— Es būtu muļķis, ja labprātīgi atdotu jums rīku, ar ko var atmūķēt nemirstības durvis.
Stāvēdams uz sliekšņa, Veins sacīja:
— Jā, jā, nemirstība. Nav tādas summas, par kuru to varētu nopirkt. — Viņš pārlaida roku saviem sirmajiem matiem. — Mans aparāts ir lielisks. Man nav iemesla par to kaunēties. Vienīgais šā aparāta trūkums — tas ir aizsteidzies priekšā savam laikam. Cilvēce vēl nav tikusi tik tālu, lai to pieņemtu.
Zinātnieka nogurušās acis sastapās ar Džensena nekaunīgo skatienu.
— Esmu nolēmis to iznīcināt.
— Ne velna tu to neizdarīsi! — Džensens pavēloši pamāja ar roku. — Un nekverni tur kā spoks! Nāc iekšā! Es degu nepacietībā uzzināt, kāds varens dūzis tagad esmu.
— Ak jā, protams, — Veins pieļāvīgi sacīja.
Viņš ienāca istabā. Četri gari, plecīgi sportiska
izskata vīri sekoja viņam.
— Jus esat patiešām liels dūzis, un jus sauc Enriko Rapalli.
Džensena smadzenēs uzplaiksnīja velnišķīga fotomontāža — savā nežēlībā nedzirdētu noziegumu upuru asiņainā galerija. Vairums no šiem noziegumiem tika izdarīti tajā, laikā, kad viņš, Džensens, atradās cietumā, un viņam tikai reizi bija gadījies redzēt gangsteru karaļa seju. Nav nekāds brīnums, ka šī seja viņam šķita pazīstama. Un nepavisam nav brīnums, ka šā cilvēka dvēsele ar tādu zvērisku nepiekāpību cīnījās par savu ķermeni.
— Es aizgāju uz policiju un visu izstāstīju, — Veins turpināja. Noskaidrojās, ka viņi izsekojuši Rapalli un gatavojas to apcietināt. Viņiem patika mans plāns — viņi piekrita atlikt slepkavas arestu un izmantot Rapalli kā pievilinātāju. Veselas desmit dienas mans sludinājums parādījās visās avīzēs, līdz beidzot jūs uz to uzķērāties. Es noliku jums tikšanos Rapalli midzenī. Mēs izkārtojām tā, ka pretējā mājā tika atbrīvots dzīvoklis. Tiklīdz jūs to noīrējāt un nogādājāt tur projektoru, es sapratu, ka šoreiz jūs neizbēgsiet. — Veins atkal atglauda matus no pieres. Viņa seja bija ļoti nogurusi. — Un tagad es iznīcināšu savu aparātu.
— Ejam, Rapalli! — asi izmeta viens no Veinam līdz atnākušajiem vīriem un uzlika savu milzīgo plaukstu uz Džensena pleca.
— Es neesmu Rapalli! — Džensens iegaudojās. — Es… Es…
— Kas tad tu esi? — garā vīrieša lūpas savilkās greizā smīnā. — Tev ir Rapalli seja, viņa ķermenis, viņa pirkstu nospiedumi, bet likumam vairāk nekā nevajag.
— Lai jūs visi esat nolādēti! — Džensens iebļāvās, kad ap viņa locītavām saslēdzās roku- dzelži.
Vai traks aiz dusmām, ar asinīm pieplūdušām acīm viņš noraudzījās pakaļ Veinam, kas devās uz durvīm. No viņa mutes izvirda rupjas lamas. Veins pagriezās, ar tīri akadēmisku interesi palūkojās uz viņu un klusi sacīja:
— Rapalli, man jūsu no sirds žēl. Bez šaubām, jūs saņemsiet to, ko esat pelnījis. Tas ir ļoti bēdīgi, protams, ja uzskatām, ka nāve nozīmē pilnīgu iznīcību. — Viņš brīdi klusēja, tad turpināja: — Bet, ja tas tā nav, ja jūsu dvēselei būs" * jāsatiekas ar tiem, kuri viņu jau sen gaida, man bail pat iedomāties, kas ar jums notiks.
ELS SIMTONS
Nē, viņi, protams, neko velti nedara. Varbūt nezinātājam dažas viņu izrīcības un visādi noteikumi šķiet diezgan dīvaini. Taču vadīt raķeti kosmosā — tas nav vis braukāt ar sili pa dīķi!
Nu, piemēram, šis triks ar jauktajām komandām — ja padomā, tas ir ļoti saprātīgs. Visos lidojumos ārpus Zemes orbītas — uz Marsu, uz asteroīdu joslu un tālāk — pie mašīnām un kursa noteikšanai tiek norīkoti baltie cilvēki no Zemes, jo viņi ir konstruējuši kosmiskos kuģus, zina par tiem vairāk nekā citi un vislabāk prot tos vadīt. Toties visi kuģa ārsti ir nēģeri, jo kāda nevienam nezināma iemesla dēļ nēģeriem nekad nepiemetas kosmiskā slimība un bezsvara stāvoklī nekļūst nelabi. Bet visas brigādes kuģa ārējam remontam tiek komplektētas no marsiešiem, tāpēc ka viņiem uz to ir ķēriens, viņi patērē ļoti maz gaisa un viņiem gandrīz nemaz nav bīstama kosmiskā radiācija.
