Skotu nometne, likāS beidzot ir pamodusies; kareivji, iznākuši no telts, gaidīja pavēli kaujai.
— Redziet, — leica karalis, — varbūt viņi nožēlo un tagad gatavi iet kaujā.
Ja viņi nožēlo, jūsu majestāte, tad viņi jums sekos kaujas laukā, - teica AtoSs.
Labi, - teica karalis. — Kas tagad jādara?
— Apskatīsim ienaidnieku rindas.
Un visu skatieni pievērsās tumšajai svītrai, kuru no rīta vēl varēja pieņemt par miglas mānu.
Tagad, rīta saules staros, skaidri bija redzams, ka lās ir kareivju ierindas, kas nostādītas kaujas gatavībā. Gaiss bija ļoti tīrs un dzidrs, kā parasti sajās rila stundās. Varēja ļoti skaidri saskati! visu karapulku, kaujas karogu pal mundieru krāsu un zirgu sugas.
Šajā brīdī ienaidnieku pusē uz neliela paugura iznāca korpulents un neliela-auguma cilvēks; viņu apstāja tikai virsnieki. Viņš, paņēmis tālskati, skatījās uz. karali.
Jūsu majestāte, šis cilvēks jūs pazīsi pēc sejas? — jautāja Aramiss.
Čārlzs 1 pasmaidīja.
— Šis cilvēks ir Kromvels, — tcica viņš.
— Tādā gadījumā uzlieciet cepuri dziļāk uz acīm, lai nepamana maiņu.
— Ak, cik daudz, laika ir zaudēls! — iesaucās Atoss.
— Tad komandējiet, — tcica karalis, — un mēs virzīsimies viņiem tieši pretī.
— Vai tad jūs nedosiet rīkojumus, jūsu majestāte? — jaulāja Atoss.
— Nē, es jūs nozīmēju par virspavēlnieku, — teica karalis.
— Tad klausieties, milord, — teica Aloss. — Lūdzu jūsu majestāti uz mirkli atiet malā. Tas, par ko mēs runāsim, jūsu majestāti neskars.
Karalis pasmaidīja un pagāja sānis.
— Lūk, ko es piedāvāju, - teica Atoss. — Mēs sadalīsim mūsu pulku uz diviem eskadroniem: jūs nostāsities viena eskadrona priekšgalā, bet otrā — viņa majestāte un mēs. Ja nekas mūs ncpatraueēs, tad uzbruksim vienlaicīgi, lai pārrautu viņu aizsardzību. Pēc tam šķērsojam Noslēpumu, vai nu pārpeldot, vai arī jāšus. Ja mūsu priekšā radīsies nepārvarami šķēršļi, tad jūs cīnīsities, kamēr vien būs spēks, bet mēs ar karali lauzīsimies cauri, neatskatīdamies. Mēs nokļūsim līdz krastam, pat, ja mums būs jāpārvar trīskārša aizsardzība, ja tikai cskadrons izpildīs savu pienākumu.
— Zirgos! — iesaucās Vinters.
— Zirgos! — atkārtoja Atoss. — Viss ir pārspriests un pārdomāts.
— Un tā, kungi, uz. priekšu! - teica karalis. — Un, lai mūs pavada vecs franču teiciens: „Monž.uā un Sen-Denī!" Anglijas teicieni ir nodevēju apgānīti.
Viņi uzlēca zirgos: Vinlcrs uz. karaļa zirga, bel karalis uz .Vintera zirga.
Lords Vinters nostājās pirmā eskadrona priekšgalā. Karalis ar Atosu nostājās labajā pusē, bet Aramiss kreisajā, otra eskadrona priekšgalā..
Visa skolu armija skatījās uz šo sagatavošanos kaujai, klusējot un kaunoties, par savu izvēlēto ceļu. Daži virsnieki iznāca no ierindām un visu priekšā salauza savus zobenus.
— Lieliski, — teica karalis, — las mani nomierina, tātad ne visi ir nodevēji.
Šajā brīdī atskanēja Vintera balss.
