Sevišķi izcēlās viens cilvēks, kurš gāja no vienām durvīm pie otrām, salīcis zem nastas smaguma, kurā bija zobeni, musketes un cili ieroči, kurus viņš izdalīja rītdienas kaujai. Lukturis apgaismoja viņa seju, un prelāts pazina Planšē.
Pēc tam prelāts iznāca kraslmlā no Monētu ielas puses.
Pilsētnieku grupa melnos un pelēkos apmetņos, atkarībā no piederības augstākai vai zemākai buržuāzijas pakāpei — stāvēja nekustīgi. Dažreiz kāds pārgāja no vienas grupas uz otru. Visiem šiem melnajiem un pelēkajiem stāviem mugurpusē rēgojās zobenu gali, kas piepacēla apmetņu malas, bet priekšpusē no apmetņu atlokiem rēgojās musketes un arkebuzi.
Aizejot līdz Jaunajam tiltam, prelāts ieraudzīja, ka tilts tiek apsargāts; šeit pie viņa pienāca kāds cilvēks.
— Kas jūs esat? - jautāja šis cilvēks. — Neizskatās, ka jūs būtu kāds no mūsējiem.
— Tas jums tāpēc tā liekās, ka jūs nepazīstat savus draugus, dārgais Luvjēra kungs, — atbildēja prelāts, piepaceļot cepuri un sveicinot ar to.
Luvjērs viņu pazina un palocījās.
Ejot tālāk, prelāts aizgāja līdz Nelsas tornim. Šeit viņš ieraudzīja veselu ķēdi cilvēku, kas gāja gar mūra sienu. Likās, ka iet spoku gājiens, tā kā visi bija ģērbti baltos apmetņos. Nonākot lidz noteiktai vietai, šie spoki pēkšņi nozuda, it kā izkrita cauri zemei. Noslēpies stūri, Hondī redzēja, ka šādā veidā nozuda visi, atskaitot pēdējo.
Šis pēdējais apskatījās visapkārt, redzams, lai pārliecinātos, ka viņa biedriem neviens nav sekojis, un, neskatoties uz. tumsu, pamanīja Hondī.
Viņš pēkšņi pieskrēja klāt un pielika pistoli viņam pie kakla.
— Nu, nu, Rošfora kungs! — smejoties, leica prelāts. — Ncdrikst jokoties ar šaujamieročiem.
Rošfors uzreiz pazina balsi.
— Ah, tas esal jūs, jūsu ekselence? — viņš iesaueās.
— Jā, pals personīgi. Bet sakiet man, kas tie par cilvēkiem, kurus jūs nosūtījāt lejā peklē?
— Tic ir mani piecdesmit rekrūši, kurus man aizdeva ševaljē d'Umērs un kuriem tagad būtu bijis jādienē vieglajā kavalērijā; bet mundieru vietā viņi saņēma baltus apmetņus.
— Bet uz kurieni jūs ejat?
— Pie viena mana drauga, kurš ir tēlnieks; mēs nolaižamies lūkā, caur kuru tiek piegādāts marmors.
— Ļoti labi,— teica Hondī.
Viņi apmainījās rokasspiedieniem, un Rošfors tāpat kā viņa priekšgājēji nolaidās lūkā, cicši to aiz sevis aizvērdams.
Prelāts atgriezās mājās. Bija otrā nakts stunda. Atvēris logu, viņš ieklausījās nakts trokšņos.
Visā pilsētā bija kāda nesaprotama rosība un kņada; varēja nojaust, ka Parīzes tumšajās ieliņās notiek kaut kas neparasts un pat baigs. Brīžiem bija dzirdami savādi trokšņi, kas atgādināja jūras šņākoņu un vēja brāzmas tuvošanos. Bet viss bija tik neskaidrs, miglains un grūti izskaidrojams: visas šīs skaņas un trokšņi radīja it kā pazemes dunoņu, kas vēstītu par tuvojošos zemestrīci.
Sagatavošanās darbi ilga visu nakti.
Nākošajā rītā, pamostoties, Parīzi neviens vairs nevarēja pazīt: tā pali nepazina sevi. Pilsēta izskatījās pēc cietokšņa, barikādēs redzēja līdz. zobiem apbruņotus cilvēkus, kas draudīgi lūkojās uz visām pusēm. Šur un tur izskanēja pavēles, rīkojumi, staigāja patruļas, notika aresti. Visi, kuri parādījās uz ielas cepurēs ar spalvām un apzeltītiem zobeniem, lika apstādināti un viņiem tika pavēlēts kliegt: Nost Mazarini!" — bet tos, kas atteicās pakļauties, apvainoja, izsmēja un pal piekāva. Slepkavību vēl nebija, bet varēja just, ka tās varēlu arī sākties kuru katru mirkli.
Barikādes bija uzceltas lidz pašai Pale-Rojāla pilij. No klajuma līdz Dzelzs tirgum, no Svētā Foma ielas līdz Jaunajam tiltam un no Rišeljē līdz Scnt-Onorē cietoksnim sanākuši bija ap desmit tūkstoši cilvēku; tie, kas atradās tuvāk pils mūra sienām, jau sāka aizskart nekustīgi stāvošos pils gvardes sagkareivjus. Pils logi gan bija cieši aizrestoti vai noslēgti ar slēģiem, bet sargkareivju stāvoklis bija bīstams.
Pa visu pilsētu staigāja ap simts vai divsimts cilvēku lieli pūļi, kas bija apskranduši, panīkuši un kuri nesa plakātus ar uzrakstiem: ..Skatieties uz tautas ciešanām!" Visur, kur tik viņi parādījās, atskanēja līdzjūtības saucieni, bet skrandaiņu bija tik daudz, ka skanēja nepārtrauksts troksnis no visām pusēm.
Liels bija Austrijas Annas un Mazarīni pārsteigums no rīta, kad viņiem ziņoja par Vecpilsētas pārvērtībām un lautas agresīvo un kareivisko nostāju, neskatoties uz to, ka vakar vakarā vēl viss bija kluss un mierīgs; ne viņa, ne viņš negribēja tam visam ticēt, sakot, ka tikai personīgi redzdt, dzirdot un pārliecinoties par visu notikušo, ticēšot šīm pārmaiņām.
Viņu priekšā tika atvērti visi logi: viņi redzēja, dzirdēja un pārliecinājās, ka viss atbilst patiesībai.
Mazarīni novīpsnāja un centās izteikt savu nicinājumu pret visu šo skrandaiņu baru, bet nervi neizturēja — viņš nobālēja un bailēs skrēja uz savu kabinetu, kur pasteidzās ieslēgt lādēs visu zeltu un dārglietas, bet uz roku pirkstiem savilkt vērtīgākos gredzenus.
Kas atliecas uz karalieni, tad Mazarīni pamesta, viņa niknumā zvērojošām acīm lika pasaukt maršalu dc La Meljēru, pavēlot viņam, ņemot līdzi tik daudz kareivju, cik vajadzīgs, beidzot uzzināt, ko šie ..kumēdiņi" nozīmē.
Maršals bija bezrūpīgs un bezbailīgs cilvēks; bez visa tā viņš bija arī kareivīgi noskaņots, un viņš, tāpat kā lielais vairums galminieku, nicināja tautu.
Viņš paņēma līdzi pussimts kareivju un centās ar tiem pāriet Luvras tiltu, bet šeit viņu sagaidīja Rošfors ar saviem piecdesmit rekrūšiem un pusotru tūkstoti lielu pūli. Iziet cauri šim pūlim nebija nekādu cerību.