— Esmu ar mieru pieņemt priekšlikumu. Viss atkarīgs no noteikumiem, — viņš paziņoja.
Veins jautāja:
— Cik jūs gribat?
— (Bet cik šis jūsu nabobs dos?
— Nezinu. Viņš ir gatavs maksāt prāvu naudu, bet uz izspiešanu neielaidīsies. Ja jūs esat ar
mieru pārdot aparātu, nosauciet summu. Ar kaut ko ir jāiesāk.
Veina pārliecība par ārzemnieka augsto pirktspēju uzkurināja Džensena ziņkārību.
— Kas viņš ir par tipu, es gribētu zināt.
Kaut arī Veins pūlējās izlikties mierīgs, viņa balsij bija satraukuma pieskaņa..
— Viņš ir no Eiropas. Gadu trīsdesmit vecs un ļoti, ļoti bagāts. Saderināts ar sezonas visskaistāko meiteni, kura, cik man zināms, arī nav nekāda nabadze. Saprotiet, šajā sarunu stadijā es nevaru jums atklāt viņa vārdu, taču iedrošinos apgalvot, ka viņam ir vairāk naudas nekā jebkuram no tiem, ar ko man bijusi darīšana līdz šim.
— Labi. Es pats ar vinu parunāšu.
— Bet…
— Un nekādus jokus! — Džensens cieti nobrīdināja. — Es pakaru klausuli. Mēs jau tā pārāk ilgi runājam. Es tev pazvanīšu vēlreiz. Parūpējies par tikšanos. Un pasaki viņam, ka summa būs satriecoša.
Kad Džensens pakāra klausuli, viņa mute savilkās platā smīnā. Ārzemnieks, kam naudas kā spaļu un kas taisās precēties ar augstāko aprindu lauveni. Tas tik būs vareni!
Viss veidojās lieliski. Šaura ieliņa <— ne platāka par piecpadsmit jardiem — šķīra viņa istabu trešajā stāvā no ārzemnieka apartamentiem, kas atradās tai pašā līmenī. Skatīdamies pa logu, Džensens varēja novērot, kas notika iepretim.
Protams, viņam varēja izlikt viltīgi izdomātus slazdus, taču viņš jebkuru viltību pārvērtīs nežēlīgā farsā. Veina stāsts par bagāto ārzemnieku varēja būt blefs, bet tikpat labi tā varēja būt patiesība. Lai būtu kā būdams, viņš, Džensens, neko nezaudēs, toties veiksmes gadījumā …
Risks nebija liels: viņš vai nu iemājos kāda veikla detektīva muskuļotajā karkasā, tiklīdz tas ar nolūku viņu nogalināt ienāks istabā, vai arī iegūs superbagātā ārzemnieka cildeno veidolu.
Jā, Džensens nav vis nekāds muļķis. Tie, kam galva strādā, tiesas rokās nenonāk. Viņam pietiek prāta apjaust, ka Veins ir spējīgs izlikt slazdus. Vecais taču var mēģināt izmānīt Džensenu no ķermeņa un tad pagrūst viņam manekenu vai pat līķi, labi zinādams, ka bez miesas ietvara Džen- sona spēks izgaisīs kā dūmi. Gudrais zina, cik bīstami ir pietiekami nenovērtēt savu pretinieku. Bet viņš, Džensens, ir pats gudrības iemiesojums!
Ar spēcīgu binokli viņš pētīja pretējās mājas logus. Tips, kas atradās istabas dziļumā, bija dzīvs — par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņš nespēja nosēdēt uz vietas un ik pēc brīža paraudzījās pa logu, raidīdams piesardzīgus skatienus lejup, uz ielu. Džensens bez pūlēm varēja aplūkot viņa seju un augumu.
Nākamais upuris precīzi atbilda Veina aprakstam — ap gadu trīsdesmit, padrukns, ģērbies mazliet izaicinoši. Un visā viņa ārienē bija kaut kas izaicinošs, bet briljants uz kreisās rokas vidējā pirksta taisni žilbināja acis. Viņa gludi pieglaustie mati un parupjā seja Džensenam likās tā kā pazīstami — iespējams, ka viņš šo tipu bija redzējis fotogrāfijā, visdrīzāk uz kāda populāra žurnāla spožā vāka, roku rokā ar satriecoši skaistu dā- miņu, bet priekšplānā — tikko nošauts tīģeris.
Lai nu kā tas būtu, Džensenam šā cilvēka āriene bija pa prātam. Izraugoties kārtējo ķermeni, tāpat kā iegādājoties jaunu mēteli, jo izvēlīgāks būsi, jo labāk. Piedāvātais modelis izcēlās ar izturību un modernu piegriezuma līniju, turklāt it nekā nemaksāja! Un Džensens nebija no tiem, kas dāvinātam zirgam skatās zobos.
