Ieraugot kirē ševaljē pavadībā, viņš viegli sarāvās un paskatījās uz viņiem izbrīnējies.
Kirē un prelāts ar pirkstu galiņiem pieskārās Svētā ūdens trauka maliņai un pārkrustījās; prelāts iemeta sudraba monētu zemē gulošajā cepurē.
— Maijār, — teica kirē, — mēs atnācām ar šo kungu, lai ar tevi aprunātos.
— Ar mani? — izdvesa ubags. — Pārāk liels gods ubagam, kurš tikai pasniedz Svēto ūdeni.
Ubaga balsī skanēja ironija, kuru viņš nespēja noslēpt un kura pārsteidza prelātu.
— Jā, — turpināja kirē, redzams pieradis pie tāda toņa,— jā, mēs gribam zināt, ko jūs domājat par šodienas notikumiem un ko jūs esat dzirdējis no tiem, kas apmeklē baznīcu.
Ubags palocīja galvu.
— Notikumi ir pārāk bēdīgi, kirē kungs, un, kā vienmēr, tie nāks atkal pāri nabaga tautas galvām. Kas attiecas par runām, tad visi izsaka neapmierinātību, visi sūdzās; taču, lai teiktu „visi" — būtībā nozīmē teikt ,.neviens".
— Paskaidrojiet, mans draugs, — teica Hondī.
— Es gribu teikt, ka visas šīs žēlabas un sūdzības var tikai izsaukt vētras un zibens uzliesmojumus, taču pērkona dārdi neatskanēs, kamēr neatradīsies kāds vadītājs un barveži, kas vestu visus šos spēkus noteiktā virzienā.
— Mans draugs, — teica Hondī, — jūs man liekaties par ļoti saprātīgu un izveicīgu cilvēku; vai jūs negribētu piedalīties mazā pilsoņu karā, ja tas izceltos, un vai jūs negribētu palīdzēt tādam vadītājam, ja tāds atradīsies, ar jūsu ietekmi un varu, kādu esat ieguvis savu biedru vidū?
— Jā, kungs, bet tikai ar vienu noteikumu, ka šis karš tiek svētīts no baznīcas puses un, savukārt, vedīs mani pie mērķa, kuru es tīkoju sasniegt, tas ir, pilnu grēku atlaišanu.
— Šo karu baznīca ne tikai atbalstīs, bet arī pati vadīs to. Kas attiecas uz pilnu grēku atlaišanu, tad mums ir Parīzes arhibīskaps, kuram ir Romas kūrija pilnvaras, ir pat prelāts, kam ir visas pilnvaras indulgencei un mēs izgādāsim jums šo audienci.
— Neaizmirstiet, Maijār, — leica kirē, — es rekomendēju jūs šim kungam, kuram ir ļoti liela vara un kuram es savā veidā jau esmu galvojis par jums.
— Es saprotu, kirē kings, — atbildēja ubags, — jūs vienmēr esat ļoti laipns pret mani; tāpēc cs pielikšu visas pūles, lai varēlu jums pakalpot.
— Jūs domājat, ka jūsu vara un ietekme pār biedriem īstenībā būs tik liela, kā man stāstīja kirē kungs?
— Es domāju, ka viņi jūt pret mani zināmu cieņu, — teica ubags bez iedomības, — un, ka ne tikai izdarīs visu ko lūgšu, bet sekos man līdzi ari darbos.
— Un jūs varat man galvot par piecdesmit cilvēku lielu baru, kas varētu pārkliegt pūli ar saucieniem: „Nosl Mazarīni!" tā, ka satricinātos un kristu pat Pale-Rojāla pils sienas, kā kādreiz krita Irihona sienas?
-T- Es domāju, — teica ubags, — ka man var uzticēt daudz nopietnākus un grūtākus pienākumus par šo.
— Ā, — izdvesa Hondī, — tātad jūs varētu uzņemties vairāku desmitu barikāžu uzstādīšanu Parīzes ielās?
— Es apņemos uzstādīt piecdesmit barikādes un visas tās aizstāvēt, ja būs tāda vajadzība.
— Velns parāvis! — iesaueās Hondī. — Jūs runājat ar tādu pārliecību, kas mani pārsteidz un iepriecina, un tā kā kirē kungs par jums galvo…
— Jā, galvoju, — apstiprināja kirē.
— Šajā maisiņā ir pieci simti zelta pistoļu; izrīkojaties ar tiem pēc saviem ieskatiem, bet man pasakiet, kur jūs varētu sastapt šovakar pulkstens desmitos vakarā.
— Tam vajadzētu pameklēt kādu augstāku vietu, lai no tā raidītais signāls, butu redzams visos Parīzes kvartālos.
— Gribat, es brīdināšu Svētā Jēkaba vikāriju? Viņš jūs aizvedīs uz torņa augšējām telpām, — piedāvāja kirē.
— Lieliski, — atbildēja ubags.
13 3a& 53
— Tātad, — teica prelāts, šodien pulkstens desmitos vakarā jūs saņemsit otrus piecus simtus pistolu.
Ubaga acīs iedegās mantkārc, kuru viņš centās slēpt visiem spēkiem.
— Šovakar, jūsu gaišība, — atbildēja ubags, — viss būs gatavs. Viņš ai/ncsa savu krēslu uz baznīcu, nolika blakus tam spainīti, Svētā
ūdens trauku, svētīja sevi ar Svēto ūdeni no lielā akmens trauka, it kā neuzticoties tam, kas bija viņa paša spainīti. Tad viņš izgāja no baznīcas.
II
Svētā Jēkaba tornis
Tieši pulkstens sešos viņam paziņoja par Scn-Merī draudzes kirē atnākšanu.
— Ienāciet, — tcica prelāts. Ienāca kirē Planšē pavadībā.
•- Jūs ekselence, — teica kirē, — lūk, viņš, par kuru es jums stāstīju. Planšē paklanījās kā cilvēks, kurš paradis būt augstmaņu mājās.
— Vai jūs vēlaties pakalpot savas tautas labā? — jaulāja viņam Hondī.
— (), protams, — atbildēja Planšē, — sirdī es esmu frondērs.
— Par ko?
— Es atkaroju no Mazarīni kalpiem vienu ļoti mums zināmu kungu, •kuru veda atpakaļ uz Bastīliju, kur viņš bija nosēdējis jau piecus gadus.
— Kā viņu sauca?
— Jūsu ekselence viņu ļoti labi pazīst: tas ir grāfs Rošfors.
— Ak, patiešām, — iesaucās prelāts, — esmu jau dzirdējis par šo gadījumu. Man stāstīja, ka jūs esot sacēlis visu kvartālu kājās.
— Jā, gandrīz vai tā, — pašapmierināti bilda Planšē.
— Kāda ir jūsu nodarbošanās?
— Esmu konditors Mainītāju ielā.
— Paskaidrojiet man, kā pie tādas miermīlīgas nodarbošanās, jums radās tādas agresīvas izdarības?
— Bet kāpēc jūs, jūsu gaišība, izteikti garīga persona, pieņemat mani ar zobenu pie sāniem un ar piešiem pie zābakiem?