— Uz priekšu, Aramis, par Francijas godu!
Un divi angļi, kuri atradās tuvumā, nokrita no saviem zirgiem kā nopļauti, pateicoties Atosa un Aramisa zobenu cirtieniem.
Tai pašā laikā atskanēja kā pērkona duna „urā!", un trīsdesmit kaili zobeni uzliesmoja saules staros virs viņu galvām.
Pēkšņi ņo angļu pūļa izrāvās viens cilvēks, kurš ar vienu Iecienu bija klāt Atosam, saspiezdams viņu savām milzīgajām ķetnām, izrāva viņam no rokām zobenu, bet pats klusām noteica viņam pie pašas auss:
Klusējiet! Padodatics! Padoties man - nenozīmē padoties viņiem.
Tajā pašā mirklī kāds cits milzis saķēra Aramisu, kurš ļoli cītīgi centās izrauties no viņa skavām.
— Padodatics! — noteica viņš, cieši lūkojoties acis.
Aramiss pacēla galvu, Atoss pagriezās.
~ D'Art… — gribēja iesaukties Atoss, bet gaskonietis ar roku viņam aizklāja nuili.
— Padodos! - leica Aramiss, sniedzot savu cepuri Portosam.
— Šaujiet, šaujiet! - kliedza Mordaunts, atgriezies pie savas grupas, kurā bija abi draugi.
— Kāpēc jāšauj! — jautāja pulkvedis. — Visi, ir padevušies.
— Tas ir milēdijas dēls, — leica Aloss d'Artanjanam.
— Es pazinu viņu.
— Viņš ir mūks, — leica Porloss Aramisam.
— Zinu.
Pa to laiku uzvarētāju rindas pašķirās. D'Artanjans turēja aiz pavadas Atosa zirgu, Porloss — Aramisa zirgu. Katrs no vieniem centās savu gūstekni aizvest tālāk no visa šī pūļa.
Kad viņi atbrauca nost, tad atbrīvojās vieta, kur gulēja lorda Vintera līķis. Savu nepārvaramo atriebības jūtu dzīts, Mordaunts, uzmeklējis to, un pārliecies pari savam zirgam, skatījās uz viņu ar dziļu naidu un atbaidošu smaidu.
Aloss, lai cik viņš bija nosvērta rakstura cilvēks, pastiepa roku uz. pēc pistoles, kas bija aizbāzta aiz siksnas.
— Ko jūs darāt? - iesaucās d'Artanjans.
— Ļaujiet man viņu nogalināt.
— Tad mēs visi aiziesim bojā, ja jūs kaut ar vienu žestu parādīsit, ka pazīstat viņu.
Viņš, pagriezdamies pret jauno cilvēki:., nokliedza:
— Liela veiksme! Liela veiksme, dārgais Mordaunt! Kairam no mums lika pa gūsteknim ar Goda ordeni u/ krulīm, ne vairāk un ne mazāk.
— Ehē! — iesaucās Mordaunts, skatoties ar asinskārām acīm uz Atosu un Aramisu, — bcl lie, liekas, ir francūži.
— To nu gan, cs nezinu. Jūs esat francūži? - jautāja d'Arlanjans Atosam.
— Jā, — ar dižciltīgu izskalu atbildēja Aloss.
— Nu, lūk, lad jūs esat nokļuvuši savu tautiešu gūslā.
— Bet karalis? — ar rūgtumu jautāja Atoss. — Kur ir karalis?
D'Artanjans stipri saspieda viņam roku.
— Viņš ir mūsu rokās.
— Jā, — piebilda Aramiss, — pateicoties neģēlīgai nodevībai.
Portoss savukārt saspieda Aramisa roku. Viņš klusi tcica:
— Ei, cienītais, karā veiklība ne mazāk tiek cienīta, kā spēks. Skatieties.
Patiešām, šajā mirklī cskadrons, kuram bija jākalpo kā aizsegam karaļa
bēgšanas mēģinājumā, lagad nāca pretī angļu armijai, no visām pusēm aplenkdama karali.
Karalis Čārlzs Pirmais gāja kājām, bcl riņķī viņam jāja viņa bijušais pulks. Viņš izskatījās ļoli mierīgs, bet varēja gan iedomāties, ko viņam tas maksāja īslenībā. Sviedri viņam lija aumaļām pāri sejai. Viņš centās tos noslaucīt ar kabatlakatiņu, bcl ik reizi, pārslaukot seju, kabatlakatiņā palika sarkani asins traipi.
— Lūk, viņš, Šeausdcgunis! — kliedza viens no Kromvela pulka kareivjiem, vecs puritānis, kuram acis iedegās, redzot to, kuru visi sauca par tirānu.
— Kā jūs teicāt, Šcausdegunis? — jautāja Mordaunts ar šausmīgu smaidu uz lūpām. — Nē, tas ir Čārlzs Pirmais, labsirdīgais karalis Čārlzs, kurš apzog savus padotos, lai mantotu viņu īpašumus.
Karalis Čārlzs I, pacēlis acu skatienu uz jaunekli, nepazina to.
Toties viņa mierīgā sejas izteiksme, piespieda Mordaunlu nolaist skatienu.
— Labdien, kungi! — teica viņš abiem francūžiem, kurus viņš ieraudzīja D'artanjana un Portosa apcietinājumā. - Kāda šodien bēdīga diena! Bet tā jau nav jūsu vaina. Kur ir mans vecais draugs Vinters?
Draugi aizgriezās un klusēja.
— Turpat, kur Straffords!— asā balsī iesaucās Mordaunts.
Čārlzs I nodrebēja. Nelietis bija trāpījis mērķī. Straffords bija viņam mūžīgs sirdsapziņas pārmetums, ēna, kura apēnoja visas viņa dienas, un kura sūtīja šausmu murgus naktīs.
Karalis apskatījās visapkārt un pamanīja lorda Vintera liki.
Viņš neiekliedzās, viņam nenobira neviena asara; viņš vienīgi vēl vairāk nobāla.
Nostājies uz viena ceļgala, viņš maigi abām rokām picpacēla no zemes lorda Vintera galvu, noskūpstīja tā atklāto pieri un, noņēmis viņam no kakla pavisam nesen uzlikto Svētā Gara ordeņa lentu, lēni un cienīgi uzlika atkal sev kaklā.
— Tātad Vinlcrs ir nogalināts? - jautāja d'Artanjans, skatoties uz viņa nedzīvo ķermeni.
— Jā, — tcica Atoss, - un pie tam vēl ar sava brāļadēla palīdzīgo roku.
— Tātad, viena starp mums vairs nav! — nočukstēja d'Artanjans, skaloties uz nekustīgi gulošo veco lordu. — Miers viņa pīšļiem: viņš bija drosmīgs un lielisks cilvēks.
— Cārlz Stjuart! — leica angļu pulka% komandicris, pieejot klāt karalim, kurš bija aplicis savam titulam atbilstošos ordeņus tin lentas. — Jūs padodatics?
— Pulkvedi Toīnlison, — atbildēja Čārlzs 1, — karalis nepadodas. Cilvēks pakļaujas spēkam, tas ari viss.
— Jūsu zobenu!
Karalis, izņēmis zobenu, salauza to prel ceļgalu.
Šajā brīdī garām paskrēja zirgs bez jālnieka, viss putās, noskrējies pavisam slapjš: sadzirdējis sava kunga balsi, las apstājās netālu no viņa, skaļi iezviedzoties. Tas bija Arluss.
Karalis uzsmaidīja viņam, pabužinādams ar roku zirga kaklu un viegli uzlēca viņam mugurā.