Interesanti būtu zināt, vai viņa upurim ir Iep- nīgs pils pārvaldnieks, kas prot teikt: «Jā, mi- lord!», «Nē, milord!», «Protams, milord!». Viņam, Džensenam, gribētos, lai tāds būtu. Ak jā, vajadzēs atradināties no dažiem neglītiem ieradumiem, iemācīties sacīt «jā», nevis «mhm». Bet tas ir to vērts!
Skaistulis atkal parādījās pie loga un uzmeta aizdomu pilnu skatienu automobilim, kas stāvēja pie trotuāra. Pēc tam viņš pagriezās un pateica dažus vārdus kādam istabas dziļumā.
Džensens pameta lejup ne mazāk aizdomīgu skatienu un pēkšņi ieraudzīja sirmā Veina kalsno stāvu. Cienījamais džentlmenis, kā parasti ļoti sakoncentrējies, steidzīgi devās uz pretējo māju. Neatskatīdamies, neizrādīdams ne mazāko satraukumu vai nedrošību, Veins iegāja pa durvīm, kas veda uz ārzemnieka apartamentiem. Tas joprojām nenolaida acis no lejā stāvošā automobiļa.
Laiks! Džensens metās uz krēslu, smagi iezvē- lās tajā un ieslēdza projektoru. Daudzkārtējā procedūras atkārtošana bija padarījusi viņa kustības precīzas un automātiskas, taču nebija viņam atņēmusi sajūtu, cik notiekošais ir svarīgs. Aparātā ar tā noslēpumaino ķiveri joprojām jautās kaut kas ļaunu vēstījošs, it kā atgādinājums, ka visiem priekiem šajā pasaulē agri vai vēlu pienāk beigas.
Dzīvības spēks sāka ieplūst noziedzniekā. Viņš ar skatienu vai aprija cilvēku, kas stāvēja pie pretējās mājas loga. Džensenam bija izdevies izdarīt dažus pilnveidojumus Veina lolojumā. Sēzdamies krēslā, viņš atgāzās atpakaļ tādā pozā, lai viņa atstātais ķermenis saļimstot nospiestu pogu un izslēgtu projektoru. Lieliski izdomāts — pilnīgi Džensena stilā! Viņš ļoti lepojās ar sevi.
Trīsdesmit sekundes — un viņš bija brīvs. Un acumirklī atradās otrā ielas pusē, citā istabā, citā ķermenī — brīnumainā transformācija noritēja parastajā ātrumā.
Viņa «es» pārņēma nepiedzīvots uzvaras prieks, sava spēka nesagraujamības apziņa, kad tas uzsāka nāvīgo cīniņu ar pretinieka dvēseli, kura neatlaidīgi turējās pie sava miesīgā apvalka. Šoreiz upuris bij'a ciets rieksts. Tas pretojās tik nikni, spīvi un nežēlīgi kā neviena cita dvēsele, ar ko Džensenam bija iznākusi darīšana. Lai saglabātu savu karkasu, šis skaistulis cīnījās ar aizvēsturisko ķirzaku zvēriskumu un nepiekāpību.
Bezmaz veselu minūti pretinieka ķermenis grīļojās kā dzērumā, raustījās un pat nogāzās uz grīdas, locīdamies konvulsijās un it kā cenzdamies kaut ko izgrūst no sevis, tad piecēlās un nespēkā ieslīga krēslā.
Džensena fiziskie spēki bija gandrīz izsīkuši, taču viņa dvēseles stiprums palika nemainīgs. Viņš saprata, ka bez projektora palīdzības viņam neparko nebūtu izdevies salauzt pretinieka tīģera gribu. Bet nu viņš atkal bija kļuvis uzvarētājs šajā cīniņā un atkal dzirdēja šņākoņu, ar kādu izdzisa dzīvības dzirkstele, taiziedama nebūtībā.
Uz viņa pieres izspiedās sviedru lāses, viņš atgāzās pret krēsla atzveltni, no rīkles izlauzās dīvainas, elsām līdzīgas skaņas. Kājas šķita kā paralizētas. Tā bija smaga, mokoša cīņa, un viņš tajā uzvarēja! Bravo, Džensen!
Kad istabas durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās Veins, viņu sagaidīja plats Džensena smīns.
— Žēl, žēl, — nesatricināmā mierā sacīja Veins.
— Kā tad jums tik žēl?
— Jūs atstājāt savu revolveri tur, pretējā mājā.
— Par kādu revolveri jūs runājat?
— Par to, kas piederēja Džensenam.
— Tātad jūs uzminējāt manu gājienu?
Džensens apsēdās uz galda gala. Viņš bija laimīgs. Viņš jutās lieliski. Vislabākajā formā, kā mēdz teikt. Enerģijas un pašpārliecības pilns!
— Jums, protams, galva strādā, nav ko teikt. Jūs daudz ko varējāt paredzēt. Taču visas jūsu mašīnas iespējas pat jūs neapsvērāt un noticējāt, ka es to pārdošu, ko?
Džensens skaļi iesmējās un vienu mirkli tā kā bažīgi ieklausījās savas jaunās balss aizsmakuša- jās, vulgārajās skaņās. Bet tūlīt pat iesmējās atkal.