Smaržīgās tabletes viņš atdeva man:
— Ņem sev, man no tām kļūst nelabi.
Visu pārējo viņš, acis nepamirkšķinājis, saņēma abās rokās. Es savu mūžu nebiju redzējis tik neizteiksmīgu fizionomiju.
Un tomēr, kad Simtons ieraudzīja skafandrus, viņa seja kļuva tāda kā domīga. Pie sienas kā noplukušas ādas karājās trīsdesmit zemiešu skafandri un sešas ķiveres ar plecsegiem marsiešiem: viņiem vairāk par vienu desmitdaļu atmosfēras nav vajadzīgs. Nekā Simtonam piemērota nebija. Es nevarētu viņam neko sameklēt, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Tas bija tikpat veltīgi kā mēģināt iebāzt ziloni konservu kārbā.
Viņš pagriezās un viegliem soļiem aizgāja — vai jūs saprotat, ko es gribu teikt? Šis puisis tik lieliski pārvaldīja savu smago ķermeni, ka es nodomāju: ja viņam piepeši ienāktu prātā paālē- ties, tad labāk atrasties kaut kur nostāk. Es gan nemanīju viņā šādu sliecību — nē, viņš bija noskaņots gluži draudzīgi, kaut gan mazliet mīklaini. Bet mani pārsteidza viņa mierīgā pašpārliecība, viņa ātrās un klusās kustības. Viņš kustējās pilnīgi bez trokšņa, droši vien tāpēc, ka viņa zābaku zoles bija apsistas ar collu biezu gumijas kārtu.
«Margrietiņa» nesteigdamās slīdēja pa tukšumu, bet es neatlaidīgi vēroju Elu Simtonu. Jā, mani interesēja, kas viņš ir par cilvēku, jo es tādus vēl nekad nebiju sastapis, kaut arī dzīvē gadījies tikties ar visādiem. Viņš joprojām bija nesabiedrisks, bet vienmēr pieklājīgs, savu darbu darīja akurāti, ātri un vispār pilnīgi apmierinoši. Maknoltijam viņš ļoti patika, bet mūsu kapteinis nebija no tiem, kas mēdz jaunatnācējiem tūlīt izrādīt simpātijas.
Trešajā dienā Els satrieca marsiešus. Visi zina, ka šie izmanīgie, gandrīz neelpojošie radījumi ar izvalbītajām acīm un desmit taustekļiem jau vairāk nekā divus gadsimtus ir piezīdušies Saules sistēmas šaha čempionu titulam. Neviens no citu planētu iemītniekiem nav spējis nolikt viņus uz lāpstiņām. Viņi ir taisni traki uz šahu — cik reižu esmu redzējis, kā viņi, sapulcējušies bariņā, no satraukuma laistās visās varavīksnes krāsās, kad kāds pēc trīsdesmit minūšu ilgām dziļām pārdomām izdara gājienu ar bandinieku.
Reiz, nodevis dežūru, Els visas astoņas atpūtas stundas nosēdēja labās puses slūžās, kur gaisa spiediens ir viena desmitdaļa atmosfēras. Sarunu iekārtā ilgas pauzes mijās ar mežonīgiem bļāvieniem un griezīgu čirkstēšanu, it kā šie astoņkāji tur kopā ar viņu būtu sajukuši prātā. Kad viss beidzās, mūsu remontmeistari bija tik tikko dzīvi. Izrādījās, ka Els bija piekritis uzspēlēt šahu ar Kli Jangu un iedzinis viņu strupceļā. Bet Kli pēdējā Saules sistēmas čempionātā bija ieguvis sesto vietu un zaudējis pavisam tikai desmit partijas — protams, vienīgi saviem planētas brāļiem marsiešiem.
Pēc šā gadījuma sarkanās planētas puiši neatstājās no Ela. Tiklīdz viņš beidza dežūru, tie grāba viņu ciet un vilka uz savām slūžām. Vienpadsmitajā dienā Els spēlēja ar sešiem marsiešiem reizē, divas partijas zaudēja, trijās panāca neizšķirtu un vienā uzvarēja. Marsieši nosprieda, ka Els ir kaut kāds fenomens (protams, salīdzinājumā ar Zemes iedzīvotājiem). Pazīdams viņus, arī es tā nodomāju. Un Maknoltijs tāpat. Kapteinis šo rezultātu pat bija ierakstījis kuģa žurnālā.
Jūs droši vien atceraties, kādu troksni sacēla audioprese 2270. gadā sakarā ar ««Mārgaret- sitijas» Maknoltija meistarību»? Kā nu ne, tā taču kļuva par kosmisko leģendu. Pēc tam kad mēs bijām laimīgi atgriezušies, Maknoltijs ilgi kratījās vaļā no šīs slavas un visiem stāstīja, kam tā patiesībā pienākas. Taču reportieri kā vienmēr atrada sev attaisnojumu. Kapteinis taču bija Maknoltijs, viņi teica. Turklāt viņam ļoti piemērots uzvārds — iznāk aliterācija. Rādās, ka pastāv vesela sekta žurnālistu, kam nekas cits nav vajadzīgs kā vienīgi aliterācija.
