezgan.
čārlzs vēlreiz pasniedza visiem trim roku, apmainījās ar Vinteru cepurēm un izgāja.
Vintēra pulks bija nostādīts uz laukumiņa, ,kas atradā mazliet virs nometnes.'
Karalis Čārlzs Pirmais, triju draugu pavadībā, devās uz šo laukumiņu.