— Cilvēki un vedras, — Maknoltijs iesāka («vedras» marsiešu valodā nozīmē «pieaugušie» — tas ir vēl viens marsiešu joks), — man šķiet, nav vajadzības gari runāt par to savdabīgo stāvokli, kādā mēs atrodamies.
Prot gan cilvēks izraudzīties vārdus! «Savdabīgs stāvoklis»!
— Mēs jau atrodamies tuvāk Saulei nekā jebkurš kuģis visā kosmisko lidojumu vēsturē…
— Komisko lidojumu, — netaktiski pavīpsnādams, noburkšķēja Kli Jangs.
— Jokus varēsiet taisīt vēlāk, — Els Simtons pateica tik ledainā tonī, ka Kli Jangs uzreiz apklusa. Kapteiņa seja atkal savilkās drūmā grimasē.
— Mēs lidojam Saules virzienā, — viņš turpināja, — ātrāk, nekā jebkad kāds kosmiskais kuģis ir lidojis. Rupji sakot, mūsu izredzes ir bēdīgas — viens pret desmit tūkstošiem.
Viņš uzmeta Kli Jangam izaicinošu skatienu, bet tas jau bija norimies.
— Un tomēr viena iespēja pastav, un mes pacentīsimies to izmantot.
Mēs cieši vērāmies kapteinī, nesaprazdami, ko viņš izdomājis. Ikviens no mums zināja, ka novirzīties sānis un aizlidot Saulei garām ir absolūti neiespējami, tāpat kā nav iespējams pagriezties atpakaļ, pārvarot tās vareno pievilkšanas spēku. Mēs varējām vienīgi lidot uz priekšu, tikai uz priekšu — līdz tam brīdim, kad pēdējais apžilbinošais uzliesmojums izsēs uz visām pusēm molekulas, no kurām mēs sastāvam.
— Mēs liekam priekšā lidot pa komētas orbītu, — Maknoltijs turpināja. — Mēs ar Elu un astroskaitļotāji arī — mēs uzskatām, ka pastāv niecīga veiksmes varbūtība.
Viss kļuva skaidrs. Tā ir teorētiska hipotēze, ko bieži apspriež matemātiķi un astronavigatori un vēl biežāk savos stāstos izmanto rakstnieki. Būtība šeit ir tāda: izspiest no dzinējiem visu, uz ko tie spējīgi, uzņemt milzīgu ātrumu un iziet izstieptā orbītā kā komētai. Teorētiski kuģis tādā gadījumā var aizdrāzties Saulei garām tik ātri, ka līdzīgi svārstam tas izlidos tālu otrā orbītas galā. Ļoti jauki, bet vai mēs varēsim to izdarīt?
— Aprēķini rāda, ka mūsu pašreizējā stāvoklī ir nelielas izredzes uz veiksmi, — Maknoltijs sacīja. — Dzinēju jauda ir pietiekama un degvielas pietiks, lai sasniegtu vajadzīgo ātrumu, uzņemtu vajadzīgo kursu un pietiekami ilgi lidotu ar šo ātrumu. Vienīgais, par ko es nopietni šaubos, — vai mēs spēsim izturēt momentu, kad būsim maksimāli pietuvojušies Saulei.
Viņš noslaucīja pieri, it kā neapzināti uzsvērdams mums priekšā stāvošā pārbaudījuma grūtumu.
— Sauksim lietas to īstajos vārdos — mums būs velnišķīgi karsti!
— Mēs esam gatavi, kaptein! — kāds sacīja, un kabīnē atskanēja piekrītoši izsaucieni. Kli Jangs piecēlās, pavēcināja vienlaikus ar četriem taustekļiem, prasīdams vārdu, un nočirkstēja:
— Tā ir ideja! Lieliski! Es, Kli Jangs, mūspla- nētiešu vārdā to atbalstu. Droši vien mēs visi salī- dīsiin saldētavā, kamēr lidosim garām Saulei?
Maknoltijs pamāja un sacīja:
— Visi atradīsies atdzesināmajā nodalījumā un cietīs, cik varēs.
— Nūjā,— Kli sacīja. — Protams. Bet mēs nevaram vadīt kuģi, sēdēdami saldētavā kā četrdesmit porcijas zemeņu saldējuma. Kādam jābūt priekšgala kabīnē. Lai kuģis nenovirzītos no kursa, nepieciešams cilvēks — kamēr viņš nebūs izcepies. Tātad kādam būs jāuzstājas cepeša lomā.
Viņš pavicināja taustekli, pats izbaudīdams savu daiļrunību.
— Un, tā kā nevar noliegt, ka mēs, marsieši, ievērojami vieglāk panesam temperatūras paaugstināšanos, tad es ierosinu …
— Blēņas! — «Maknoltijs sacīja. Taču viņa asais tonis nevienu neapmānīja. Marsieši ir mazliet apnicīgi, bet tomēr lieliski puiši!
