— Labi, — viņš teica, — mūsu ubagu barvedis ir savā vietā. Prelāts pieklauvēja. Viņam atvēra pats vikārijs ar sveci rokās. Pavadījis
viņu līdz augšai, vikārijs norādīja viņam uz mazām durtiņām, nolika kaktā sveci un aizgāja pa kāpnēm lejā.
Kaut arī durvīs bija ielikta atslēga, Hondī tomēr pieklauvēja.
— Ienāciet, — izdzirda viņš ubaga balsi.
Hondī ienāca. Ubags gaidīja viņu guļot uz kaut kādām skrandām. Ieraugot prelātu, viņš piecēlās. Pulkstenis nosita desmit.
— Nu kā? — jautāja Hondī, — vai esi turējis vārdu?
— Ne pavisam, — atbildēja ubags.
— Kā tā?
— Jūs man lūdzāt piecdesmit cilvēku, vai nav liesa?
— Jā, un kas?
— Es jums sagādāju divus tūkstošus.
— Tu nelielies?
— Jums vajad/igi pierādījumi?
— Jā.
Istabā dega trīs sveces: viena uz loga palodzes, kas bija vērsta pret Vecpilsētu, otra - logā, kas izgāja uz Pale-Rojāla pils pusi, bet trešā — logā, kas iznāca tieši uz Sen-Denī ielu. Ubags klusējot nodzēsa, vienu pēc otras, visas trīs sveces. Istabā, kurā prelāta kungu atradās ar ubagu, palika pavisam tumšs, un tikai cauri mākoņiem mēness sudrabainās gaismas stari šķietami ielauzās šajā telpā.
— Ko tu izdarīji? — jautāja prelāts.
— Es padevu signālu.
— Kādu signālu?
— Es signalizēju, lai būvētu barikādes.
— Ahā!
— Kad jūs no šejienes iziesiet, jūs redzēsit manus cilvēkus strādājot. Skatieties tikai ļoti uzmanīgi, lai nesalaužat kāju, pret izstieptajām uz ielām ķēdēm, vai arī neieveļaties kādā bedrē vai izrakumā.
— Labi. Saņem tikpat daudz, cik tu jau šodien saņēmi. Atceries labi, ka tagad tu esi barvedis un skaties nepiedzeries.
— Nu jau divpadsmit gadus es neko citu nedzeru, atskaitot ūdeni.
Ubags paņēma maisiņu ar naudu, un prelāta kungs dzirdēja, kā viņš
uzreiz sāka pārbērt un pārskaitīt naudu.
— Ā, — noteica Hondī, — tu, liekas, esi sīkstulis un sudrabmīļotājs.
Ubags nopūtās un nosvieda maisiņu.
— Varbūt, — iesaucās viņš, es vienmēr palikšu tāds, kāds esmu bijis, un nekad nespēšu tikt vaļā no šīs kaislības? O, bēdas! C), kreņķi!
— Tu tomēr paņemsi šo naudu?
— Jā, bel cs zvēru izlietot, to kas paliks pāri, tikai labiem darbiem un cēliem mērķiem.
Viņa seja mijkrēslī bija bāla un sāpju izmocīta.
— Jocīgs cilvēks, — nočukstēja pie sevis Hondī.
Viņš paņēma cepuri un gāja uz izeju, kad pēkšņi pamanīja, ka ubags viņam ir aizšķērsojis ceļu.
Pirmā doma, kura ienāca prātā prelātam, ka viņam pret viņu ir kas ļauns padomā, bet ubags, nokritis ceļos, vērsās pie viņa ar izstieptām rokām.
— Jūsu ekselence, — iesaucās ubags, — pirms jūs aizejat no šejienes, dodiet man savu svētību, es lūdzu jūs!
— Jūs ekselence? — atkārtoja Hondī. — Mans draugs, domāju, ka jūs mani pieņēmāt par citu.
— Nē, jūsu ekselence, cs pieņēmu jūs par lo, kas jūs csal īstenībā, par prelāta kungu; cs jūs pazinu uzreiz.
Hondī pasmaidīja.
- Tu lūdz man svētību? — jautāja viņš.
— Jā, tā man ir ļoli nepieciešama.
Tonis, kādā ubags izteica šos vārdus, bija tik žēlabaini mokošs, tik dziļš un grūtsirdīgs, ka Hondī tūdaļ pal pastiepa savu roku un deva svētību ar vislielāko sirsnību, uz kādu vien bija spējīgs.
— Tagad, — viņš leica, — starp mums būs neredzamas saites. Es tev devu savu svētību, un lu man esi kļuvis Svēts, tieši tāpat kā es tev. Izstāsti man, vai lu neesi noziedzies pret cilvēku izdotajiem likumiem, pret kuriem es varētu tevi pasargāt?
Ubags pakratīja galvu.
— Noziegums, kuru esmu izdarījis, jūsu ekselence, nav pakļauts cilvēku likumiem, un jūs varai mani atbrīvot no soda, bieži aizlūdzot par mani.
— Esi atklāts, — teica prelāts, — tu taču ne Vienmēr esi nodarbojies ar ubagošanu?
— Nē, jūsu ekselence, es ar to nodarbojos tikai sešus gadus.
— Bet pirms tam kur lu biji?
— Bastīlijā.
— Bel pirms Bastilijas?
— Es jums lo pateikšu likai lad, kad jūs pieņemsit manu grēksūdzi.
— Labi. Lai kādā dienā un stundā tu mani nepasauktu, atceries, es vienmēr būšu gatavs pieņemt tavu grēksūdzi.
— Labi. Lai tad lā būtu. Ardievu.
Prelāts paņēma sveci, nokāpa lejā pa kāpnēm un domīgs aizgāja. *
III Sacelšanās
Bija ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā.
Hondī nepagāja pal ne simts soļus, kad pamanīja, ka visapkārt noliek kaut kas neparasts.
Likās, visa pilsēta ir pilna ar fantastiskām būtnēm: kaut kādas klusējošas ēnas jauca tilta bruģi, pieveda un gāza riņķi pajūgus, citi raka grāvjus, kuros
varēja ieveities veseli jātnieku pulki. Visas šis noslēpumainās būtnes norūpējušās un darbīgas šaudījās šurp un turp, līdzīgi dēmoniem, kuri aizrāvušies kaut kādos neredzamos darbos. Tie bija ubagi no Brīnumu pils, Svētā Eistāfija baznīcas Svētā ūdens devēja aģenti, kuri būvēja rītdienai barikādes.
Hondī ne bez bailēm skatījās uz šīm tumšajām būtnēm, uz. šiem nakts strādniekiem vai spokiem, kas kustējās līdzīgi ēnām, un uzdeva sev jautājumu: vai viņš spēs iedzīt viņus vēlāk atpakaļ viņu graustos, no kuriem tagad viņš viņus izsauca? Kad kāds no viņiem tuvojās, viņam gribējās pārkrustīties.
Viņš aizgāja līdz Sent-Onorē ielai, bcl pēc tam nogriezās Dzelzs ielu rindās: šeit viss bija savādāk. Tirgotāji klusām čukstējās viens ar otru. Durvis un logu aizvirlņi bija i( kā ciet, bet īstenībā las bija tikai aizsegs, kas bieži atvērās un aizvērās, lai ielaistu vai izlaistu, kādu noslēpumainu cilvēku ar paunu plecos. Šie tirgotāji, kam bija ieroči, izdalīja tos visiem tiem, kam to nebija.