— D'Artanjan, palūkojaties, kas tur notiek, — viņš palūdza.
— Oho! — viņš izdvesa. — Ko las viss nozīmē? Maršals de La Mcljērs atgriežas bez cepures. Fontālam roka sasaitēta, daži ievainoti kareivji, zirgi vienās asinis. Bet… Ko tad dara apsardzes kareivji? Viņi tēmē un tūlīt sāks šaut!
— Viņiem ir dota pavēle šaut, ja pūlis tuvosies Pale-Rojāla pilij.
— Ja viņi sāks šaut, tad visam ir beigas! — iesaucās d'Artanjans.
— Bel režģi?
— Režģi! Tie nenoturēsies pat piecas minūtes. Tos noraus, salauzīs, aizmetīs. Nešaujiet, velns parāvis! — kliedza d'Artanjans, ātri atverot logu.
Bet bija jau par vēlu: d'Artanjana balss pazuda šajā troksnī.
Atskanēja trīs vai četri muskešu šāvieni, un sākās apšaudīšanās.
Varēja dzirdēt, kā lodes atsitās pret pils mūri. Viena lode nosvilpa d'Artanjanam gar ausi un sasita spoguli, pie kura Portoss pašreiz spoguļojās.
— O! O! — iesaucās kardināls. — Venēcijas spogulis!
— Ak, jūsu eminence, — atbildēja uz to d'Artanjans, mierīgi aizverot logu, — neraudiet, vēl nav vērts, lūk, pēc stundas visā pilī, domājams, nebūs neviena spoguļa, nedz. venēciešu, nedz parīziešu.
— Ko lai tagad dara, kā jūs domājat?
— Vajag atdot viņiem Bruselu, ja jau viņi lo pieprasa. Kam viņš jums, patiešām? Kāds jums labums no parlamenta padomnieka?
— Bel kā jūs domājat, di Vallona kungs? Kā jūs rīkotos?
— Es atdotu Bruselu.
— Iesim, kungi, es aprunāšos par visu ar karalieni.
Gaiteņa galā viņš apstājās.
— Vai cs varu ar jums rēķināties un cerēt uz. jūsu atbalstu, kungi?
— Mēs neniainam kungus, - atteica d'Artanjans. — Mēs esam jūsu dienestā: pavēliet, mēs pakļausimies.
— Pagaidiet mani šeit, — leica Mazarīni un, apejot riņķī, iegāja viesistabā pa citām durvīm.
IV
Dumpis pāriet sacelšanā
Kabinets, kur ienāca d'Artanjans un Portoss, nodalījās no karalienes viesistabas likai ar portrejām, caur kurām varēja dzirdēt visu, ko runāja blakusistabā, bcl sprauga slar portrejām, lai cik maza arī lā nebūlu, ļāva redzēt visu, kas notika tur.
Karaliene stāvējs viesistaba, bāla aiz uzbudinājuma un niknuma; tomēr viņa mācēja lā valdīl pār sevi, ka varēja nodomāt, ka viņa ir pavisam mierīga. Viņai aiz muguras stāvēja Komenžs, Vilkjē un Hito, bet attālāk — galminieki, kungi un dāmas.
Karaliene klausījās kanclera Segjē kunga stāstu, jā, tā paša kanclera, kurš viņu divdesmit gadus atpakaļ bija tik cietsirdīgi vajājis un apvainojis.
Viņš pastāstīja, kā tika sadauzīta viņa kariete un kā viņš pats, glābjoties no uzbrucējiem, ieskrējis kunga de O. mājās, kurā uzreiz ielauzies arī
dumpinieku pūlis, kas visu lur izlaupīja un sagrāva. Par laimi viņam paveicās nozusl no sekotāju acīm kādā mazā istabiņā, kuras durvis tika slēptas aiz tapešu rakstiem un nebija uzreiz pamanāmas. Kāda veca sieviņa viņu lur ieslēdza kopā bīskapa brāli Mo. Istabiņā arī bija bīstami palikt, jo lai bija ļoti plānas sienas un pilnīgi viss bija dzirdams, kas notiek mājā, un baidoties, ka šī slēptuve tūlīt tiks atklāta un sitīs viņu pēdējā stundiņa, kanclers sāka izsūdzēt grēkus. Bel, par laimi nekas ļauns nenotika; pūlis, domādams, ka viņu ir izskrējuši pa mājas otrajām durvīm, pameta viņus, tāpēc viņš varējis sveiks un vesels atgriezties, iepriekš gan pārģērbjoties marķīza (). drēbēs, un pārkāpjot diviem policijas oficieru un gvardislu līķiem, kuri bija apsargājuši marķīza māju.
Stāstījuma vidū. ienāca Mazarīni un, nedzirdamiem soļiem pienākot pie karalienes, sāka klausīties stāstījumā kopā ar citiem.
— Nu, — teica karaliene, kad kanclers beidza savu stāstījumu, — ko jūs visi par to domājat?
— Es domāju, jūsu augstība, ka apstākļi ir ļoti sarežģījušies un lieta patiesi kļūst nopietna.
— Kādu padomu jūs varēlu man sniegt?
— Es dotu jums padomu, bel neuzdrošinos, jūsu augstība.
— Uzdrošināsities, — iebilda karaliene ar rūgtu ironiju. — Kādreiz, cilos apstākļos, jūs bijāt daudz, drosmīgāks.
Kanclers nosarka un kaut ko nomurmināja sev zem deguna.
— Aizmirsīsim pagātni un atgriezīsimies tagadnē, — piebilda karaliene. — Tad kādu padomu jūs gribējāt man dot?
— Mans padoms, — neapņēmīgi atbildēja kanclers, — atbrīvot Bruselu.
Karaliene nobālēja vēl vairāk, un viņas sejā parādījas grimase, kas nevēstīja neko labu.
— Atbrīvot Bruselu? — iesaucās viņā.— Nekad!
Šajā mirklī blakuszālē atskanēja soļi, un uz viesistabas sliekšņa, bez iepriekšējas pieteikšanas, parādījās maršals de La Mcljērs.
— A, maršal, jūs! — priecīgi iesaucās Austrijas Anna. — Ceru, ka jūs vedāt pie prāta šo baru?
— Jūsu augstība, — atbildēja maršals, — es zaudēju trīs cilvēkus pie Jaunā tilta, četrus pie Tirgus, sešus pie Sausā Koka ielas un divus pie jūsu pils sienām, tas ir — piecpadsmit cilvēkus. Bez tam, es atvedu desmit vai divpadsmit ievainotus cilvēkus. Mana cepure pazuda kaut kur, lodes norauta; visādā gadījumā, cs arī būtu palicis kopā ar savu cepuri, ja nebūtu bijis prelāta kunga labvēlības, kurš mani izglāba burtiski nāvei no rokām.
— Jā, — nopūtās karaliene, — es ļoti būtu izbrīnījusies, ja šis līkkājainais suns nebūtu iejaukts visā šajā jezgā.
— Jūsu augstība, — iebilda de La Meljērs ar smaidu, — nesakiet, man klātesot, par viņu neko sliktu; es pārāk cienu šo pakalpojumu, ko viņš man sniedza.
— Lieliski, - teiea karaliene, - esiet viņam pateicīgs, cik vien jums pašam labpatiks, bel mani tas pilnīgi neskar. Jūs esat dzīvs un vesels, bet man tas ir galvenais; jūs esat atgriezies, un būsit vēl jo vairāk vēlams viesis manā pilī.
— Jā, jūsu augstība, likai cs liku atlaists ar vienu vienīgu noteikumu, ka nodošu jums visas tautas prasību.