— Ahā!.— Džensens raudzījās puisī ar izteiksmi, kurā, viņš cerēja, bija laucinieciskas viltības un vientiesības sajaukums. Viņš pakasīja pakausi, pastūma naģeni uz pieres un pieliecās puisim pie auss.
— Divus kvartālus no šejienes pie baznīcas stāv zaļš furgons.
— Nu, un tad?
— Tas visu rītu stāvēja pie bankas — es redzēju. Pie stūres sēdēja viens tips, zini, no tiem, kuri nav ar pliku roku ņemami. Varbūt viņš kaut ko ievērojis, kas var noderēt policijai. Nebūtu slikti to tipu sameklēt un iztaujāt — iespējams, ka viņš vēl neko nav dzirdējis par uzbrukumu.
— Tas būtu kolosāli! — iesaucās puisis, kura sirdī modās vēlēšanās patēlot privātdetektīvu. Viņš paraudzījās uz apkārt stāvošajiem dīkdieņiem. Tie atzinīgi māja ar galvām.
— Vai nāksi līdz? — puisis jautāja Džensenam.
— Nē, es steidzos uz autobusu. Tu jau viņu tāpat atradīsi — zaļš furgons, stāv aiz baznīcas.
Džensens laiskā solī devās projām. Pēc simt jardiem viņš atskatījās — uz stūra vairs neviena nebija, visi bija aizgājuši meklēt furgonu. Iztēloties, kā notikumi risināsies tālāk, nebija grūti. Viņi atradīs furgonu un pavēstīs par to policijai. Tā ievāks ziņas, noskaidros viņa saimnieces adresi un prasīs šai, kur īrnieks. Saimniece uzvedīs policistus augšā, vienistabas dzīvoklī. Un tur viņi at- radīs laupītāja līķi. Bankas direktors un kasieris bez pūlēm to pazīs. Policija pārmeklēs dzīvokli, apgriezīs ar kājām gaisā visu māju, tirdīs un tramdīs saimnieci, bet naudu tik un tā neatradīs.
Vīpsnādams viņš atgriezās pie otras automašīnas un sēdās pie stūres. Uz pakaļējā sēdekļa bija ērti novietots rūpīgi iesaiņotais projektors. Nevienam ne prātā nenāks, ka laupīšanai varētu būt kāds sakars ar šo mašīnu, tādēļ viņam nav ko uztraukties.
Jā, tā bija ideāla aplaupīšana. Mīkla, ko nav iespējams atšifrēt. Un nekas netraucēs atkārtot to atkal un atkal, un atkal. Likums un kārtība var dzīties viņam pakaļ līdz pastarai dienai — vienalga, tiem neizdosies mīklu atminēt.
Nelāgi tikai, ka viņš nezina, kā ķermenī šoreiz ir iemājojis. Jo, lai kāds būtu viņa jaunais miesīgais apvalks, viņš joprojām palika Džensens ar savu paša apziņu un atmiņu. Izdzītā personība atstāja jaunajam īpašniekam savas smadzenes, bet ne to saturu. Atmiņa acīmredzot ir nevis materiāls ieraksts pelēkajā vielā, bet gan savdabīgs garīgs atvasinājums. Zinātniekiem šis fakts liktos visai interesants.
Viņš pārbaudīja savu kabatu saturu, meklēdams kādu dokumentu, kas dotu iespēju noteikt, par ko viņš šoreiz kļuvis. Starp citu, viņš zināja, ka tā vai citādi dabūs ziņas par sevi un ne vēlāk kā tajā brīdī, kad iedarbinās motoru, lai dotos uz jaunu medību vietu.
— Ei, Sem, kur tu dabūji šito limuzīnu?
Balss, kas atskanēja turpat līdzās, lika viņam nodrebēt un pacelt galvu. No blakus mājas loga uz viņu raudzījās flegmātisks zirga ģīmis. Tā īpašnieka žokļi ritmiski kustējās, gremodami košļājamo gumiju. Ģīmis ar trulu ziņkāri gaidīja atbildi.
Tātad viņš bija kaut kāds Sems. Džensens aši apsvēra, kā rīkoties. Ja viņš tagad atsauksies, tad
agri vai vēlu noteikti saplsies. Visdrošākā izeja no situācijas — noliegt visu.
Viņa jaunā seja bija pastīva, taču Džensens darīja visu iespējamo, lai savilktu to gadījumam piedienīgā grimasē, iekams pagriezās pret savu sarunas biedru.
— Limuzīns ir mans, bet es neesmu Sems.
— Ko-o-o? — zirga žoklis nokārās, atsegdams sārtas smaganas. — Tu neesi Sems?
— Tieši to es gribēju teikt. Tu esi kļūdījies, draudziņ. Es labprāt iepazītos ar šo Semu. Acīmredzot mēs ar viņu esam līdzinieki — tu, šķiet, esi jau desmitais, kas mani notur par viņu.