Tādas pašas jauktas komandas strādā uz kuģiem, kas dodas Saules virzienā, piemēram, līdz Venerai. Tikai tur vienmēr ir vēl arī rezerves pilots — dūšīgs puisis, tāds kā Els Simtons. Un arī tas ir saprātīgi. Ar viņu jau arī viss sākās. Es droši vien Elu nekad neaizmirsīšu — viņš tā vien stāv man acu priekšā. Tas tikai bija puisis!
Tajā dienā, kad viņš pirmoreiz parādījās, es dežurēju pie trapa. Mūsu kosmosa kuģis saucās «Mārgaretsitija» — tas bija gluži jauns preču un pasažieru laineris, pierakstīts Veneras ostā un tās vārdā ari nokristīts. Neviens kosmonauts, protams, nesauca to citādi kā par «Margrietiņu»…
Mēs stāvējām Kolorādo kosmodromā, kas atrodas uz ziemeļiem no Denveras, ar kravas pilnām tilpnēm. Mums bija jānogādā uz Mārgaretsitiju pulksteņu ražošanas iekārtas, zinātniskā aparatūra, lauksaimniecības mašīnas, virpas un instrumenti, kā arī kaste rādija adatu Veneras vēža institūtam. Vēl bija astoņi pasažieri — visi agronomi. Mēs jau stāvējām uz starta laukuma un pēc minūtēm četrdesmit gaidījām pacelšanās sirēnu, kad ieradās Els Simtons.
Viņš bija gandrīz divi metri garš, svēra simt divdesmit kilogramu, bet kustējās šis milzenis tik viegli kā balerīna. Bija vērts uz viņu paskatīties. Viņš kāpa pa dūralumīnija trapu nevērīgi, kā tūrists iekāpj autobusā, šūpodams rokā jēlmītas ādas maisu, kurā droši varētu ietilpināt viņa gultu un vēl pāris skapju piedevām.
Uzkāpis viņš pamanīja emblēmu pie manas cepures un sacīja:
— Sveiks, seržant! Es esmu jaunais rezerves pilots. Man jāierodas pie kapteiņa Maknoltija.
Es zināju, ka mēs gaidām jaunu rezerves pilotu. Džefs Derkins bija dabūjis paaugstinājumu un pārcelts uz eleganto Marsa kuģīti «Prometejs». Tātad šis būs viņa vietā! Bija skaidrs, ka viņš ir zemietis, taču šis puisis nebija ne baltais, ne arī nēģeris. Viņa inteliģentā, bet 'neizteiksmīgā seja bija pārvilkta ar vecu, labi izmiecētu ādu un acis kvēloja kā uguns. No pirmā skatiena bija redzams, ka tā ir neparasta personība.
— Esi sveicināts, mazais! — es sacīju. Roku es viņam nesniedzu, jo tā man vēl varēja noderēt. — Attaisi savu somu un noliec sterilizācijas telpā. Kapteinis ir priekšgala sektorā.
— Pateicos! — viņš sacīja, neizmainoties sejā ne vaibstam, un, šūpodams rokā savu milzenīgo ādas maisu, devās uz slūžām.
— Starts pēc četrdesmit minūtēm, — es brīdināju.
Vairāk es Simtonu neredzēju līdz tam laikam, kad mēs jau bijām nolidojuši divsimt tūkstoš jūdžu un Zeme bija pārvērtusies par zaļganu pusmēnesi tāltālu aiz mūsu gāzes astes. Tikai tad es izdzirdēju koridorā viņa balsi — viņš jautāja, kur esot noliktava. Viņam norādīja uz manām durvīm.
— Seržant, — viņš sacīja, sniegdams man rīkojumu, — es atnā.cu pēc krāmiem.
Viņš atspiedās pret barjeru, atskanēja krakšķis, un barjera vidū ieliecās.
— Ei! — es iebļāvos.
— Lūdzu piedošanu!
Viņš izslējās taisni. Barjera jutās daudz stabilāka, kad Simtons stāvēja pa gabaliņu no tās.
Es apzīmogoju viņa rīkojumu, iegāju ieroču noliktavā un paņēmu viņam staru pistoli ar ietveri. Vislielākās Veneras apstākļiem piemērotās purva slēpes bija viņam kādus septiņus numurus par mazām un metru par īsām, taču nekas labāks neatradās. Viņš dabūja vēl kārbu universālas smēreļļas, bundžu grafīta, bateriju mikroviļņu radiofonam un paciņu tablešu ar uzrakstu «Aromātisko augu korporācijas dāvana no Laulību noslēgšanas planētas».