Bet viss šis troksnis izcēlās parasta lidojoša atlūžņa dēļ — es tā dēļ pat nosirmoju. Dzelzs un niķeļa meteorīta gabals, kas nesteigdamies lidoja garām ar parasto kosmisko ātrumu — vz-z-z-z! Tā orbīta atradās ekliptikas plaknē un šķērsoja mūsu kursu taisnā leņķī.
Nu tad pastrādāja gan tas posta darbu! Es nekad nebūtu domājis, ka mazs akmentiņš var būt tik bīstams. Līdz pat šim laikam man ausīs skan pa izsisto caurumu izplūstošā gaisa svelpoņa.
Iekams automātiskās durvis noslēdza avārijas sektoru, mēs jau bijām pazaudējuši krietni daudz gaisa. Spiediens bija nokrities līdz sešām desmitdaļām atmosfēras, kad kompresori apturēja tā krišanos un sāka pamazām spiedienu paaugstināt. Marsiešiem gan par to nebija nekāda bēda, viņiem arī sešas desmitdaļas ir par daudz — tikpat kā būtu jāelpo biezas samazgas.
Šajā izolētajā sektorā bija palicis viens mehāniķis. Otrs izglābās, tik tikko pagūdams iesprukt iekšā, kad durvis jau vērās ciet. Bet tas puisis, mēs nodomājām, ir izvilcis papīriņu ar krustu. Drīz mēs viņu izsviedīsim caur slūžām, tāpat kā dažu labu viņa biedru, kam liktenis bija lēmis tā beigt savu dienestu.
Mehāniķis, kas bija paguvis izsprukt, stāvēja, atspiedies pret starpsienu, bāls kā krīts, kad parā
dījās Simtons. Viņa apakšžoklis trīcēja un acis spīdēja kā spuldzes, taču balss bija mierīga.
— Ej ārā no šejienes un aiztaisi durvis! <— viņš sacīja, pastumdams sānis izglābušos mehāniķi. — Es viņu izvilkšu. Kad pieklaudzināšu, ātri taisiet vaļā un ielaidiet mani.
Mēs aizvērām aiz sevis hermētiskās durvis. Ko Els tur darīja, mēs neredzējām, bet indikatora spuldzīte rādīja, ka viņš izslēdza automātiku un atvēra durvis uz avārijas sektoru. Pēc desmit sekundēm spuldzīte nodzisa — tātad tās durvis atkal bija ciet. Atskanēja ātri, spēcīgi klauvējieni. Mēs attaisījām durvis, un mūsu nodalījumā ieklupa Els, turēdams rokās samaņu zaudējušo mehāniķi. Viņš stiepa to kā kaķēnu un aizdrāzās pa koridoru baigā ātrumā, tā ka mēs nobijā- mies — ka tikai viņš ar joni neiztriecas cauri priekšgala bruņām.
Pa to laiku mēs bijām konstatējuši, ka stāvoklis ir draņķīgs. Raķešu dzinēji nedarbojās. Venturija caurules bija kārtībā, un arī sadegšanas kameras palikušas veselas. Inžektori strādāja lieliski — ja degvielu sūknēja ar roku. Degvielas mēs nebijām zaudējuši ne pilītes, un kuģa korpuss bija vesels, ja neskaita to meteorīta izsisto caurumu. Bet aizdedzes un degvielas padeves vadības sistēma bija izgājusi no ierindas — tā atradās tieši bojātajā sektorā un bija pārvērtusies dzelzs lūžņu kaudzē.
Stāvoklis bija ļoti nopietns. Vēl vairāk — visi bija pārliecināti, ka mums draud neizbēgama bojā eja. Es nešaubos, ka arī Maknoltijs bija nācis pie šā drūmā secinājuma, kaut gan savā oficiālajā ziņojumā viņš to nosauca tikai par «grūtu stāvokli». Taisni jābrīnās, kā viņš neuzrakstīja, ka mēs bijām «mazliet noraizējušies».
Lai nu šā vai tā, tūlīt no savām slūžām izlēca marsieši: pirmoreiz sešu reisu laikā viņiem stāvēja priekšā īsts darbs. Spiediens jau bija pacēlies līdz normai, un viņiem nācās to paciest, kamēr viņi ielīda savās ķiverēs ar plecsegiem. Kli Jangs noraustīja degunu, neapmierināti pavēzēja taustekli un nopīkstēja: «Taisni peldēt vari» Tas ir tāds iemīļots marsiešu joks: ikreiz, kad spiediens nav viņiem pa prātam, viņi kustina taustekļus, it kā peldētu, un saka: «Te var peldēt.» Tikai tad, kad Kli Jangs bija uzkabinājis savu ķiveri un pazeminājis tajā spiedienu līdz ierastajai vienai desmitdaļai, viņam kļuva daudz vieglāk.
Nav vārdam vietas — marsieši strādāja godam. Viņi spēj noturēties uz visgludākās pulētas virsmas un darboties divpadsmit stundas ar tādu skābekļa devu, kādas Zemes cilvēkam nepietiktu pat deviņdesmit minūtēm. Es redzēju, kā viņi izlīda caur slūžām ārā, bolīdami acis zem saviem otrādi apgrieztajiem akvārijiem un stiepdami līdz pievadkabeļus, plātnes apšuvuma remontam un metināšanas aparātus. Aiz iluminatoriem atspīdēja zilgana blāzma — tur marsieši grieza, līdzināja un lāpīja meteorīta izrauto caurumu.