Visu šo laiku mēs turpinājām lodes ātrumā lidot Saules virzienā. Ja nebūtu notikusi avārija, mēs drīz vien būtu pagriezušies un pēc stundām četrām sasnieguši Veneras orbītu. Tur mēs būtu ļāvuši tai sevi panākt un, nesteidzīgi piebremzēdami, mierīgi nosēdušies. Bet tai laikā, kad mūsu kuģī ietriecās šis maziņais meteorīts, mēs vēl joprojām ieturējām kursu tieši uz pašu karstāko krāsni visā Saules sistēmā. Un tagad mēs turpinājām lidot tās virzienā, un mūsu ātrums Saules pievilkšanas spēka ietekmē arvien pie
auga. Es jau gan pats taisījos ierakstīt savā testamentā, lai mani kremētu, taču ne tik drīz!
Priekšgala kabīnē Els Simtons nepārtraukti apspriedās ar kapteini Maknoltiju un diviem astro- skaitļotājiem. Ārpusē pa kuģa korpusu vēl joprojām ložņāja marsieši, auksti zilas uguns plaiksnī- jumu apspīdēti. Mehāniķi, protams, negaidīja, kamēr remonts būs pabeigts. Viņi uzvilka skafandrus, devās uz avārijas sektoru un sāka tur valdošajā haosā ievest kārtību.
Viņi visi bija ar kaut ko aizņemti, un mēs, pārējie, viņus apskaudām. Pat bezcerīgā stāvoklī ir daudz vieglāk, ja vari kaut ko darīt. Bet lāpīt slinkumu, kad citi strādā, — tā nav nekāda patīkamā nodarbošanās.
Divi marsieši ienāca iekšā caur slūžām, paņēma dažas apšuvuma plātnes un atkal izlīda laukā. Viens paķēra vēl arī kabatas šaha komplektu, bet es to viņam tūlīt atņēmu. Pēc tam nolēmu iegriezties pie mūsu nēģera — ārsta Sema Hig- neta.
Sems burtiski bija izrāvis mehāniķi no kapa. Palīdzēja skābeklis un sirds masāža. To varēja izdarīt tikai Sema garie, veiklie pirksti. Vienam otram tas bija izdevies arī agrāk, bet ne bieži.
Sems, šķiet, nezināja, kas noticis, un arī neizrādīja par to nekādu interesi. Kad jāglābj slimnieks, viņš vienmēr ir tāds. Sems veikli savilka griezumu mehāniķa krūtīs ar sudraba kniebļiem, nozieda visu viņa ķermeni ar joda plastmasu un dzesēja lipīgo vielu, aprasinādams ar ēteri, lai tā sacietētu.
<— Sem, tu esi brīnumdaris! — es teicu.
— Paldies jāsaka Elam, — viņš atbildēja. — Els viņu laikā atgādāja šurp.
— Nav ko novelt vainu uz citu, — es pajokoju.
— Seržant, — Sems nopietni sacīja, — es esmu ārsts. Es daru, ko spēju. Es nebūtu varējis izglābt šo cilvēku, ja Els laikā nebūtu atgādājis viņu pie manis.
— Nu, labi, labi, — es piekritu. — Lai nu būtu tā.
Sems ir jauks puisis. Bet viņš, tāpat kā visi ārsti, ir mazliet ķerts uz ētiku. Es atstāju viņu ņemamies ar slimnieku, kurš jau sāka vienmērīgi elpot.
Atpakaļceļā es satiku Maknoltiju — viņš pārbaudīja degvielas cisternas. Viņš darīja to pats, un tas jau kaut ko nozīmēja. Viņa seja bija norūpējusies, un tas nozīmēja ļoti daudz. Tas nozīmēja, ka es varu netērēt laiku, rakstot testamentu, jo nekad neviens to neizlasīs.
Es noskatījos, kā kapteiņa cienīgais stāvs nozuda kuģa priekšgala kabīnē, un dzirdēju viņu sakām: «El, tev droši vien…» Bet tad durvis aizvērās un kļuva klusu.
Šķita, ka Maknoltijs liek uz Elu lielas cerības. Nūjā, Els jau arī laikam bija uz daudz ko spējīgs. Tagad, kad mēs pa galvu, pa kaklu drāzāmies pretī peklei, kapteinis un šis mazrunīgais rezerves pilots turējās kopā kā sirdsdraugi.
Viens no agronomiem izskrēja no savas kajītes. Es gribēju iemukt noliktavā, bet nepaguvu. Viņš blenza manī ar plati ieplestām acīm un sacīja:
— Seržant, pa manu iluminatoru ir redzams pusmēness!
Viņš stāvēja, izbolījis acis uz mani, un es savukārt izbolīju acis uz viņu. Ja ir kļuvusi redzama puse Veneras, tad mēs šķērsojam tās orbītu. Arī agronoms visu zināja — tas bija rakstīts viņa sejā.
