PĀRBAUDES AKMENS
ĒRIKS FRENKS RASELS
Zinātniski fantastisku stāstu krājums
STĪDZIŅA UZ SIRDI
Izejas mērītāja šautra palēcās, mirkli trīcēdama palika uz vietas un atkrita atpakaļ. Pēc trīsdesmit sekundēm atkal lēciens, apstāšanās skalas vidū, kritiens… Vēl trīsdesmit sekundes — un atkal viss no gala»., Un tā nedēļām, mēnešiem, gadiem.
Viegls metāla masts, kas atradās līdzās no akmens bluķiem mūrētai ēkai, iesniedzās augstu debesīs, izslējis pretī zvaigznēm lēzenu metāla kausu. No šā kausa divreiz minūtē Visumā izšļācās spēcīgs bezskaņas signāls:
— Bunda-1! Bip-bip-bop!:.. Bunda-1! Bip-bip- bop!..
To atkārtoja astoņi sinhronizēti repīteri uz ūdens klātās planētas tuksnesīgajām saliņām — astoņi spieķi gigantiskā ritenī — pasaulē, kas lēnām griezās ap savu asi.
Melnajā tukšumā starp tumšām planētām, starp mirušām, izdzisušām zvaigznēm vientuļš kuģis uztvēra Bundas balsi, koriģēja savu vertikālo un horizontālo kursu un droši lidoja tālāk. Cik šādu kuģu bija aizlidojuši garām! Bet viņš joprojām ir viens, joprojām rāda ceļu cilvēkiem, no kuriem nekad nesaņem atbildi: «Paldies, draugs!» Tālās, acīm nesaskatāmās raķetes izrakstīja tumšos bezdibeņus starp galaktiku lokiem ar acumirklīgiem izsviestās liesmas zibšņiem un nozuda. «Kuģi, kas satiekas naktī..» [1]
Bunda-1… Bāka Visuma dziļumos, pasaulīte ar gandrīz tādu pašu atmosfēru kā Zemei un gandrīz bez cietzemes, bezgalīgu okeānu planēta ar mazām, klinšainām saliņām, uz kurām nav nevienas dzīvas būtnes, ar ko varētu iedraudzēties cilvēks, taču īsta paradīze zivīm un citai ūdens radībai.
Šī saliņa bija lielākais cietzemes gabaliņš bezgalīgajā ūdens tuksnesī: divdesmit divas jūdzes gara, septiņas jūdzes plata — planētas Bunda-1 apstākļiem īsts kontinents. Kontinents, uz kura nav ne dzīvnieku, ne putnu, ne koku, ne puķu, tikai zemi, pa akmeņiem kāpelējoši krūmiņi ar mezglainiem, ķeburainiem zariem, ķērpji un sēnes, un kāds pussimts sugu kukaiņu, kuri ēd cits citu un tāpēc nevar pavairoties pārāk lielā skaitā. Un viss — vairāk nekā šeit nav.
Pār planētu gūlās klusums, un tas bija pats briesmīgākais, — klusums, kurā nav nekādu skaņu. Nekad te aprimdams nenopūtās viegls vējiņš, nekad niknumā neauroja vētra. Paisuma laikā jūra negribīgi plāvoja virsū klintīm un pēc tam bezspēcīgi atkāpās — desmit collas augšup, desmit collas lejup, precīzi kā pulkstenis, bez viena vienīga šļaksta, bez trokšņa, bez plīstošu putu šalkoņas. Kukaiņi bija mēmi; no piecdesmit sugām neviena neprata ne dūkt, ne čirkstēt, ne sirsināt. Ķērpju blāvie čemuri un krūmu kroplīgie zari nekad nekustējās. Šķita, ka tie ir nevis augi, bet dīvainas dzīvas būtnes, kas stingst mūžīgā klusēšanā.
Aiz mājas bija sakņu dārzs. Bākas celtnieki bija kā nekā sastrādājuši pusakru salas klinšainās virsmas trīs pēdu dziļumā un iestādījuši Zemes augus. No puķu sēklām neuzdīga neviena, bet dažas dārzeņu šķirnes bija pieticīgākas. Viņam bija piecdesmit dobīšu sīpolu, spinātu, ikā.postu un l>icšu. Sīpoli te izauga futbola bumbas lielumā. Viņš sīpolus neēda, jo nevarēja ciest to smirdoņu, taču vienmēr tos stādīja un kopa tikpat rūpīgi kā citus dārzeņus — tomēr kāda nodarbošanās, turklāt bija patīkami dzirdēt pazīstamo skaņu, lāpstai Šķeļot zemi…
Šautra palēcās, apstājās un atkrita atpakaļ. Ja uz to skatījās bieži un ilgi, cilvēks nonāca it kā hipnozē. Dažkārt viņam radās neprātīga vēlēšanas mainīt šautras ierasto gaitu, izjaukt raidījuma kodu un izdzirdēt kaut ko jaunu, jautri bezjēdzīgu— lai kauss izsviež pret izbrīnītajām zvaigznēm kādu ģeķību: «Dandas trop šentermpf! Bim- bam-bom! Dandas trop šentermpf! Bim-bam-bom!»
