— Braucam, kungi, — leica viņš, — vcdiel mani, kur vajag.
Pēc tam, apgriezies, viņš piebilda:
— Pagaidiet, man likās, ka Vinters pakustējās. Dieva dēļ, ja viņš ir dzīvs, lad parūpējaties par cēlsirdīgo bruņinieku.
— O, esiet mierīgs, karali Cārlz, — teica Mordaunts, — lode izgāja viņam tieši cauri sirdij.
- Nerunājiet ne vārda, nekustaties, neskatieties uz mani un Portosu, — leica d'Arlanjans Atosam un Aramisam. — Milēdija nav mirusi, viņas dvēsele dzīvo šī sātana miesā.
Pulks devās uz. pilsētu, vedol sev līdzi karalisko gūstekni; bel pusceļā ģenerāļa Kromvela adjulanis atveda pavēli, kas lika pulkvedim Tomlisonam nogādāt gūstekni Uoldenbanas cietoksnī.
To pašu bridi kurjeri sāka doties uz. Angliju uz. visām Eiropas valslīm ar vēsti, ka Čārlzs Stjuarts saņemts gūstā Olivera Kromvela vadībā.
XIII
Olivers Kromvels
— Jūs ejat pie ģenerāļa? — jautāja Mordaunts d'Artanjanam un Portosam. — Neaizmirstiet, ka viņš jūs aicināja pēc kaujas viņu apmeklēt.
— Vispirms mēs aizvedīsim savus gūstekņus drošā vietā, — teiea d'Artanjans. — Ziniet, par katru no šiem augstmaņiem mēs saņemsim pa pusotram tūkstotim pistoļu.
O, esiet mierīgi, — teica Mordaunts, cenšoties izlīdzināt savu pavēlošo toni ar maigākām notīm, mani kareivji viņus sargās, par to es galvoju.
— Bel cs viņus apsargāšu ar vēl lielāku centību, — iebilda d'Artanjans. — Starp citu, priekš tā ir vajadzīga tikai laba istaba ar sargiem vai ari viņu dotais goda vārds, kas mūs nodrošinās, pret viņu bēgšanas mēģinājumiem. Es došu vajadzīgos rīkojumus, bet pēc tam mēs varam arī stādīties ģenerālim un uzklausīt, ko viņš vēlas nodot viņa eminencei.
— Tātad jūs drīz brauksit projām? — jautāja Mordaunts.
— Mūsu misija ir beigusies, un mūs nekas vairs netur šeit Anglijā, un, ja varenajam cilvēkam, pie kurn mēs bijām sūtīti,- mūsu pakalpojumi vairs nebūs vajadzīgi, mēs dosimies ceļā.
Jaunais cilvēks, iekozdams sev apakšlūpā, neuzkrītoši pieliecies seržantam, klusi teica viņam pie auss:
— Ejiet viņiem pakaļ un nepazaudējiet viņus no sava redzesloka, bet, kad uzzināsit, kur viņi slēps gūstekņus, lad atgriežaties pie pilsētas vārtiem un gaidiet mani tur.
Seržants Viegli pamājis ar galvu, devās izpildīt doto uzdevumu.
Pēc tam Mordaunts, tajā vietā, lai pavadītu cauri pilsētai gūstekņu barus, devās uz pauguru, no kurienes Kromvels bija skatījies ar tālskati, speciāli viņam uzceltās telts priekšā.
Viņš bija aizliedzis ielaist jebkādu cilvēku pie viņa teltī; bet sargs, kiļrš pazina Mordauntu, kā vienu no vistuvākajiem Kromvela līdzgaitniekiem, nolēma, ka šis aizliegums uz viņu neattiecas.
Mordaunts, klusi ieejot telti un pašķirot aizkara maliņu, ieraudzīja Kromvclu, sēžot ar muguru pret viņu, un abām rokām saņemtu galvu. Dzirdēja Kromvels viņa soļus vai nē, bet viņš pat nepakustējās.
Mordaunts turpināja stāvēt uz sliekšņa. Beidzot Kromvels pacēla savu smago galvu un, sajutis, ka viņam aiz muguras kāds atrodas, lēni pagriezās.
— Es taču tcicu, ka vēlos palikt pilnīgi viens! — kliedza viņš uz jaunekli.
— Es nedomāju, ka šis aizliegums skar arī mani, — teiea jauneklis,— bet, ja jūs tā vēlaties, tad es varu arī jūs pamest.
— Ā, tas esat jūs Mordaunt! — teica Kromvels, un viņa skatiens noskaidrojās. — Ja jau esat atnācis, tad palieciet.
— Es atnācu jūs apsvekt.
— Apsveikt? Ar ko?
— Ar Čārlza Stjuarta saņemšanu gūstā. Tagad jūs esat Anglijas valdnieks.
— Es tas biju visādā mērā divas stundas atpakaļ.
— Kā tā, ģenerāl?
— Anglijai bija jātbrīvojas no tirāna varas. Tagad viņš ir gūsteknis. Jūs viņu redzējāt?
— Jā, ģenerāl.
— Kā viņš uzvedas?
Mordaunts mirkli šaubījās par atbildi, bet patiesība pati nāca pāri viņa lūpām, it kā neviļus:
— Viņš ir mierīgs un cieņas pilns.
— Ko viņš teica?
— Dažus vārdus saviem draugiem.
— Saviem draugiem? — murmināja Kromvels. — Vai tad viņam ir vēl draugi?
Pēc tam skaļi jautāja:
— Viņš aizstāvējās?
— Nē, ģenerāli, viņu visi pameta, atskaitot trīs vai četrus cilvēkus; viņam nebija iespējas aizstāvēties.
— Kam viņš atdeva savu zobenu?
— Nevienam. Viņš to salauza.
— Viņš labi rīkojās, bel pareizāk būlu bijis, ja viņš lo būlu vērsis pret sevi. Iestājās klusums.
— Pulka komandieris, kurš viņu apsargāja, liekas, tika nogalināts? — jautāja Kromvels, cieši lūkojoties Mordauntam acīs.
— Jā, ģenerāli.
— Kas viņu nogalināja?
— Es.
— Kā viņu sauca?
— Lords Vinters.
— Jūsu tēvocis! — iesaucās Kromvels.
— Mans tēvocis? — atbildēja Mordaunts. - Anglijas nodevēji nevar būt mani radinieki.
Kromvels kādu brīdi lūkojās uz. Mordauntu; pēc tam ar dziļu grūtsirdību un ar skumjām balsī, kuru tik labi attēlo Šekspīrs savos darbos, teica:
— Mordaunt, jūs esat nežēlīgs kalps.
— Kad Kungs pavēl, — teica Mordaunts, — lad nedrīkst domāt. Ābrams pacēla nazi prel īzaku, kurš bija viņa dēls.
— Jā, — tcica Kromvels, — bet Kungs nepieņēma šo upuri.
— Es skatījos visapkārt, — atbildēja Mordaunts, — bel nekur neredzēju nedz kazu, nedz jēru, kurš būlu sapinies krūmājā.
Kromvels nolieca galvu.
— Jūs esal kā no dzelzs, — leica viņš. — Bel kā uzvedās francūži?
— Kā varoņi, — tcica Mordaunts.
— Jā, jā, — murmināja Kromvels, — franči ir labi kaujinieki un, ja mans tālskatis mani nepiemānīja, lad, man liekas, viņi cīnījās pirmajās rindās.
— Pilnīgi pareizi, — leica Mordaunts.
— Bet lomēr viņi atpalika no jums, teica Kromvels.