— Uz cik ilgu laiku mūs aizkavēs šī nelaime? — viņš neatlaidās.
— Nav ne jausmas, — es pilnīgi atklāti atbildēju un pakasīju pakausi, pūlēdamies izskatīties vienlaikus mundrs un aprobežots. — Kapteinis Maknoltijs darīs visu iespējamo. Paļaujieties uz viņu. Tētuks spēj visu!
— Vai jūs nedomājat, ka mums… e-e-e-… draud briesmas?
— O, nē, protams, nē!
— Jūs melojat, — viņš sacīja.
— Zinu, — es atbildēju.
Tas viņu atbruņoja. Neapmierināts un noraizējies viņš atgriezās kajītē. Drīz viņš ieraudzīs Veneru trīsceturdaļfāzē un pastāstīs par to visiem pārējiem. Tad mums ies karsti. Mēs nokļūsim peklē.
Pēdējās cerības izgaisa apmēram tad pat, kad mežonīga rūkoņa un spēcīga vibrācija pavēstīja, ka apklusušie raķešu dzinēji atkal sākuši darboties. Troksnis ilga tikai dažas sekundes, pēc tam dzinējus izslēdza, jo bija skaidrs, ka ar tiem viss kārtībā.
Izdzirdējis troksni, agronoms izsprāga no kajītes kā apsvilis. Tagad viņš zināja visļaunāko. Pa trim dienām, kas bija pagājušas kopš tā laika, kad mēs Veneru redzējām kā pusmēnesi, visi jau bija uzzinājuši par mūsu stāvokli. Venera bija palikusi tālu aizmugurē, un tagad mēs šķērsojām Merkurija orbītu. Taču pasažieri vēl joprojām cerēja, ka kāds izdarīs brīnumu. Iedrāzies noliktavā, agronoms sacīja:
— Dzinēji atkal strādā. Tas nozīmē…
— Tas neko nenozīmē, — es teicu. Nebija vērts modināt veltīgas cerības.
— Bet vai tad mēs nevaram apgriezties un lidot atpakaļ?
Viņš norausa sviedrus, kas tecēja pa vaigiem. Tie nebija baiļu sviedri — temperatūra kuģa iekšienē nepavisam vairs neatgādināja Arktiku.
— Ser, >— es atbildēju, — mēs tagad drāžamies ar tādu ātrumu, ka neko vairs nav iespējams izdarīt.
— Eh, pagalam mana ferma! >— agronoms bēdīgi nomurmināja. — Pieci tūkstoši akru vislabākās zemes Veneras tabakas audzēšanai, neskaitot ganības.
— Jūtu līdz, bet ar to nu ir cauri.
«Trrrah!» atkal ierēcās raķetes. Mani atsvieda atpakaļ, bet agronoms sarāvās čokurā, gluži kā no sāpēm vēderā. Tur, priekšgala kabīnē, kāds — vai nu Maknoltijs, vai Els Simtons — laiku pa laikam iedarbināja dzinējus. Es šajā rīcībā neredzēju nekādas jēgas.
— Kāpēc viņi to dara? — jautāja agronoms, atliecies taisni.
— Tāpat vien, puiši blēņojas, — es atbildēju.
Šņākdams aiz sašutuma, agronoms aizgāja uz savu kajīti. Būdams tipisks emigrants no Zemes — spēcīgs, veselīgs un vīrišķīgs —, viņš bija ne tik daudz uztraucies, cik saskaities.
Pēc pusstundas pa visu kuģi noducināja sapulcēšanās signāls. Tas bija stāvvietu signāls, lidojumā to nekad nelietoja, — pēc šā signāla visai komandai un visiem, kas atradās kuģī, bija jāsapulcējas priekšgala kabīnē. Bija gaidāms kaut kas kosmisko lidojumu vēsturē nepiedzīvots — varbūt Maknoltija atvadu vārdi?
Es jau tā biju domājis, ka šo pēdējo ceremoniju vadīs kapteinis, un nejutos izbrīnījies, ieraudzīdams viņu stāvam uz neliela paaugstinājuma kabīnes stūrī. Viņa pilnīgās lūpas bija saviebtas grimasē, bet, kad ielīda marsieši un viens no viņiem paākstījās, it kā vairītos no haizivs, grimase pārvērtās tādā kā smaidā. Els Simtons, kas stāvēja izslējies kapteiņa tuvumā ar tikpat neizteiksmīgu seju kā parasti, paskatījās uz šo marsieti kā caur stiklu un pēc tam lēni pavērsa savu dīvaini spīdošo acu skatienu kaut kur sānis, it kā savā mūžā neko apnicīgāku nebūtu redzējis. Patiešām, marsiešu joks ar peldēšanu mums bija galīgi apnicis.