Tā bija noticis jau ne vienreiz vien. Iespējams, ka tas atkārtosies vēl. Pavisam nesen vieglais.kreiseris bezmaz ietriecās kādā no Vilka sistēmas planētām, tāpēc ika turienes bāka bija sākusi raidīt kaut ko nesaprotamu. Viena cilvēka ārprāts gandrīz maksāja 'dzīvību diviem tūkstošiem starpplanētu lainera pasažieru. Ja nodzēš sveci, ir grūti tumsā nenomaldīties no ceļa.
Darbs bākā nozīmēja desmit gadu pilnīgas vientulības, ļoti augstu algu un lepnu apziņu, ka dari sabiedrībai svarīgu darbu. Tas viss ir ļoti vilinoši, kad cilvēks ir jauns, viegli iejūsmināms un viņam zem kājām Zemes drošais, cietais pamats. Īstenība izrādās nežēlīga, nesaudzīga un daudziem nepanesama. Cilvēks nespēj būt viens.
— Jūs esat no Hebridu salām? Lieliski! Mums vajadzīgs bākas uzraugs stacijā Bunda-1, un jūs esat tieši tas cilvēks, kas mums noderīgs. Jums tur būs daudz vieglāk nekā citiem. Iedomājieties, ka jūs atrodaties pilnīgi viens uz Benbekulas salas: apmēram tas pats jūs sagaida Bundā. Pilsētniekus turp sūtīt nav jēgas: ar visu savu tehnisko sagatavotību viņi tur agri vai vēlu sajūk prātā tikai no tā vien, ka neredz ielu laternas. Hebridu salu iedzīvotājs ir kā radīts Bundai. Cilvēks taču neskumst pēc tā, kā viņam nekad nav bijis, bet uz Bundas-1 jūs ieraudzīsiet to, kas visu mūžu bijis ap jums — klinšainas salas, jūras plašumus. Gluži tāpat kā jūsu dzimtenē!
Gluži kā dzimtenē!
Dzimtenē…
Šeit — krasts, pret kuru nekad neskalojas viļņi, oļi, raibi gliemežvāciņi, sīki, krabjiem līdzīgi radījumi. Zem ūdens miegaini šūpojas ūdensaugu vāli, bariem peld zivis, gluži tādas pašas kā uz Zemes. Viņš ne reizi vien ir iemetis no krasta makšķeri un ķēris tās, bet pēc tam noņēmis no āķa un palaidis atpakaļ jūrā, palaidis brīvībā, kuras viņam pašam nav.
Šeit virs zaļgana ūdens nepaceļas akmens mola vecās plāksnes, pa līci, cītīgi pukšķinādami, ne- braukalē velkonīši, krastā neviens nedarvo laivas, nelāpa tīklus. Rībēdamas neveļas mucas pa bruģa akmeņiem, celtņi neceļ gaisā mirdzošus ledus blāķus, no pilnas kuģa tilpnes uz klāja spirinādamās nelec ārā sidrabotas zivis. Un svētdienas vakarā neviens nedomā par tiem, kas jūrā.
Zemes zinātnieki izdara brīnumus, kad viņiem tiek dots kāds tehnisks uzdevums. Piemēram, Bundas-1 galvenā stacija ir pusautomātiska, tās astoņi repīteri ir pilnīgi automatizēti, tos baro atomģene- ratori, kas var strādāt simt gadu bez uzlādēšanas. Stacijas varenā balss aizlido astrālos dziļumos, līdz neskaitāmu pasauļu zvaigžņu putekļiem. Vienīgais, kā trūkst Bundai-1, lai garantētu simtprocentīgu drošību, ir gudra, enerģiska un izlemt spējīga kontroles iekārta, avārijas mehānisms, kas
pārvērstu staciju par absolūtu pašvadības sistēmu. I Citiem vārdiem sakot, ir vajadzīgs cilvēks.
Šeit tad nu mācītie vīri bija nošāvuši greizi. Vajadzīgs cilvēks. Bet cilvēks taču nav detaļa, viņu nevar aprēķināt, apstrādāt un savienot ar citām detaļām — lai funkcionē!' Zinātnieki to saprata tikai vēlāk, pēc tam kad trešais bākas uzraugs sajuka prātā un bija jānogādā uz Zemi. Trīs psihiskas saslimšanas gadījumi organizācijā, ļ kas pārzina četrsimt staciju uz neapdzīvotām pla- jfiētām, — tas ir samērā nedaudz, mazāk nekā viens ^procents. Taču trīs — tas ir par trīs vienībām vairāk nekā nulle, un neviens nevar garantēt, ka šis skaitlis nepalielināsies: vienu ārprāts piemeklē ātrāk, cits tam pretojas ilgāk. Un tad zinātnieki mainīja taktiku. Kandidātus sāka ļoti stingri pārbaudīt, viņus pakļāva nesaudzīgiem izmēģinājumiem, kam vajadzēja salauzt vājos un norūdīt [spēcīgos — tos, kas derīgi darbam bākās. Taču drīz vien no pārbaudes nācās atteikties. Pārāk vajadzīgi bija cilvēki, pārāk maz bija tādu, ko vilināja bākas uzrauga postenis, pārāk daudzi L izstājās no spēles pārbaudes laikā. % Zinātnieki ieteica te vienu izeju, te citu, taču ^visas viņu teorijas cieta neveiksmi.