— Tā nebija viņu vaina, jo man bija daudz labāks zirgs.
Atkal iestājās klusums.
— Bet skoli? — no jauna prasīja Kromvels.
— Viņi turēja vārdu, — teica Mordaunts, — un nekustēja ne no vietas.
— Nicināmie! — murmināja Kromvels.
— Viņu virsnieki vēlas jūs redzēt, ģenerāl.
— Man nav laika priekš viņiem. Vai viņiem samaksāja?
— Šonakt.
— Tad, lai viņi atgriežas savos kalnos un, ja var, lad tur noslēpj savu kauna darbu, ja likai las ir iespējams. Starp mani un viņiem nevar būt nekādu attiecību. Varat iet, Mordaunt!
— Pirms aiziet, — leica Mordaunts, — es vēlētos uzdot jums dažus jautājumus, kā manam pavēlniekam, un man ir viens lūgums jums.
— Man?
Mordaunts paklanījās.
— Esmu atnācis pie jums, kā pie sava varoņa, kā pie sava lēva, kā pie sava aizstāvja, tāpēc vēlos jautāt: vai jūs esat apmierināts ar mani?
Kromvels ar neizpratni lūkojās jiz Mordaunlu.
Jaunais cilvēks skatījās viņam prelī ar pilnīgi bezkaislīgu seju.
— Jā, — teica Kromvels, — kopš jūs pazīstu, jūs ne tikai izpildījāt savu pienākumu, bet vēl vairāk bijāt arī uzticīgs draugs, izcils starpnieks dažādu jautājumu kārtošanā un teicams kareivis.
— Jūs neesat aizmirsis, ģenerāl, ka man pirmajam ienāca doma par skotu kareivju uzpirkšanu un karaļa izdošanu?
— Jā, tā bija jūsu doma. Es vēl ne tik ļoti nicinu cilvēkus.
— Vai es biju labs sūtnis Francijā?
— Jā, jūs panācāt no Mazarīni visu, ko cs vēlējos.
— Vai cs neaizstāvēju vienmēr jūsu slavu un jūsu intereses?
— Dažreiz pat pārāk karsti: tur es jums pat varu pārmest. Bel, sakiet, kāpēc tādi iztaujājumi?
— Es gribu pateikt, milord, ka ir pienācis tas mirklis, kad jūs varat mani apbalvot par visiem pakalpojumiem.
— Ā, —. tcica Kromvels ar vieglu nicinājuma noti balsī, — tā las ii. Es pal aizmirsu, ka jebkurš pakalpojums prasa samaksu, bet jums es vēl neesmu ne ar ko pateicies.
— Jūs varai man pateikties tūlīt, pat pārsniedzot visas manas cerības.
— Kādā veidā?
— Apbalvojumus nevajadzēs meklēt tālu, lie man ir tikpat kā rokās, Kas lie ir par apbalvojumiem? — jautāja Kromvels. Vai jūs griba!
naudu? Vai arī vāļāties dabūt kādu dienesta pakāpi? Varbūt gubernatora
vielu?
— Milord, vai jūs izpildīsit manu lūgumu?
— Vispirms apskatīsimies, no kā las sastāv?
— Kad jūs man teicāt: „Vajag izpildīt uzdevumu", vai tad es jums atbildēju: «Vispirms paskatīsimies, vai tas ir izpildāms"?
— Bet, ja jūsu lūgums būs neizpildāms?
— Kad jūs man likāt kaut ko darīt, vai kaut reizi cs teicu jums: ,,Tas nav izpildāms"?
— Bet šāda priekšspēle, man liek domāt…
— O, esiet mierīgs, milord, - tcica Mordaunts, es jūs neizputināšu.
— Nu, labi, - leica Kroinvcls, - apsolu izpildīt jūsu lūgumu, ja ritmi las būs manā varā. Runājiet.
— Milord, - teica Mordaunts, — šodien saņemti gūstā divi karaļa piekritēji, atdodiet viņus man.