— Nu, lai mani kaut gabalos sarauj, jūs esat precīza viņa kopija.
— Es neesmu neviena kopija, bet kas attiecas uz precizitāti…
Nepabeidzis teikumu, Džensens ieslēdza motoru un aizbrauca, atstādams zirga ģīmi galīgā apstulbumā.
Šajā pārvietošanās rotaļā nelāgi bija tas, ka varēja uzrauties uz populārām personām, un tad draudēja nepatikšanas. Turpmāk savi upuri jāizraugās tikpat piesardzīgi kā darbošanās lauks, Džensens nosprieda. Viņam vajadzīgi svešinieki. Cilvēki, kas šeit ieradušies nesen. Nevienam nepazīstami atbraucēji. Ārzemnieki. Uz priekšu jābūt uzmanīgākam.
Avīžu lasīšana Džensenam vienmēr sagādāja gandarījumu. Viņam patika noslēpumainības pieskaņa, ar kādu reportieri izpušķoja skandalozo noziegumu aprakstus. Lūk, tagad pat >— kā tika attēlota viņa pēc skaita sestā dēka! Ja ticētu avīžniekiem, tipam, kas aplaupījis banku, bijusi reputācija gandrīz kā svētajam un eņģeliski tīra pagātne. Un nu viņš atrasts beigts, bet nolaupītā nauda pazudusi bez pēdām.
Palika noslēpums, kā cilvēks ar nevainojamu reputāciju varējis izdarīt tādu nekaunīgu noziegumu, kāpēc viņš miris un kur izkūpējis laupījums. «Ha!» Džensens novīpsnāja, ar acīm pār- skriedams iespieduma slejas. Nevarēja noliegt, daži no šiem skribentiem tomēr bija diezgan apķērīgi. Kāda rakstiņa autors, kas slēpās aiz iniciāļiem A. K. D., saistīja šo noziegumu ar iepriekšējo. Viņš salīdzināja faktus un konstatēja dažas kopīgas iezīmes: bankas aplaupīšanā lietoti vieni un tie paši paņēmieni, laupītājs ir cilvēks ar nevainojamu uzvešanos, drīz vien viņu atrod beigtu, bet nolaupītās summas bez pēdām pazūd. Taču noslēgumā reportieris pievērsa lasītāju uzmanību satraucošam faktam, ka ar oficiālu sankciju iznīcināti lieli krājumi Indijas kaņepju, no kurām iegūst hašišu, un deva miglainu mājienu par narkotiskās vielas slepenu izplatīšanu cienījamās sabiedrības aprindās.
— Taisni jāsmejas! — Džensens atzinīgi nomurmināja.
Un tad piepeši viņš ieraudzīja sludinājumu — dažus vārdus, kas bija ievietoti privāto sludinājumu nodaļā un uzskatāmības dēļ ielikti rāmītī.
«H. M. Dž. Uzņemiet sakarus ar mani. Vēlos atpirkt aparātu par skaidru naudu. Izdevīgi noteikumi. Veins.»
Džensens sāka prātot. Izskatās pēc lamatām, kurās Veinam ir pievilinātāja loma. No otras puses, te ir runa par naudu — skaidru naudu. Ja nu patiešām šie sagatavojuši smuku summiņu? Gan jau viņš pratīs izlocīties — naudu saņems, bet slazdos neiekritīs. Priekš kā cilvēkam dotas sma
dzenes, ja viņš nav spējīgs ar tām pienācīgi pastrādāt?
Džensens aizbrauca uz pilsētu un piezvanīja no automāta.
— Tas esmu es. Nevēlos, ka mani notvertu, tādēļ klāj vaļā labi mudīgi!
— Paklausieties, — klausulē steidzīgi skanēja Veina vecīgā balss, — esmu ^atradis ārzemnieku, kas uzskata, ka mans aparāts varētu noderēt viņa valstij. Viņš ir gatavs to pirkt.
— Bet kāpēc tu nevarētu uzbūvēt vēl vienu tādu pašu?
— Tas prasītu ne mazāk kā divus gadus, bet viņš nedos naudu, kamēr nebūs redzējis mašīnu. Laika pārdomām man nav daudz. Džensen, mans klients ir jauns un ārkārtīgi bagāts…
— Es padomāšu, r— Džensens noburkšķēja un, neļāvis Veinam pabeigt teikumu, pakāra klausuli.
Nākamajā dienā Džensens nolēma piekrist šim darījumam. Tas viņam solīja tikai peļņu. Par ķermeni, kurā viņš mita patlaban, likumam nebija nekādas intereses. Līdzšinējās operācijās viņš bija savācis ne mazumu naudas, taču labprāt izdabūtu kādu žūksni arī no Veina, protams, nešķiroties no projektora. Plāns viņam bija izstrādāts labu labais — pirmklasīga ideja!
Viņš piezvanīja Veinam no citas pilsētas.