— Nu, labi, — Kli neapmierināti nočirkstēja. — Bet kas tad būs kotlete?
— Varbūt es. Bet varbūt arī ne, <— sacīja Els Simtons. Viņš to pateica tā savādi — it kā viņš būtu tik acīmredzams kandidāts, ka tikai aklais to var neredzēt.
Un viņam taču bija taisnība! Tieši viņš bija piemērots šim uzdevumam. Ja vispār kāds spētu paciest to karstumu, kas gāzīsies iekšā pa priekšgala iluminatoriem, tad vienīgi Els. Viņš bija spēcīgs un izturīgs. Viņš spēja daudz ko tādu, ko nespēja neviens no mums. Un galu galā — viņš skaitījās rezerves pilots.
Bet man tomēr nebija lāgā ap dūšu. Es iedomājos, kā viņš sēž tur, priekšā, pavisam viens, un no tā, cik ilgi viņš izturēs, atkarīgas mūsu dzīvības, bet ugunīgā Saule stiepj pretī savus liesmainos pirkstus …
— Tu?! — Kli iesaucās, dusmīgi pievērsis izvalbītās acis diviem klusējošajiem stāviem uz paaugstinājuma. — Nu, protams! Tikko es biju sagatavojies pieteikt tev matu četros gājienos, tu izdomāji šito triku, lai aizbēgtu no manis!
— Sešos, — Els vienaldzīgi iebilda. — Ar mazāk kā sešiem gājieniem tev nekas neiznāks.
— Četros! — Kli iebjāvās. — Un tādā brīdī tu…
Maknoltijs neiztureja. Viņš kļuva sarkans, it ka viņu tūlīt grasītos ķert trieka, un pagriezās pret taustekļus mētājošo KH.
— Kaut jūs izputētu ar savu nolādēto šahu! — viņš ierēcās. — Visi pa vietām! Sagatavoties liela ātruma attīstīšanai! Es došu vispārējas trauksmes signālu, un tad jums visiem jāpāriet uz saldētavu.
Viņš atskatījās. Sārtums pamazām nozuda no viņa sejas.
— Visiem, izņemot Elu.
Kad raķetes sāka darboties pilnā sparā, viss bija gluži kā agrāk. Dzinēji gaudīgi rēca, un mēs drāzāmies uz priekšu, vilkdami aiz sevis pērkon- dārdošu asti. Kuģa iekšienē kļuva arvien karstāk un karstāk — uz metāla sienām spīguļoja mitrums, un visiem par muguru tecēja sviedri. Kā bija priekšgala kabīnē, to es nezināju un arī negribēju zināt. Marsieši pagaidām jutās gluži labi — bija pienācis brīdis, kad varēja apskaust viņu ērmoto uzbūvi!
Es īpaši neskaitīju laiku, bet pagāja divas maiņas un viens pārtraukums atpūtai, iekams atskanēja vispārējās trauksmes signāls. Tad kuģī jau bija pavisam slikti. Es nevis svīdu, bet lēnām kusu un tecēju pats savos zābakos.
Sems, protams, to visu panesa vieglāk nekā citi Zemes cilvēki un turējās līdz tam laikam, kad viņa slimniekam briesmas vairs nedraudēja. Paveicās gan šim mehāniķim! Mēs tūlīt pat viņu ienesām saldētavā, un Sems brīdi pa brīdim tur iegriezās.
Pārējie sanāca saldētavā tad, kad atskanēja signāls. Tā bija nevis parasta saldētava, bet visizturīgākais un visaukstākais kuģa nodalījums — ar bruņu plāksnēm trīskārt nodrošināta telpa, kur glabājās instrumenti un bija iekārtota lazarete ar divām palātām un plašu viesistabu pasažieriem. Mēs visi tur novietojāmies ļoti ērti.
Visi, izņemot marsiešus. Novietojās jau arī viņi, taču nejutās diezcik ērti. Telpā, kur ir normāls spiediens, marsieši vienmēr jūtas slikti — viņiem ir ne tikai smacīgi, bet arī nelabi no smirdoņas, it kā būtu jāelpo sīrups, kas ož pēc kazām. Kli Jangs mūsu acu priekšā izvilka smaržu pudelīti un pasniedza to savam pustēvam KH Morgam. Tas paņēma pudelīti, ar riebumu paskatījās uz mums un visai apvainojošā veidā demonstratīvi paostīja. Taču neviens uz to nereaģēja.
Te bija visi, izņemot Maknoltiju un Elu Sim- tonu. Kapteinis parādījās pēc divām stundām. Kuģa priekšgalā acīmredzot nebija viegli — viņš izskatījās šausmīgi. Nogurusī seja spīdēja no sviedriem, tuklie vaigi bija iekrituši un apdegumiem klāti. Viņa parasti elegantais, labi piegulošais formas tērps karājās kā uz pakaramā. No pirmā acu uzmetiena varēja pateikt, ka viņš tur cepinājies, cik vien spējis izturēt.