Maršals pal necentās to izdarīt. Viņš devās gar krastmalu. Bet pie Jaunā lilta viņš uzskrēja Luvjēram ar pilsētas iedzīvotājiem. Šoreiz maršals nolēma uzbrukt, bel viņu sagaidīja ar muskešu šāvieniem, bet no logiem uz. viņu un kareivjiem sāka lidot akmens lielus.
Viņš atkāpās, atstājot krastmalā trīs kareivjus, un devās tirgus virzienā, kur viņu sagaidīja Planšē ar alebardistiem. Alebardisti bija draudīgi nostādīti pret viņiem.
Tad viņš nolēma, ka bez pūlēm izsitīsies caur pelēkajos apmetņos ģērbtajiem pilsētniekiem, bet viņi cieši sakļāva savas rindas, un maršalam nācās atkāpties Sent-Onorē ielas virzienā, atkal cīņas laukā atstājot četrus kareivjus, kurus bez liekiem trokšņiem nogalināja <tr aukstajiem ieročiem.
Nelaimējās maršalam arī Sent-Onorē ielā; šeit viņam ceļu šķērsoja Svētā Eistāfija baznīcas ubagi; barikādes aizstāvēja ne vien vīrieši, bet pat sievietes un bērni. 'Frike, bruņojies ar zobenu un pistoli, kurus dabūja no Luvjēra, savāca tādu pašu baru nebēdņu, kā pats, un tie visi sacēla neiedomājamu troksni un kņadu.
Maršalam šis likās visvājākais punkts un viņš nolēma to pārraut. Viņš lika divdesmit kareivjiem steidzīgi izjaukt barikādes, bet ar palikušajiem kareivjiem nolēma tos aizsargāt. Divdesmit kareivji metās jaukt nost uzliktos uz ceļa šķēršļus, bet tiklīdz tie pietuvojās, kā no visām sakrauto baļķu un vezumu spraugām sākās šāvienu trokšņi. Pēc dažiem mirkļiem, dzirdot šaudīšanos, ieradās no vienas puses - Planšē ar alebardistiem, no otras — Luvjērs ar pilsētniekiem…
Maršals de La Meljērs nokļuva krustugunīs.
Viņš bija drosmīgs un bezbailīgs, tāpēc nolēma mirt uz vietas. Sākās cīņa; atskanēja ievainoto kliedzieni un vaidi. Kareivji, būdami apmācīti, šāva precīzāk, bet pilsētnieki, būdami vairākumā, gāzās virsū kā lavīna. Maršala cilvēki krita viens pēc otra, kā Rokruā un Lerides kaujas vietās. Viņa adjutantu Fontrālu ievainoja rokā, bet pats maršals tikko spēja noturēties zirgā, kurš ievainots kaklā sāka mežonīgi trakot. Beidzot, tajā momentā, kad pats drošsirdīgākais sāka uzdot un uz viņa pieres parādījās augsti sviedri, pēkšņi pūlis sāka aurot: „Lai dzīvo prelāts!"
Pūlim pašķiroties parādījās Hondī. Viņš mierīgi gāja cauri ļaužu pūlim, ģērbies rituālās drēbēs un apmetnī, dodot svētību pa labi un pa kreisi ar tik aukstasinīgu izskatu, it kā viss apkārt notiekošais viņu neskartu.
Visi nokrita ceļos. Maršals, pazinis viņu, devās pretī.
— Izvediet mani no šejienes, Dieva dēļ, — iesaucās viņš, — citādi viņi mani un manus cilvēkus saraus gabalos.
Visapkārt stāvēja tāds troksnis, ka, likās, pat pērkonu grāvienus neviens nesadziidetu, bet, kad Hondī pacēla roku, visi uz reizi apklusa.
— Mani bērni, - teica prelāts, griežoties pie pūļa, — jūs kļūdījātics attiecībā uz maršala de La Meljēra nodomiem. Viņš apsolās, atgriezies Luvrā, lūgt karalieni mūsu vārdā atbrīvot mūsu dārgo Bruselu. Vai ne lā, maršala kungs? — piebilda Hondī, pagriezies pret maršalu.
— Velns parāvis! — iesaucās viņš. — Kā lad, es apsolu. Es nemaz necerēju, ka tik viegli tikšu cauri.
— Viņš dod jums savu augstmaņa godavārdu, — teica Hondī.
Maršals pacēla roku zvērestam.
— Lai dzīvo prelāts! — skandēja pūlis. Daži pat iekliedzās: „Lai dzīvo maršals!", — bet toties vienbalsīgi tika skandināti saucieni: „Nost Mazarīni!"
Pūlis pašķīrās un deva iespēju iziet uz Sent-Onorē ielu. Barikādes ceļā tika novāktas un attīrītas, kad maršals ar pāri palikušajiem kareivjiem atkāpās pils virzienā. Frike un viņa nebēdņi pavadīja maršalu ar bungu rīboņu un dārdu skaņām, bel citi — ar lauru spiedzieniem.
Šis pavadījums izvērtas ka triumfāls gājiens.
Bet tiklīdz viņi bija izgājuši cauri šim trokšņainajam pūlim, tā barikādes atkal tika atjaunotas. Maršals pilnīgi zvēroja niknumā par savu bezspēcību.
Pa to laiku Mazarīni, kā jau mčs teicām, sēdēja savā kabinetā un saveda savas lietas kārtībā. Viņš lika pasaukt d'Artanjanu, kaut arī maz bija cerību, ka viņam izdosies nokļūt līdz. pilij, par cik pašlaik nebija viņa dežūra.
Tomēr pēc desmit minūtēm musketieru leitnants parādījās uz kabineta sliekšņa slavenā Portosa pavadībā.
— Ienāciet, ienāciet, d'Artanjan! — iesaucās kardināls. Ļoti priecājos jūs redzēt, tāpat arī jūsu draugu. Kas gan tagad notiek šajā nolādētajā Parīzē?
— Nekas labs, jūsu eminence, — atbildēja d'Artanjans, šūpojot galvu. — Pilsēta ir sadumpojusies. Kad mēs ar di Vallona kungu tikko kā šķērsojām Montegrcila ielu, tad mums, neskatoties uz mūsu mundieriem, bet varbūt tieši šo mundieru dēļ, gribēja par varēm piespiest kliegt: „Lai dzīvo Brusels!" — un vēl šo-to… Vai teikt jums, jūsu eminence?
— Sakiet, sakiet.
— „Nost Mazarīni!" Padomājiet, kāda nekaunība.
Mazarīni centās pasmaidīt, taču viņš nobālēja.
— Un jūs kliedzāt? — jaulāja viņš.
— O nē, — teica d'Artanjans, — man pavisam pazuda balss, bet "di Vallona kunga balss pēkšņi lā aizsmaka, ka viņš nespēja neko izdvest. Un tad, jūsu eminence…
— Kas tad? — jautāja kardināls.
— Apskatiet manu cepuri un apmetni.
D'Artanjans norādīja uz. četriem caurumiem apmetnī un uz. diviem cauru*- miem cepurē. Kas atliecas uz Portosa tērpu, tad viņam viss sāns lika saplēsts ar alebardu, bel spalva pie cepures tika atgriezta ar lodes šāvienu.
— Diavolo! — iesaucās Mazarīni, naivi skatoties uz šiem diviem draugiem. — Es gan būtu iekliedzies.
Šajā mirklī ielas trokšņi kļuva pavisam skaļi.
Mazarīni noslaucīja pieri un skatījās visapkārt. Viņam ļoti gribējās pieiet pie loga, bet viņš neuzdrošinājās.