— Kā, vai viņi apsolīja lielu izpirkšanas maksu? - jautāja Kromvels.
— Pavisam ne, milord, domāju, ka viņi ir, nabadzīgi.
— Tad viņi ir jūsu draugi?
— Jā, - iesaucās Mordaunts, - viņi ir mani draugi, ļoti dārgi inan, esmu gatavs ziedot savu azivību viņu dēļ.
Labi, Mordaunt, - atbildēja Kromvels, apmierināts, ka var mainīt savas domas par šo jauno cilvēku. - Labi, es viņus atdodu jums, pal nejautājis viņu vārdus. Dariet ar viņiem visu ko vēlaties.
— Pateicos jums, milord, — iesaucās Mordaunts,— pateicos! No šī mirkļa mana dzīvība pieder jums, un pat to atdodot, es vēl palikšu jr u parādnieks. Pateicos, jūs ļoli dāsni esat mani apveltījis.
Viņš metās pie Kromvela kājām, skūpstot viņam roku, neskatoties uz puritāniskā ģenerāļa pretošanos, kurš nevēlējās, vai ari tā bija viņa poza, ka viņš negribēja pieņemt šādus karaliskus pagodinājumus.
— Kā, — teica Kromvels, savukārt uz sekundi aizturot jaunekli, kad viņš piecēlās, — jūs nevēlaties nekādus citus apbalvojumus, dienesta pakāpes, naudu?
— Jūs man iedevāt visu, ko es būtu varējis vēlēties, milord, un šodien jus esat ar mani norēķinājies par visiem pakalpojumiem.
Un Mordaunts ar vislielāko apmierinātības sajūtu atstāja Kromvela telti.
Kromvels pavadīja viņu ar skatienu.
— Viņš nogalināja savu tēvoci! — nomurmināja viņš. — Lūk, kādi man ii kalpi! Varbūt, ka šis jauneklis, kurš nekad neko sev nepieprasa Vai arī izliekas, ka neko neprasa, galu galā lā Dieva priekšā, ir izlūdzies daudz, vairāk, nekā tie, kuri piesavinās valsts zeltu, atņemdami nabagiem maizes riecienu. Neviens man nekalpo par velti. Manam gūsteknim Čārlzam, varbūt, vēl ir draugi, bet man lo nav.
Un viņš no jauna ieslīga savās pārdomās, kuras bija iztraucējis Mordaunts, ar savu atnākšanu.
XIV
Galminieki
Tajā pašā laikā, kad Mordaunts bija devies uz Kromvela telti, d'Arlanjans un Portoss aizveda savus gūstekņus viņien atvēlētajā mājā Njūkaslā. ' -
Mordaunta brīdinājums seržantam, neizslidēja no d'Artanjana redzesloka, un viņš, piemiedzis aci, tādā veidā padeva zirni Atosam un Aramisam, lai viņi ievērotu vislielāko piesardzību." Tāpēc Aloss un Aramiss, ejot blakus saviem uzvarētājiem, gāja klusēdami, kas viņiem nesagādāja nekādas grūtības, jo katrs bija nogrimis savās pārdomās.
Mušketons, stāvot uz mājas sliekšņa, bija ļoti pārsteigts, ieraugot četrus draugus, kas nāca seržanta un desmitiem kareivju pavadībā. Viņš ar rokām izberzēja sev acis, -neticēdams tam, ka r^dz Atosu un Aramisu, bel bija vien jāatzisl, ka lie paliešām ir viņi. Viņš jau sagatavojās izteikt skaļi savus prieka uzplūdusļ kad ieraudzīja Portosa acīs to savādo izteiksmi, kas lika viņam uzreiz apklust.
Mušketons stāvēja kā pienaglots pie zemes, gaidot kaut vai kādus viņu savādās rīcības paskaidrojumus; bet visvairāk viņu pārsteidza viņu savstarpējā izturēšanās, it kā viņi būtu pavisam sveši un nepazīstami cilvēki