— Uz priekšu! — viņš kliedza.
Pirmais cskadrons sāka traukties uz priekšu. Viņam sekoja olrs, kurš bija nonācis no laukumiņa. Ienaidnieku pulks, aptuveni tikpat liels pēc skaita, pagriezies aiz paugura, ar visu sparu metās pretī.
Karalis norādīja uz to Atosam un Aramisam.
— Jūsu majestāte, - teica Aloss, - mēs lo bijām jau paredzējuši, un ja Vintera cilvēki izpildīs savu pienākumu, tad ienaidnieku pulks, lai vielā, lai mūs sakautu, mūs glābs.
Šajā mirklī atskanēja Vintera pavēle.
— Sagatavot zobenus!
Pie šis komandas, saules staru žilbinošajā gaismā, visi zobeni nozibsnīja kā zibens uzliesmojums.
— Uz priekšu! — kliedza ari karalis, pilnīgi apmāts ar šo skatu. — Uz priekšu, sagatavot zobenus!
Bel šai komandai, kuru izkliedza karalis, paklausīja tika Atoss un Aramiss.
— Mūs nodeva, — klusi teica karalis.
— Pagaidīsim vēl, - noteica Atoss, - varbūt viņi gaida sava komandiera pavēli, bel jūsu balsi viņi vienkārši nepazina.
Vai tad viņi nedzirdēja sava pulkveža balsi? Bet skatieties, skatieties! — iesaucās karalis, strauji sagriezdams savu zirgu un, ņemot Atosa zirga pavadu.
— Gļēvuļi! Nelieši! Nodevēji!- dzirdēja atskanam Vintera balsi.
Viņa kareivji juka uz visām pusēm, skrienot atpakaļ pāri laukam.
Viņam blakus palika nc vairāk kā piecpadsmit kareivji, kuri gaidīja
Kromvela pulka uzbrukumu.
— Nomirsim visi kopā ar viņiem! — kliedza karalis.
— Nomirsim! — atkārtoja Aloss un Aramiss.
— Šurp visi, man un karalim uzticīgie! - sauca Vinters.
Šo balsi dzirdot, abi draugi metās pilnos auļos uz priekšu.
- Nevienu nežēlot! — sauca kāda balss franču valodā, kura lika sastingt Vintcram uz vietas.
Šī balss piederēja jātniekam, kurš nesās viņam prelī uz lieliska rikšotāja angļu pulka priekšgalā, kuru viņš ātrumā bija apsteidzis par soļiem desmit.
— Tas ir viņš! — nočukstēja Vinters, nenolaižot savu skatienu, bel nolaižot savu zobenu.
' — Karalis! Karalis! — sāka kliegt daži angļu kareivji, kuri bija pamanījuši gaiši zilās zīda lentas un karaļa zirgu. — Saņemt viņu dzīvu!
— Nē, tas nav karalis! — iesaucās jātnieks. — Neļaujiet sevi piemānīt. Vai nav tiesa, lord Vinter? Jūs neesat karalis, jūs esat mans tēvocis.
Ar šiem vārdiem Morndaunts (tā kā tas patiešām bija viņš) notēmēja pistoli tieši virsū Vintcram. Atskanēja šāviens. Lode cauršāva vecā lorda krūtis; vecais virs tikai palēcās un iekrita tieši Atosa rokās, nočukstot:
— Atriebējs!
— Atceries manu māti! — nošņāca Mordaunts un strauji rāvās uz priekšu, sava neapturamā zirga dzīts.
— Nelietis! — iekliedzās Atoss un notēmēja savu pistoli viņam pretī, kad viņš nesās sava skrējēja mugurā atpakaļ. Bet pistole nenostrādāja, tāpēc šāviens neatskanēja.
Pa lo laiku viss pulks bruka virsū uz šiem dažiem cilvēkiem. Abus francūžus aplenca. Redzēdams, ka lords Vinlcrs ir miris, Aloss izlaidis no rokām viņa nedzīvo ķermeni, ar kailu zobenu rokā, iesaucās: